Kā radās Jāņi un Līgo?

Iz vēstures
12.gadsimtā, vācu krustnešiem nonākot Baltijas krastos, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Tumši ļautiņi – secināja pirmie bīskapi, bet tad nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai izpriecai. Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot.

15.gs. beigās vienā no savām atklātajām vēstulēm Katoliskās baznīcas bīskapiem pāvests aicināja veicināt pagānu pievēršanu kristietībai, popularizējot to vidū baznīcas svētkus un tradīcijas. Tā kā tolaik Livonijā kā svinami bija tikai 3 baznīcas svētki – Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki, - bet daudzo darbu dēļ vasarā zemniekiem tikt uz baznīcu nebija laika pat svētdienās, Livonijas bīskapi landtāgā iesniedza aicinājumu muižniekiem piešķirt brīvdienas zemniekiem Debesskāpšanas svētkos (40 dienas pēc Lieldienām), Jāņa Kristītāja dzimšanas dienā un Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos (15.08.), lai dotu iespēju arī zemniekiem apmeklēt baznīcu. Muižnieki tās piešķīra, tostarp jūnija vidū, jo saprata, cik svarīgi dot atpūtu pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, kas sākās uzreiz pēc Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas.

Secinājumā, īsti svinamais laiks ir 21. vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts – visīsākā nakts un visgarākā diena. Par to, ka svinam pāris dienas vēlāk, ir kristīgās baznīcas nopelns, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24.jūnijā. Kopā ar Kristus un Marijas dzimšanas dienu tā ir vienīgā, ko atzīmē liturģiski. Šo svēto īstie dzimšanas datumi nav zināmi, un „dzimšanas dienas” dažādu kristīgo apvērsumu dēļ baznīca fiksējusi noteiktos datumos. Tā arī Jāņa Kristītāja dzimšanas diena sasaistīta ar ļoti seniem un harmoniskiem mūsu tautas kultūras svētkiem.

Ticējumi un tradīcijas
Vasaras saulgriežu rituāli pamatā ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dzīvinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rasā. Jāņuguni, savukārt, jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi par to, ka nepieciešams visu nakti palikt nomodā, jo kādam taču ugunskurs jāsargā.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Lai „saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā”, tad Saules simbolu – degošu uguns rituli laida no kalna lejā upē vai ezerā. Jauka ir arī pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. Tas jādara, lai attīrītos no visa liekā. Jaunieši lec, sadevušies rokās, lai burvju spēks to vienotu kopā.

Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc šajā laikā vāktajām zālītēm ir dubultdziedinošs spēks. Vislabāk 21.jūniju Ziedu vai Zāļu dienu pavadīt klusi, meditatīvi, pie dabas, neko neēst, bet dzert zāļu tēju, iet pirtī, lai fiziski un garīgi attīrītos.

Kā dziesmā teikts, visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Tāpēc Līgo pušķos liekamas gan madaras, gan nārbulis, rudzupuķes, magones, vībotnes, sarkanais āboliņš, asinszāle un daudzas citas. Namu un pagalmu rotāšanai savukārt parasti izmanto meijas, tāpat, sargājoties no skauģiem un raganām, pie sliekšņiem pieliek pīlādžu zarus, bet grīdas pušķo ar Jāņu zālēm un kalmēm, lai kukaiņus no mājas izdzītu.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem un būtiskākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – puķu vainagu. Ja meijas pārstāv vertikālo – vīrišķo – veselumu, tad vainags – horizontālo jeb sievišķo. Tāpēc īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām, viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Pēc Jāņiem vainagus izžāvē un glabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes. Tomēr vainagā ievītās Jāņuzāles var arī izmantot tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem.

Namatēvu un namamāti Jāņu vakarā godā par Jāņa tēvu un Jāņa māti, savukārt visi pārējie – gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi – tiek saukti par Jāņa bērniem. Jāņa tēvs un Jāņa māte sagaida viesus ar alu un sieru, izsaka pateicību par vainagiem un zālēm un aicina Jāņa bērnus pie galda.

Tradicionāli Līgo svētku galds tiek pušķots ar Jāņu zālēm. Jāņu dienas mielasta pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Jāņu siers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka. Līgo svētku tradīcija ir arī alus gatavošana un dzeršana. Alus simbolizē saimnieka darba sparu, apstrādājot laukus, iesējot labību, novācot ražu. Tas ir arī lauku ražības rādītājs.

Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas. Līgot turpina visu cauru nakti līdz saules lēktam vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju. Jāņa bērni katrās mājās ir gaidīti viesi, jo viņu ierašanās simbolizē saticību un pārticību. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”.

Burvestību, noslēpumu un mīlestības aicinājumu pilnā Jāņu nakts ir īstā reize nākotnes zīlēšanai. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā var pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens, piemēram, Jāņu naktī meitām jāskatās ezerā, tad tā ūdenī redz precinieku nākam. Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids ir vainagu mešana ozolā – cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku. Un, protams, šajā maģiskajā naktī zelta ziediem uzzied paparde..

Informācijas avots eurika.lv