Ģimeņu attiecību modeļi. Atrodi savējo

Saistību ģimene ir veselīgs ģimenes modelis, jo tajā valda līdzsvars starp katra ģimenes locekļa individualitāti un kopību ar citiem ģimenes locekļiem. Šajā modelī valda emocionāli tuvas attiecības, un indivīda brīvība netiek ierobežota. Atslēgas vārds ir “līdzsvars”, kas pastāv visās ģimenes lomām – ne tikai starp partneriem, bet arī starp vecākiem un bērniem, bērniem savā starpā. Ir laiks pāra attiecībām un laiks bērniem. Šādas ģimenes lielākie plusi ir drošība, paļāvība, konfliktu pārrunāšana un risināšana, vecāki kā komanda, vienota sistēma, vecāki ir autoritātes ziņā augstāki nekā bērni, un tas rada drošību. Vecākiem ir vienoti lēmumi. Daudz tiek runāts par nākotni. Audzināšana „iet pa priekšu”, bērni pieaugot ir veselīgi, atdalās no ģimenes, uzturot labas attiecības ar vecākiem.

Savukārt, noteikumu ģimenē noteikumi ir svarīgāki nekā attiecības. Šajās ģimenēs svarīgākais ir tradīcijas, kas jāievēro, jo tā tas darīts paaudžu paaudzēs. Diemžēl emocijās noteikumu ģimenēs valda distance – maz komplimentu, mīļuma, pateicību. Ja izceļas strīds, notiek vainīgo meklēšana, līdz ar to strīdi bieži ir neproduktīvi. Arī laulāto attiecības balstās uz noteikumiem, pienākumiem. Ir viens līderis, kas bieži ir tēvs. Patiesībā šādos modeļos dominē nosacījuma mīlestība – „ja izdarīsi to un to, būsi mīļš.” Rezultātā ģimenes locekļu starpā ātri sākas melošana, faktu slēpšana, ģimenes locekļi savā būtībā ir vientuļi. Ar bērniem lielākās problēmas rodas pusaudžu gados, kad vecāki viņus vairs nevar izkontrolēt. Bērni aug ar neuzticību savām jūtām – „ko es gribu, ko vēlos?” un bieži tamdēļ notiek pievēršanās antisociālām darbībām. Tādās reizēs vecākiem ir grūti pieņemt savas kļūdas. Šādas ģimenes plusi ir tādi, ka vecāki par bērniem rūpējas, jo viņiem ir svarīgi, lai ģimene no malas izskatītos labi. Ģimenes atvasēs ir ieaudzināts atbildīgums, strādīgums, līdz ar to – lielākas sasniegumu iespējas karjerā. Mīlestība tiek izrādīta, daudz ko darot vecāku dēļ.

Aizsargājošā ģimenē ir sajūta kā siltā ligzdā, jo tajā valda tik it kā labvēlīgi apstākļi, ka rezultātā bērniem no „ligzdas” negribas kāpt ārā. Emocionalitātei aizsargājošajās ģimenēs ir ļoti liela nozīme. Vecākiem bērns ir galvenais, uzmanības centrā. Tēvi ir naudas pelnītāji, mātes – aprūpētājas. Ja māte sāk strādāt, tēvs sāk uzskatīt, ka viņa loma mainās. Ģimene visu dara kopā, pievēršas ģimeniskām vērtībām, bet bieži šķiras, kad bērni pieaug, jo centrs, ap kuru „griezusies” vecāku pasaule, ir pazudis, un izrādās, ka viņiem vairs nav daudz kopīgu interešu. Vecāki it kā jūt, ko bērni no viņiem sagaida, organizē viņu brīvo laiku, vadā pa pulciņiem, un viņiem vairs neatliek brīvā laika privātajai dzīvei. Bieži nespēj pieņemt savas atvases draugus, paziņas, jo neapzināti uzskata, ka citi bērni ir slikti un negatīvi ietekmē viņējo. Bērni šādās ģimenēs izaug droši un labi komunicē, bet ir nepatstāvīgi, atkarīgi no citu aprūpēšanas, viegli ietekmējami, iemācās būt diplomātiski un nepaust savas patiesās emocijas, – galvenais, lai viss ir labi. Viņiem trūkst pārliecības par savām spējām, jo bērnībā nav bijis iespēju attīstīt patstāvību. Mēģinot iet prom no ģimenes, bērnu neatkarība ir visnotaļ nosacīta. Nereti vecāki bērna otru pusīti mēģina „ievilkt” pie sevis. Šādas ģimenes atvase arī vēlāk dzīvē sagaida, ka partneris par viņu rūpēsies vairāk daudz vairāk, nekā pats savam partnerim ir gatavs dot.

Savukārt, haotiskā ģimene ir pilnīgi pretēja. Tajā valda milzīga emocionālā distance, katrs tajā ir pats par sevi. Finansiālā ziņā valda galējības – vai nu ļoti labs materiālais stāvoklis, vai ļoti zems. Haotiskās ģimenes locekļi dzīvo kā kaimiņi, ja sarunājas, bieži beidz sarunas ar sastrīdēšanos. Bērniem tuvākas attiecības visbiežāk var būt ar kādu ar ģimeni tieši nesaistītu personu. Vecāki bērnus faktiski neaudzina, bet šķiršanās gadījumos, kas šajos modeļos ir nereta parādība, var uznākt pēkšņi „audzināšanas plūdi”, kas bieži ilgst līdz brīdim, kamēr vecāks atrod sev vietā jaunu „otro pusīti”. Bērni haotiskā ģimenē jūtas nemīlēti, tāpēc agri sāk klaiņot, nereti var veikt pašnāvības mēģinājumus ar mērķi pārbaudīt, cik svarīgi ir vecākiem. Emocionāli pieaugušāki un patstāvīgāki par saviem vienaudžiem, bet – caur emocionālām sāpēm. Likumus pilda, kur un kā grib. Dara tikai to, ko gribas. Neuzticas partneriem, kad ir pieauguši un to, ko nav ar vecākiem atrisinājuši, mēģina risināt citās attiecībās.

Simbiotiskā ģimene ir, iespējams, viens no retākajiem modeļiem, tomēr svarīgi zināt, ka pastāv arī tādi. Šajās ģimenēs var teikt, ka no vienas puses ģimenes „galva” ir bērns, bet no otras – mamma bērnu aprūpē līdz pat sīkākajām niansēm, radot iespaidu, ka „tu bez manis neko nevarēsi”. Biežāk parādās tad, ja ģimene šķiras un mātes izrādās, ir atkarīgas personības. Tad šādi vecāki izdara uz bērnu ļoti lielu emocionālu spiedienu, radot iespaidu, ka aizejot dzīvot pie otra vecāka, „tu mani pamet”. Bērniem bieži tādēļ vainas izjūta, ka „mammīte vai tētis jūtas slikti viņa dēļ”. Māte vadās pēc savām izjūtām, bet bērns domā, ka dara nepareizi, un tikai mamma zina, kā vajag. Pats bērns negrib neko. Nopietnākajos simbiotiskās ģimenes gadījumos bērnam var būt gan fiziski, gan mentāli attīstības traucējumi, jo vecāki faktiski neļauj bērniem pat kustēties, visu izdarot viņu vietā. Bieži bērni neveido pāru attiecības, bet, ja veido, tad vecāki pārceļas līdzi uz jaunajām mājām. Simbiotiskā ģimenē augušam bērnam ir izveidojusies atkarība no vecākiem (visbiežāk gan, mātes) – „viņa bez manis nevarēs, un es bez viņas arī nē”. Mamma, par pieaugušu bērnu stāstot, lieto „mēs” formu.

Ģimenē bērniņš apgūst dzīves pamatu. Ir svarīgi, lai būtu gan aprūpe no vecāku puses, gan laiks pabūt vienam. Gan pamācīšana un audzināšana, gan iespēja pieļaut kļūdas un mācīties no tām, jo tas ir tikai dabiski. Arī vecākiem pašiem ir jārod laiks sev, jo pat, ja tiek pildīta vecāku loma, vecāki, pirmkārt, ir viens otra laulātie partneri.

Lai izdodas kopt un lolot visa veida attiecības savā ģimenē!

Aotors: rigabrain.lv