Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Kā pareizi rīkoties

Vispārizglītojošo skolu pedagogi atsakās ar šiem bērniem strādāt, uzskatot, ka šo bērnu vieta ir palīgskola. Vecāki nezina, kā rīkoties, ir pārguruši no pārmērīgi aktīvā dzīves stila, pārmetumiem no tuvāko cilvēku, pedagogu, sabiedrības puses. Vienaudži atsakās sadarboties un draudzēties ar šiem bērniem. Rezultātā šāda situācija ietekmē bērna uzvedību, attiecību specifiku ar vienaudžiem, sasniegumus skolā, psiholoģisko attīstību kopumā.

Hiperaktivitāte ir gan individuāla, gan sociāla problēma, tāpēc būtu svarīgi izanalizēt vecāku un pedagogu, vienaudžu iesaisti hiperaktīva bērna uzvedības modeļu izveidē un iespējamos korekcijas veidus, īpaši sākumskolas vecumā, kad primārās hiperaktivitātes pazīmes kļūst noturīgas, rezultātā sekmējot sekundāro hiperaktivitates pazīmju veidošanos kā ierastās uzvedības sekas. Apgūta uzvedība un izturēšanās ir sarežģīti koriģējamas, īpaši, ja tās ir apgūtas agrīnos vecumposmos. Pirmskolas vecumā iemantotie priekšstati un paradumi kļūst par personības būtiskiem raksturotājlielumiem. Tāpēc nozīmīgi, ka bērns ar hiperaktivitātes sindromu saņem pēc iespējas agrāku un daudzpusīgāku palīdzību.Latvijā joprojām nepietiekami tiek piedāvāta, adaptēta un izplatīta informācija par hiperaktīvu uzvedību un ar to saistītām problēmām. Rezultātā hiperaktīvi bērni un viņu vecāki tiek pārprasti, šiem bērniem tiek noteiktas nepareizas diagnozes un izpaliek adekvāta palīdzība.

No vēstures

1845.g. vācu ārsts Heinrihs Hofmans poētiskā formā aprakstīja hiperaktīvu bērnu darbā “Nemierīgais Filips.”

1902.g. žurnālā “Lancet”parādījās angļu ārsta G.F.Stīla lekcija, kurā UDHS etioloģijā pieminēja bioloģiskus iemeslus. Viņš uzskatīja, ka šī pataloģija rodas dzemdību traumas vai iedzimtības rezultātā. Viņš arī pirmais atzīmēja, ka ar UDHS biežāk slimo zēni.

Izplatība

Eiropā 4-12% (Brown R). 3 – 4 reizes biežāk zēniem, jo zēni ir vairāk jūtīgāki pret dažādiem teratogēniem faktoriem, ir vājāaki kompensatori mehānismi pie galvas smadzeņu bojājumiem. Biežāk sastop maznodrošinātās ģimenēs, urbanizētā vidē .

Iemesli

-Iedzimtība: 5,11 hromosomas defekti, īpaši dopamīna D4(DR D4)un dopamīna pārneses (DAT1) gēnam, kas noved pie dopamīnerģiskās sistēmas traucējumiem,

-Dzemdētājas jaunākas par 19 gadiem, vecākas par 30 gadiem, tēvi vecāki par 30 gadiem ,

- Priekšlaicīgas, novēlotas dzemdības, hipoksija, asfiksija,

-Teratogēna ietekme: saindēšanās ar svinu, benzodiazepīniem, barbiturātiem

-Vecāki alkoholatkarīgie, disociātīvas personības, ar UDHS,

-Mātes trauksmainība (stresa hormonu ietekme uz augli), depresija,

-Mātes siltuma, mīļuma trūkums, emocionālā un fiziskā kontakta trūkums,

-B grupas vitamīnu, īpaši B12 arī magnija, dzelzs, polinepiesātināto taukskābju trūkums,

-Streptokoku infekcija

Raksturīgs agrīns sākums (parasti pirmos 5 gados).

-Diagnoze tiek uzstādīta līdz 7 gadu vecumam.

-Simptomu ilgums ir vismaz 6 mēneši.

-Simptomi konstatēti divās vai vairākās vietās (ģimenē, mājā, skolā).

Diagnostiskie kritēriji:

Uzmanības traucējumi

1. Uzmanība nenoturīga, neuzmanības kļūdas.

2. Grūtības koncentrēt uzmanību mācībās vai rotaļās.

3. Bieži šķiet, ka bērns nedzird, ko viņam saka.

4. Bieži nav dzirdējis norādījumus, lūgumus pildīt mājas darbus, sakārtot savu darba vietu, istabu.

5. Grūtības organizējot savu darbību.

6. Nevar uzsākt skolas uzdevumus vai veikt mājas darbus.

7. Bieži zaudē mācību piederumus, rotaļlietas u.c.

8. Ārēji kairinātāji novērš bērna uzmanību.

9. Ir izklaidīgs un aizmāršīgs.

Hiperaktivitāte

1. Nemierīgs, nepārtraukti dīdās, grozās sēdvietā.

2. Staigā pa klasi stundas laikā.

3. Bieži skraida un lēkā nepiemērotā situācijā.

4. Bieži šūpojas un trokšņo nepiemērotā situācijā.

5. Pārmērīgi daudz runā.

6. Nepārtraukta kustību aktivitāte, kuru nesamazina ne aizrādījumi, ne sodi.

Impulsivitāte

1. Bieži atbild pirms jautājums ir uzdots.

2. Nespēj sagaidīt savu kārtu rotaļās vai sporta stundās.

3. Bieži pārtrauc un iejaucas citu darbā.

4. Bez nepieciešamības sāk skaļi runāt stundas laikā.

UDHS pamatojumam nepieciešams:
Vismaz 6 simptomi no A grupas
Vismaz 3 simptomi no B grupas
Vismaz 1 simptoms no C grupas

UDHS izpausmes atkarībā no vecuma:

-Līdz 7g.v.- tikai UDS + hiperaktivitāte

-Līdz 11 g.v. – destruktīva uzvedība, mācīšanās grūtības, nabadzīgas sociālās iemaņas

-Līdz 13 g.v. – pieaug opozicionāri izaicinoša uzvedība (skolas kavēšana,alkohola,narkotiku lietošana,naidīga uzvedība)

Ar ko kombinējas:
50% – 80% gadījumu UDHS turpinās arī pusaudžu vecumā (Barkley.R.1998.g.)
30% – 70% turpinās pieaugušajiem (Klerige.P.1998.g.)
aptuveni 30% pusaudžu spontāni UDHS pāriet
30%pievienojas citi traucējumi
Tikiem, gan vokāliem, gan motoriem – 50%
Galvassāpēm – parasti monotonas,spiedošas,galvenokārt deniņu un pakauša daļā, rodas vakaros pēc skolas – 52%
Agresivitāte, antisociāli traucējumi – 2 – 6%
Trauksme t.s. skolas fobija – 53%
Depresīva spektra traucējumi 16 – 26%
Disleksija (lasīšanas traucējumi) – 21.3%
Disgrāfija ( rakstīšanas traucējumi) – 30.4%
Diskalkulija ( rēķināšanas traucējumi) – 20.2%
Enurēze – 26%
Nakts staigāšana jeb somnabulisms – 9%
Nakts šausmas – 18%
Valodas raustīšana (logoneiroze) – 11%
Lieto atkarību izraisošas vielas 25% – 75%
Dati pēc Gillberg.C.2004.g.

Jādiferencē no:
Posttraumatiskā encefalopātija
Neirotiskie traucējumi
Tireotoksikoze
Neiroinfekcijas
Autisms
Šizofrēnija, bērnu tips

Terapija:

Medikamentozā:

-Metilfenidat (ritalīns,koncerta)

-Selektīvais noradrenalīna presinaptiskais inhibitors – atomoksetīns(strattera), īpaši efektīvs,ja UDHS kombinējas ar neirozēm, depresiju, tikiem, enurēzi

-Nootropi līdzekļi – nootropils,korteksīns, pantogāms

-Neiroleptiskie līdzekļi – buronils, truksāls

-Antikonvulsanti – depakine chrono

Nemedikamentozās metodes. Ieteikumi.
Slavēt bērnu, kad viņš ir to pelnījis, jo UDHS bērni ignorē aizrādījumus un aizliegumus, bet ir jūtīgi pat pret mazāko uzslavu
Izvairīties no fiziskiem sodiem, jo attiecības ar bērnu ir jāveido uz savstarpējās uzticēšanās bāzes, nevis uz bailēm
Nepavēlēt, bet lūgt (ne lūgties)
Uzklausīt, ko saka bērns
Nebūt pārāk prasīgiem vai tieši otrādi, atbrīvot no pienākumiem
Jābūt noteiktam dienas režīmam – spēlēšanās, pastaigas, mācības, nemainīgs gulētiešanas laiks
Labi, ja bērna istabā būtu “sporta stūrītis” ar hantelēm, espanderiem
Ja niķojas, atstāt istabā vienu, ja tas nav bīstami bērna veselībai
Aerobā slodze – skriešana un citas aktivitātes, kas paaugstina sirds asinsrites, elpošanas sistēmas izturību
Anaeroba slodze – svaru cilāšana, kas paaugstina muskuļu masu
Fiziskas slodzes rezultātā izdalās endorfīni, kas labvēlīgi ietekmē garastāvokli, kā arī iztukšojas kateholamīnu depo
Neder tādas aktivitātes, kas izraisa spēcīgas emocijas, piemēram, sacensības
Vislabākā ir aerobā slodze – garas pastaigas, peldēšana, slēpošana, braukāšanās ar velosipēdu

Pedagoģiskā darba īpatnības:
Mācību procesa organizācija – darbības veida maiņa atkarībā no bērna koncentrēšanās spējām
Realizēt bērna vajadzību pēc kustībām, piemēram, noslaucīt tāfeli, izdot grāmatas, burtnīcas
Izpildīt relaksācijas vingrinājumus
Instrukcijām jābūt īsām, konkrētām
Par konkrētā laika beigām labi, ja paziņotu nevis pieaugušais, bet, piemēram, modinātājpulkstenis, – tā samazināsies dusmas pret pieaugušo
Uzvedības noteikumus pašam nolasīt skaļi
Uzslavēt tūlīt, neatliekot uz vēlāku laiku
Ja bērns neklausa, tad automātiski ar vieniem un tiem pašiem vārdiem neitrālā tonī atkārtot
Samazināt kārtīguma kritērijus, tas palīdzēs radīt veiksmes sajūtu, kā rezultātā būs lielāka motivācija mācīties
Jāmāca bērnam izrādīt dusmas pieņemamā veidā
Jāmāca konstruktīvi veidi, kā risināt konfliktus
Veicināt paškontroles iemaņas
Vēlams sēdēt priekšējās rindās klasē
Nepieciešamas arī aktīvās atpūtas pauzes ar viegliem fiziskiem vingrinājumiem un relaksāciju
Klasē jābūt pēc iespējas mazāk lietām, kas novērš uzmanību (kartes, stendi)
Darboties ar bērnu no rītiem, nevis vakaros
Uzdot negaidītu jautājumu, ja niķojas
Reaģēt bērnam negaidītā veidā

Psihoterapija:
Smilšu terapija – veido pats savu pasauli miniatūrā. Bērns nodibina saikni ar neapzinātām vēlmēm, kas samazina sasprindzinājumu. Pirms terapijas figūras var būt sakārtotas vai arī saliktas haotiski
Artterapija – izmato zīmuļus, krāsas, krāsainus papīrus, līmi, plastalīnu. Caur zīmējumu, spēli vai pasaku tiek “dota izeja” sociāli nepieņemamām negatīvām emocijām
Mūzikas terapija – parasti kombinē ar citiem terapiju veidiem. Bērni saņem kartītes ar dažādiem emociju attēliem un pēc skaņdarba tās parāda
Naratīvā psihoterapija – bērniem tiek dota iespēja pašiem izdomāt kādu stāstu. Tas atspoguļo bērna iekšējos konfliktus un aizsargmehānismus
Biheiviorālā terapija, kad uzvedība tiek atalgota, piemēram, kafejnīcas apmeklējums, TV, kabatas nauda
Geštaltterapija – izmanto lomu spēles, kuru laikā var “izspēlēt” negatīvās emocijas, sajust to raksturu un pēcāk atrast uzvedības pieņemamākos konstruktīvos veidus
Ģimenes psihoterapija – aicināt vecākus izvairīties no galējībām: atļaut bērnam darīt pilnīgi visu vai arī atstāt bez uzraudzības

Autogēnais treniņš:

Šulca metode (4-9 gadu veciem bērniem)
Saspiest citronu un nomest to zemē
Izstiepties kā kaķim, paceļot rokas virs galvas
Ievilkt galvu kā bruņurupucim, kad draud briesmas
Košļāt lielu košļājamo gumiju, atslābina žokli, izspiež gumiju starp zobiem
Iedomāties, ka uz deguna ir uzsēdusies muša – saspringt un atslābināties
Vēders – iedomāties, ka guļ pļavā, tad pēkšņi parādās mazs zilonēns, kas tūlīt uzkāps virsū
Iedomāties, ka vajag izlīst pa šauru caurumu sētā un ievilkt vēderu
Iedomāties, ka stāv uz grimstošām, irdenām smiltīm, censties kāju pirkstus iespiest zemē, atslābināties

Aļeksejeva metode (8-12 gadus veciem bērniem)
Periodiski sasprindzināt un atslābināt sejas, kakla, roku, vidukļa, kāju muskuļus

Kopsavilkums.

Audzināšanas sistēmas izmaiņas – no soda pie atbalsta, no autoritāras kontroles uz sadarbību
Pašu vecāku uzvedības korekcija – jābūt mierīgākiem, līdzsvarotiem, jāizvairās no vārdiem “nē”, “nedrīkst”, attiecības jābalsta uz savstarpēju uzticēšanos un sapratni
Psiholoģiskā mikroklimata korekcija – pēc iespējas mazāk jāstrīdas, vairāk laika jāvelta bērnam
Pareizi organizēt dienas režīmu

Autors:
dr. Gunārs Trimda
psihiatrs BKUS Gaiļezerā