Karačai ezers – bīstamākā vieta uz planētas
Vēl pavisam nesen pietika tikai vienu stundu pavadīt Karačai ezera krastā, lai atvadītos no dzīves. Starojums, ko cilvēks saņem atrodoties šī ezera tuvumā, ir nāvējošs. Pats ezers atrodas Krievijā, netālu no Čeļabinskas pilsētas un jau daudzus gadus glabā savās dzīlēs radioaktīvos atkritumus. Uz šodienu ezera virsma ir pārklāta ar biezu betona kārtu un cilvēkiem pat tiek piedāvāts apdzīvot ezera piekrasti. Cenas, par kādām var iegādāties māju šajā gleznainajā apvidū ir gana vilinošas (diez vai kur citur pasaulē tik lēti var tikt pie sava īpašuma), taču, loģiski, rodas jautājums: cik garš būs mājas iemītnieku mūžs?
Čeļabinskas apgabals visā pasaulē pazīstams kā milzīga radioaktīvo atkritumu krātuve. Tikai vienā pašā Karačai ezerā apglabātas veselas divas "Černobiļas". Nāvējošie atkritumi šeit uzkrājušies kopš 1953.gada, taču sākās viss 1949.gadā, kad Čeļabinskas apgabalā slēgtajā Ozerskas pilsētā tika palaists pirmais plutonija iegūšanas cehs un izveidota ražošanas apvienība ar nosaukumu "Majak". Saspringtie kodoljaudas ieviešanas ekspluatācijā termiņi, pilnībā neesot radiācijas un tennoloģisko procesu kontrolei, noveda līdz situācijai, ka laika periodā no 1949.gada līdz 1956.gadam Tečas upē nokļuva liels daudzums šķidro radioaktīvo atkritumu. Bet 1953.gadā, neko labāku nevarot izdomāt, radiaktīvos atkritumus sāka "apglabāt" 45 ha lielajā Karačai ezerā. 1957.gada pavasarī, lielā sausuma laikā, ezera krasts izžuva un veselas divas nedēļas vējš iznēsāja pa apkārtni radioaktīvo atkritumu putekļus....
Bet 1957.gada septembrī "Majak"rūpnīcā notika sprādziens, kura rezultātā izveidojās radiaktīvs mākonis, kas pārklāja uzreiz trīs apgabalu teritorijas- Čeļabinskas, Sverlovskas un Tjumeņas.
Tāda, lūk, īsuma ir šī ezera skumjā hronika.
Tagad ezeru pakāpeniski cenšas attīrīt. Tomēr jauna radioktīva virpuļa rašanās iespēju izlēgt nevar. Pie kam jāņem vērā, ka ezerā uzkrātie radioaktīvo atkritumu materiāli piesārņo arī pazemes ūdeņus.
Ezers ir bīstams joprojām. Pat dažu stundu ilga uzturēšanās ezera krastā var draudēt ar samērā nopietnu apstarojumu. Jautāts par ezera draudiem dzīvībai, kāds rūpnīcas "Majak" darbinieks atbild, ka nav tik traki, jo viņš, redz, pirms kāda gada te redzējis klīstam zirgu mammu ar mazu kumeliņu. Kādu gadu viņi te netālu no ezera dzīvojuši un klejojuši, bet tad kaut kur pazuduši... gribas pajautāt, vai tik ilgs ir atvēlētais dzīves laiks ezera tuvumā?
Pastaigājoties pa zaļumos slīgstošo Ozersku, nezinātājam pat prātā nevarētu ienākt, ka tepat netālu atrodas radioaktīvo atkritumu kaps- Karačai ezers. Pati Ozerska no pirmā skata ne ar ko neatšķiras no citām pilsētām: šeit ir tādas pašas padomju laikā celtās bloku mājas, jaunbagātnieku villas un pat kazino, ja vien neņem vērā to, ka pilsēta tiek rūpīgi apsargāta.
Agrākos laikos šeit pat fotografēties uz ielas nedrīkstēja, bet vēstules radiem un draugiem tika sūtītas bez atpakaļadreses. Pilsētas iedzīvotāji aploksnes nemaz nelīmēja ciet, jo zināja- tik un tā kāds pirms tam tās atplēsīs un izlasīs.
Karstajās jūlija dienās daudzi atpūšas Irtjaša ezera krastā, kas stiepjas praktiski visas Ozerskas pilsētas garumā. Sauļojas, peldas, makšķerē. Vieni apgalvo, ka ūdens šeit ir tīrs, citi atmet ar roku un saka: eh, kā būs, tā būs, no radācijas tik un tā nekur nepaslēpsies.
