Klitora apgraizīšana- dzīvnieciska tumsonība, bet realitāte
Grūti izprast dažādas lietas, ko vēl joprojām cilvēki pasaulē dara sev vien zināmas pārliecības, ticības vai māņu vārdā. 80 līdz 100 miljoniem meiteņu un jaunu sieviešu tiek veikta ģenitāliju izkropļošana piespiedu kārtā. Valstīs, kurās to piekopj, galvenokārt Āfrikā, katru gadu ap diviem miljoniem jauniešu nogriež klitoru un daļu vai visas kaunuma lūpas, izmantojot nazi, bārda nazi vai vienkārši stikla lausku.. Pēc tam brūci sašuj ar diegiem vai ērkšķiem.
Bieži vien šī operācija tiek maigi pielīdzināta „nevainīgais apgraizīšanai”. Āfrikas pētnieks Nahids Toubia komentē: „ja šo procedūru attiecinātu pret vīrieti, tad tas līdzinātos locekļa lielākās daļas amputācijai vai pat vēl vairāk – peņa, tā saknes mīksto audu un sēklinieku maisiņa ādas nogriešanai”.
Ļoti bieži šādām operācijām seko tūlītējas komplikācijas – stingumkrampji, asins saindēšanās, asiņošana, sagraizīti urīna izvadkanāli, savainots urīnpūslis, vagīnas sienas un anālās atveres slēdzējmusklulis. Pie vēlākām komplikācijām pieskaitāmas agra nāve, hronisks dzemdes iekaisums, plaši sarētojumi, kas traucē normāli kustēties, fistulu veidošanās, ievērojami palielinās dzemdību sāpes un iespējamība nomirt dzemdību laikā.
Deviņpadsmitajā gadsimtā meitenes, kuras mācījās attīstīt orgasmus masturbējot, medicīna atzina par slimām. Bieži vien viņas tika ārstētas vai pārmācītas, amputējot vai piededzinot klitoru vai arī ar miniatūrām jaunavības jostām – kaunuma lūpas tika sašūtas kopā, lai nebūtu iespējams pieskarties klitoram. Dažas meitenes pat sterilizēja, ķirurģiski izoperējot olnīcas. Taču medicīnas literatūra neapraksta nevienu gadījumu, kad tiktu veikta sēklinieku vai peņa amputācija ar nolūku apturēt masturbēšanu zēniem. Savienotajās Valstīs pēdējais klitoridektomijas gadījums ar mērķi ārstēt masturbāciju ir datēts ar 1984. gadu – operāciju izdarīja piecus gadus vecai meitenei.
Dažviet Āfrikā vietējie iedzīvotāji, šķiet, paklusām izbeidza dzimumorgānu apgraizīšanas tradīcijas. Piemēram, Rietumu cilvēktiesību aizsardzības grupas bieži vien zākāja Gvinejas galvaspilsētas Konkāras galveno apgraizītāju Aju Tounkaru Diallo Fatimatu. Pavisam negaidīti pirms dažiem gadiem viņa atzinās, ka nekad nevienu nav apgraizījusi: „Es tikai iekniebu viņu klitoros, lai viņas kliegtu. Un tad tos cieši nosaitēju, lai sievietes staigātu tā, it kā viņām sāpētu.”
1593. gada raganu prāvā izmeklētājs, starp citu, precēts vīrietis, pirmo reizi atklāja klitoru; viņš uzskatīja, ka tas ir velna zīdeklis, un paziņoja, ka tā esamība nekļūdīgi pierāda raganas vainu. Tas bija „neliels, ap puscollu garš miesas gabaliņš, kas izspraucies no ķermeņa, gluži it kā tas būtu pups.” Ieraugot to pirmo reizi, cietuma uzraugs „iesākumā pat nedomāja par to stāstīt citiem, jo tas atradās līdzās tik ļoti apslēptai vietai, ka nebija piedienīgi uz to skatīties. Tomēr beigās, nevēloties noslēpt tik dīvainu lietu”, viņš parādīja to vairākiem skatītājiem. Aculiecinieki vēl neko tādu nekad nebija redzējuši. Ragana tika atzīta par vainīgu. /”Soevoešu mītu un noslēpumu enciklopēdija”/
Natālijas Angiēras grāmatā „Sieviete: Intīmā ģeogrāfija” rakstīts, ka „klitors nemelo. Tas ir vienīgais cilvēka orgāns, kas paredzēts tikai baudai. Klitors ir viens vienīgs nervu kūlītis: ja būsim precīzi – 8000 nervu šķiedru. Tajā ir augstākā nervu šķiedru koncentrācija visā ķermenī – ieskaitot pirkstu galus, lūpas un mēli. Tā ir divas reizes lielāka nekā uz peņa. Kam gan vajadzīga bise, ja reiz tev pieder revolveris?”
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]