Vai Mēnesi patiešām apsaimnieko saprātīgas būtnes?

Karjeros darbojas mehānismi

Mēness pētnieks Dž. Leonards uzskata, ka zinātnieki apzināti vai neapzināti neņem vērā vienkāršas patiesības, kas pierāda, ka Mēness fenomena parādības ir saistītas ar Zemes pavadoņa iemītniekiem, kuri realizē savu mērķtiecīgo darbību. Interesanti, ka pastāv vairāki apstākļi, kas liecina par labu tik neparastai hipotēzei. Tā, piemēram, dīvaini objekti, kas atgādina kaut kādus mehānismus. Par šo iekārtu nozīmi var spriest pēc izmaiņām, kas rodas Mēness virsmā. Dažu krāteru malas tiek sagrautas ar kaut ko, kas pārvietojas pa spirāļveidīgu trajektoriju. Šis process atgādina milzīgus karjerus, kuros derīgo izrakteņu iegūšanai tiek izmantots atklātais paņēmiens.

Līdzās citiem krāteriem ar noteiktiem intervāliem atrodas kvadrātveida vai taisnstūrveida laukumi, kuru virspusē ir noņemta grunts.

Daudziem krāteriem, it īpaši Mēness otrajā pusē, ir spilgti izteiktu daudzstūru formas - astoņstūri, sešstūri un četrstūri ar taisnām malām.

Amerikāņu lidojums uz Mēnesi

Daudzos darbos, kas veltīti Mēness pētījumiem, neparastā krāteru forma atklāti tiek atzīta par zinātnisku problēmu. Ir fiksēti gadījumi, kad dabiski paceltas krāteru malas ir glīti pielīdzinātas vienā līmenī. Vairāku krāteru malu sienās ir saskatīti pārrāvumi, kuru rašanās dabisko gaitu speciālisti nespēj pierādīt.

1969. gada 21. maijā amerikāņu astronauts Jūdžins Fernans, aplidojot Mēnesi no otras puses 12,8 kilometru augstumā, iesaucās: «Viņi tur sēž kā bites stropā!»

«Apollo 14» astronautiem, lidojot apkārt Mēnesim, izdevās uzņemt interesantu fotogrāfiju. Tas ir gigantiskas mehāniskas iekārtas skaidrs attēls. Vēlāk šī iekārta tika nosaukta par «Superiekārtu - 1971».

Mēness otrajā pusē viena krātera iekšienē uz paaugstinājuma atrodas divas vieglas, iespējams, ka metāliskas, ažūrveida konstrukcijas. Tās stāv pilnīgi taisni, neradot nekādu ēnu. No to pamata stiepjas garas auklas. Pēc aptuveniem aprēķiniem šīs iekārtas izmērs ir aptuveni 1 - 1,5 jūdzes.

Astronautu saruna

Pastāv uzskats, ka «Superiekārta - 1971» un tai līdzīgi mehānismi tiek izmantoti krāteru malu dalīšanai un kalnu veidošanai. Labi redzams arī to darba rezultāts - taisns griezums krātera sienā.

Dž. Leonards nešaubās, ka astronauti Alans Šepards, Stjuarts Ruza un Edgars Mitčels sākumā šo iekārtu ir ieraudzījuši no kosmiskā kuģa un tikai pēc tam izdarījuši uzņēmumus. Pēc magnetofona ierakstiem, kurus viņš piedāvā, rodas aptuvens priekšstats par astronautu reakciju uz šo parādību:

S. Ruza: «Ei! Tā taču ir Annbell! Vai Barbara! Tik līdzīga tai, kuru mēs lidojuma laikā redzējām vakar.»
A. Šepards: «Pagaidi, bet Hjūstona visam šim ne par ko nenoticēs! Paskaties uz vagu, kas ved krāterī nedaudz virs paaugstinājuma.»
E. Mitčels: «Viņa atrodas uz paša paaugstinājuma. Tās augstums noteikti ir lielāks par jūdzi! Bet to jūs redzat? Zibsnījoša gaisma, kas nāk no krātera malas tumšās daļas. Tieši zem Annbell.»
S. Ruza: «Un kā to neviens nav ievērojis? Nu, kameras, tagad nepiekrāpiet!..»

Mehānismi ar burtu nosaukumiem

Daudzviet ir sastopami mehānismi, kas ir līdzīgi kausiem, ar kuriem būtu iespējams saņemt augsni. Taisnā un visā garumā stabilā iekārta nosacīti ir nosaukta par «T-kausu».

Mēness otrajā pusē, uz austrumiem no Smita jūras, pie Sengera krātera atrodas apgabals, kurā iespējams redzēt šo iekārtu darba rezultātus: «T-kauss» jau ir novācis milzīga kalna centrālo iecirkni un atrodas tā malā, kur turpina strādāt. Līdzās veidojas lielu akmeņu kaudzes.

Uz Mēness visbiežāk sastopamās iekārtas ir milzīgi objekti, kas atgādina divus sakrustotus zemes tārpus. Šo formu dēļ tās nosauktas par «X-iekārtām». To izmēri ir no vienas līdz trīs jūdzēm jebkurā virzienā. Šīs iekārtas ir izveidotas pieguļoši pie virsmas, un šajās vietās ir fiksēti virzīti, it kā izpūsti putekļu mākoņi. Tā kā šīs putekļu strūklas Mēness bezgaisa atmosfērā nav izskaidrojamas, tad izriet secinājums, ka putekļus saceļ vai izpūš tieši «X-iekārtas».

Negaidīti rezultāti ir redzami viena un tā paša rajona trijos fotouzņēmumos, kas izdarīti no «Apollo - 16», kad tas Mēnesi apriņķoja piecdesmit reizes. Pirmajā uzņēmumā krātera iekšējā nogāzē ir fiksēta «X-iekārta». Uzņēmumā, kas izdarīts šajā pašā vietā pēc divām dienām, ir fiksēts aktīvs zāģēšanas process un tā rezultāts.

Mēness darbu neskaidrie nolūki

Var izteikt versijas par to, kādiem nolūkiem tiek izmantoti šie mehānismi: izejvielu meklējumi, celtniecības darbi, Mēness apvalka defekta novēršana, arheoloģiski uzdevumi, vai gāzes iegūšana mākslīgai atmosfērai. Speciālisti ir aprēķinājuši, ka no divarpus tonnām iežu ar atjaunošanas progresa palīdzību var iegūt aptuveni tonnu skābekļa. Šī krājuma Zemes iedzīvotājiem pietiktu trijiem gadiem. Vai ne tāpēc Viņi grauj kalnu grēdas?

Pastāv arī kāda interesanta likumsakarība - blakus gandrīz katram krāterim, kurā norisinās darbība, var redzēt spilgti zilu, izgaismotu ideālas formas krustu. Ar vienu galu tas vienmēr atduras gruntī, otrs ir pacelts un bieži atstāj izteiktu ēnu, kas neļauj krustam saplūst ar virsmu. Iespējams, ka tās ir zīmes, kurām jābūt redzamām no liela attāluma. To sniegtā informācija varētu būt šāda: «Šeit strādā «X-iekārta».»

Zīmes un simboli

Daudzas no zīmēm un simboliem, kas Mēness dažādos rajonos ir sastopamas visai bieži, atgādina seno alfabētu burtus, hieroglifus vai rūnu rakstu. Dž. Leonards uzskata, ka šo zīmju eksistēšana ir viena no strīdīgākajām lietām. Aptuveni pirms pieciem gadiem polemikas uzmanības centrā bija jautājums par šo zīmju rašanos.

Viss Krīžu jūras apgabals ir piesātināts ar šīm zīmēm līdzīgajām būvēm. Vienas it kā stiepjas debesīs, citas ir izliektas un neatrodas saskarē ar grunti. Vēl citas atduras gruntī ar abiem galiem un ir ļoti līdzīgas arkām un tiltiem.

Fotogrāfiju palielinājumos ir ieraugāmi arī citu veidu objekti, kuru funkcijas pagaidām nav izdevies izskaidrot. Daži no tiem atgādina grandioza izmēra zobrata detaļas. Citi savā starpā ir savienoti pa pāriem un ir līdzīgi diegiem vai šķiedrām.

Sastopami arī skrūvēm līdzīgi objekti, kas stiepjas vairāku jūdžu garumā. Daži no tiem ir redzami Mēness virsmas plaisās. Var uzskatīt, ka tās ir kaut kādu pazemes konstrukciju vai komunikāciju gigantiskas detaļas.

Mēness ir gigantisks kosmosa kuģis

Saistībā ar Mēness fenomenu pastāv daudzas dīvainības un mīklas. Ir izvirzītas vairākas hipotēzes par to, ka Mēness ir augsti attīstītas ārpuszemes civilizācijas astroinženierdarbības rezultāts. Tāpat pastāv uzskats, ka Mēness apkārtzemes orbītā ir uzstādīts ar kādu īpašu nolūku.

Sešdesmito gadu beigās Mēness pētnieki M. Vasins un A. Ščerbakovs izteica hipotēzi, ka Mēness ir mākslīgi veidots objekts, kas izpaužas kā sava veida kosmosa kuģis, kurš ir speciāli transportēts pie zemes. Tā iekšienē vairāku desmitu kilometru dziļumā atrodas milzīga apdzīvota telpa, kuras augstums ir aptuveni piecdesmit kilometru. Šīs telpas iemītniekiem ir dzīvošanai nepieciešamā atmosfēra, tehniskās iekārtas un daudz kas cits. Mēness virsma šai telpai kalpo kā daudzu kilometru biezs aizsargslānis.

Jau sešdesmito gadu sākumā astronoms Karls Segans paziņoja, ka ar speciālu iekārtu palīdzību zem Mēness virsmas ir konstatētas milzīgas alas, kuru iekšējie apstākļi varot būt labvēlīgi, lai tur pastāvētu dzīvība. Daudzas no šīm alām ir 100 kubikmetru lielas. Tajā laikā šo hipotēzi izteica arī toreizējais PSRS galvenās Pulkovas observatorijas rektors Aleksandrs Deičs.

Mēness un Foboss

Savulaik līdzīgas versijas tika izteiktas arī par Fobosu - šo noslēpumaino «Marsa Mēnesi», kura trajektorija un pārvietošanās ātrums nav izskaidrojams.

Daži zinātnieki uzskata, ka Foboss kādreiz bijis asteroīds, ko kādas Kosmosa civilizācijas ir uzstādījušas Marsa orbītā, kur tas tiek izmantots kā materiāli tehniskā nodrošinājuma stacija. Iekšā Foboss ir pilns, jo jau vairākus gadu simtus izstrādājas tā resursi, kas ir bagāti ar ķīmiskiem elementiem.

Uzmanība, kas tika pievērsta šai hipotēzei, pamazām zuda, taču, kad 1989. gada janvārī Marsa pavadoni sasniedza padomju kosmiskā zonde «Foboss - 2», atjaunojās interese par šo «Marsa Mēnesi». Uz «Foboss - 2» atradās ļoti spēcīga lāzeriekārta, kurai uz Fobosu bija jāvirza stars, lai veiktu gāzu analīzi. Taču kaut kas vai kāds traucēja veikt šo, iespējams, kādam bīstamo eksperimentu.

Eksperimenta sākumā kamera, kas bija novietota uz aparāta borta, fiksēja dīvainu objektu, kas izskatījās pēc mākslīgi radīta. Šis objekts bija aptuveni 25 kilometrus garš un tuvojās zondei. Līdz Zemei nonāca daži uzņēmumi, kuri tika rādīti pat Vissavienības televīzijā. Šīs «kaut kas» bija līdzīgs gigantiskam NLO. Tad sakari pēkšņi pārtrūka un vairs neatjaunojās.

«Gemini», «Apollo» un NLO

Tagad ir kļuvis skaidrs, ka visus «Gemini» un «Apollo» lidojumus no attāluma un arī tuvumā kontrolēja nepazīstami lidojoši objekti.

1964. gada vasarā uz kuģa «Gemini - 4» atradās astronauts Džeims Makdivits. Viņš bija satriekts, kad redzēja sev pilnīgi nepazīstamas formas lidaparātu: «Objekts, kuru es redzēju, ir palicis neatpazīts. No šejienes neizriet, ka tas ir kosmiskais kuģis no kādas tālas Visuma planētas. Tāpat nav nekādu pierādījumu, ka tas nebūtu kosmosa kuģis. No visa tā var secināt tikai vienu: lidojuma laikā es redzēju objektu, kuru ne es, ne arī kāds cits nav varējuši pazīt un noteikt, kas tas ir.»

Līdzīgs gadījums notika arī ar «Apollo - 12» (Konrads, Gordons, Bīns), kas 1969. gada novembrī veica lidojumu uz Mēnesi. Kad NLO, kas lidoja līdzās kuģim, parādīja savas iespējas veikt dažādus manevrus, Konrads iesaucās: «Mums ir paveicies! Izrādās, ka Viņu attieksme pret mums ir labvēlīga!»

Sakarā ar «Foboss - 2» lidojumu jāatceras arī mīklainais atgadījums ar amerikāņu kosmosa kuģi «Apollo - 13». Lūk, kā toreiz radušos situāciju apraksta bijušais NASA darbinieks, kosmisko radiosakaru speciālists Moriss Šatelens: ««Apollo», kuram, kā zināms, neizdevās nosēsties uz Mēness, veda nelielu kodollādiņu, kura mērķis bija radīt «mēnesstrīci». Tad sprādziena rezultātā ar seismogrāfiem telemetriski no Zemes varētu pētīt Mēness infrastruktūru.

Uz šī kuģa notika noslēpumains sprādziens, kas iznīcināja vienu no skābekļa baloniem kabīnē. Skaidri nav zināms, vai to izdarīja «šķīvītis», kas novēroja kuģi. Šī sprādziena mērķis bija novērst eksperimentu ar kodollādiņu, kas uz Mēness varēja iznīcināt ārpuszemes civilizāciju bāzes.»

Gāzu izvadīšana no Mēness dzīlēm

Ja pieņemam par patiesu hipotēzi, ka Mēness iemītnieki dzīvo zem tā virsmas mākslīgi veidotā atmosfērā, tad ir skaidrs - ir nepieciešamas ventilācijas lūkas, lai viņi atbrīvotos no izlietotām un pārstrādātām gāzēm. Šo gāzu izvadīšanas laikā Mēness ainavai ir jāizskatās kropļotai (iedomājieties virmojošu gaisu virs ugunskura).

Fakti, ko sniedza Dž. Leonards, apstiprina šo hipotēzi. Viņš raksta, ka no Mēness fenomena tūkstoš gadījumiem, ko fiksējuši NASA darbinieki, lielākā daļa attēlu ir miglaini un neskaidri. Daudzos gadījumos krātera daļu var redzēt kristālskaidru, citos - tā ir ar kaut ko izkropļota. Sevišķi labi šīs pārmaiņas ir redzamas attēlos, kas uzņemti dažādos laikos, bet pie vienāda apgaismojuma. Dažos gadījumos ir fiksēta gāzu izvadīšanas forma - kāda spiediena rezultātā gāze izplatās konusveidīgi.

Kosmiskā kuģa remonts

Vēl kāda hipotēze norāda, ka Mēness ir gigantisks kosmiskais kuģis, kurš ir cietis avāriju un vissenākajos laikos ir bijis spiests «pieparkoties» pie Zemes, lai veiktu kapitālo remontu. Daudzi zinātnieki uzskata, ka kuģis ar daudzu kilometru biezo aizsargslāni ir visdrošākais transportēšanās veids, būtnēm veicot starpplanētu pārlidojumus. Šī hipotēze, atšķirībā no citām, izskaidro ļoti daudzas Mēness fenomena izpausmes. Arī to, ka daudzu kilometru dziļo krāteru dibens ir neparasti plakans. Rodas iespaids, ka zem samērā mīkstas ārējās kārtas atrodas ļoti izturīga sfēra. Arī Mēness virsmā redzēto gigantisko konstrukciju detaļu ciklopisko mehānismu atliekas un daudz kā cita rašanos iespējams izskaidrot ar šīs hipotēzes pastāvēšanu.

Versija par Mēness remontu tiek izskaidrota ar saplaisājušās virsmas «šūšanu», kuras pēdas skaidri redzamas vairākos Mēness reģionos, piemēram, Bullialdusa un Ļubiņicka krāteru apkārtnē. Uz Mēness ir redzamas plaisas un spraugas, kuru malas ir savilktas ar cilpām.

Vēl kāds interesants novērojums - dīvaini diegi veido sietveida sistēmu. Daudzi rajoni ir tā pārklāti ar šīm matricām, ka pastāv viedoklis, ka kādreiz ar šādu mākslīgu pārklājumu bijusi apvilkta visa Mēness virsma. Tas, kas redzams šobrīd, ir tikai tā visa haotiskas atliekas. Šī hipotēze atbild arī uz kādu pavisam āķīgu jautājumu - kas traucēja tik augsti attīstītai civilizācijai, kas acīmredzot ir veikusi milzīgus zvaigžņu attālumus, veikt vēl nieka 385 000 kilometru, lai apmestos uz dzīvi šeit - uz tik jaukas planētas, kāda ir Zeme.

Zeme ir jauka tikai mums un arī ne visur. Atnācējiem Zemes atmosfēra ir sveša un, iespējams, bīstama dzīvībai. Mūsu vīrusi, kukaiņi, purvi, tuksneši, taifūni, lietus, sals? Un kāpēc jāpamet daudzu paaudžu apdzīvotās Mēness «mājas», laboratorijas, rūpnīcas?

Ārmstronga izbrīns

Patiesi daudz dīvainību saistās ar Mēnesi: gan kupolveidīgas celtnes un objekti, kuru izmērs ir aptuveni 45 - 60 metri un kuri pēc formas atgādina lidojošos šķīvīšus, gan cauruļveida sistēma un gigantiskas kāpnes, kas ved krāteru dzīlēs, kur darbojas nesaprotami mehānismi. Bet kāpēc nesaprotami?

Ja tiek pieņemta versija, ka Mēness iemītnieki, lai glābtos no radiācijas un meteorītiem, lielu daļu savas dzīves pavada zem virsmas, tad, loģiski spriežot, var secināt par šo gigantisko aparātu nozīmi: tās ir regulējamas izejas no zemzemes slēptuvēm, kas palīdz saglabāt dārgo gaisu zem virsmas, kad no turienes savu ceļu sāk lidaparāti.

Ļoti iespējams, ka tie paši aparāti, par kuriem no Mēness virsmas uz Hjūstonu ziņoja «Apollo - 11» pilots Ārmstrongs. Viņa sacīto dzirdēja ne mazums amerikāņu radioamatieru.
Ārmstrongs: «Kas tas tāds? Kas, velns ar ārā, par lietu? Es gribētu zināt patiesību, kas tas ir?»
Hjūstona: «Kas notiek? Vai kaut kas nav kārtībā?»
Ārmstrongs: «Ser, šeit atrodas lieli objekti! Milzīgi! Ak, Dievs! Šeit atrodas citi kosmiskie kuģi! Tie ir izvietoti krātera otrā pusē! Viņi atrodas uz Mēness un novēro mūs!»

Kustīgi objekti

Uzņemtajos kadros objekti, kas pārvietojas un atstāj aiz sevis pēdas, izskatās efektīgi. NASA speciālisti tos nosacīti sauc par lieliem akmeņiem.

Dž. Leonards apgalvo, ka «Apollo - 17» nosēšanās vietā amerikāņu astronauti ir izpētījuši 34 šādas pēdas, kuru garums svārstās no 100 metriem līdz 2,5 kilometriem un platums sasniedz 16 metrus. Šie objekti pārvietojas grupveidā - pēdu skaits sasniedz no astoņām līdz desmit. Lielākā daļa objektu ir par 20 - 30 procentiem lielāki nekā atstātās pēdas. Dažiem bija iegarena forma un istabai līdzīgi izmēri. Kā tie varēja pārvietoties (ripot?) pa pilnīgi horizontālu virsmu? Pastāv vēl viens mīklains fakts: no 34 apsekotajām pēdām tikai astoņas beidzas ar laukakmeņiem līdzīgām formām. Kas gan atstāj šīs pēdas? Ja tie ir akmeņi, tad kur tie pazūd pēdu galā?

Divus lielus, kustīgus akmeņus un izteiktas to ēnas un pēdas ap Vitello krāteri iespējams aplūkot NASA fotogrāfijās. Šo objektu atstāto pēdu garums ir 270 un 360 metri. Taču pats satriecošākais ir tas, ka mazākais objekts neripoja lejā, bet nelielā krāterī kāpa augšup.

Kas tas ir? Transportlīdzeklis? Citāda dzīvības forma? Līdzīgi laukakmeņi, kas paši spēj pārvietoties un atstāt aiz sevis pēdas, ir reģistrēti arī uz Zemes, konkrēti Nāves ielejā, Kalifornijā.

Nobeiguma vietā

Bieži mēs smejamies par to, kas šķiet neaptverams mūsu saprātam, kas neierakstās mūsu, Zemes iemītnieku, ierastajās kategorijās. Nav taču izslēgts, ka daudzas parādības pastāv ārpus mūsu organiskā domāšanas veida. Kāpēc mums jāizslēdz iespēja, ka dzīvība eksistē staigājošu akmeņu, mākoņu vai miglas formā un ka intelekts var pastāvēt tīri enerģijas veidā?

Tīri teorētiski tās formām robežu nav.

Materiāla sagatavošanā izmantota publikācija laikrakstā «Тайная Власть».
eniostudija.lv