Piesaistes stili jeb primāro attiecību modelis
Vai esi dzirdējis, ka tas, kādas bijušas mūsu attiecības ar primāro aprūpētājpersonu bērnībā, kas biežāk ir māte, atstāj iespaidu uz visām mūsu turpmākajām attiecībām ar cilvēkiem un nereti, atkārtojam šo primāro attiecību pieredzi atkal un atkal? Šo primāro attiecību modeli psiholoģijā dēvē par piesaistes stilu. Un turpmākajā dzīvē tas nozīmīgi ietekmē mūzu uztveri pašiem par sevi, par citiem cilvēkiem un par pasauli kopumā. Piesaistes stils ir stabils un samērā nemainīgs dzīves laikā. Pētījumi liecina, ka bērniem 6 gadu vecumā ir vērojams tāds pats piesaistes stils, kāds tas bijis zīdaiņa vecumā.
Turpmāk apskatīsim piesaistes stilu veidus un katru no tiem ilustrēšu ar piemēru. Varbūt saskatīsi tajos kādas līdzības ar sevi vai savā pieredzē esošiem cilvēkiem.
Par piesaisti aprūpētājpersonai un piesaistes stiliem runājuši vairāki 20. gadsimta psihologi, taču šoreiz apskatīsim kanādiešu attīstības psiholoģijas pētnieces Mērijas Einsvortas (Mary Ainsworth) izdalītos četrus piesaistes stilus.
Kas pamudināja pētnieci izdalīt dažādus piesaistes stilus? Tie bija pētījumi, ko viņa veica 70-tajos gados, šiem pētījumiem pat piešķirts nosaukums „Dīvainā situācija” (A Strange Situation). Šajos pētījumos piedalījās zīdaiņi, viņu mātes un vēl kāda trešā persona, kas ir sveša gan mātei, gan zīdainim. Taču kas šajā situācijā tad bija tik dīvains? Pētījumā tika skatīta bērna reakcija situācijā, kad zīdainis ir telpā kopā ar māti un svešinieku, zīdaiņa reakcija paliekot vienatnē ar svešinieku un laiks, kādā mātei izdodas nomierināt bērnu, kad tas raudājis paliekot divatā ar svešinieku, kā arī bērna izturēšanās pret māti pēc atgriešanās – mātes atraidīšana vai remdējuma un miera gūšana esot atkal mātes tuvumā.
Apkopojot pētījumu rezultātus pētniece izdalījusi šādus piesaistes stilus:
Droša piesaiste: šādi bērni jūtas droši, kad telpā ir māte un svešinieks, izrāda acīmredzamu neapmierinātību (raud), ja māte pazūd no redzesloka un ir priecīgs un atsaucīgs, kad māte atgriežas, un ir ātri nomierināms. Šis bērns nemeklē kontaktu ar svešinieku, ja ir atstāts vienatnē ar viņu. Šis piesaistes stils uzskatāms par visadaptīvāko, jo vēlākā vecumā saistās ar augstāku pašvērtējumu, attīstītāku spēju tikt galā dažādās problēmsituācijās. Šāds bērns vēlāk ir arī drošāks sabiedrībā, vairāk sagaida, ka cilvēki ir atsaucīgi un labi, jo bērnībā māte ir bijusi atsaucīga un spējusi sniegt apmierinājumu bērna vajadzībām. Šādiem cilvēkiem ir veselīga pašapziņa, apzinās sevi kā vērtīgus, viegli veido kontaktu ar citiem cilvēkiem. Personiskajās attiecībās labi spēj atrast līdzsvaru starp tuvību un patstāvību, nekļūstot atkarīgi no partnera. Viņi biežāk kā citi pieņem sevi un sava emocijas, nebaidās tās nosaukt vārdā, un dalās tajās ar citiem.
Trauksmainā piesaiste: šāda piesaiste rodas, ja vecāki nav konstanti savās atbildes reakcijās uz bērna vajadzībām – vienu brīdi ir atsaucīgi, citu jau ignorē bērna vajadzības. Šī nepastāvība no vecāku puses rada bērnos nedrošību un bailes no vientulības. Attiecībās šādi cilvēki parasti kļūst atkarīgi no partnera, jo uzskata, ka laimīgs var būt tikai kopā ar viņu.
Izvairīgā piesaiste: šāda piesaiste rodas, kad vecāki bijuši distancēti, bieži vien nepieejami, nesasniedzami. Tā kā šādu bērnu vajadzības nereti paliek neapmierinātas, bērniem vēlāk veidojas priekšstats par sevi kā nemīlamu, nevērtīgu. Laika gaitā šī sajūta zemapziņā nostiprinās un tā var ietekmēt turpmākās cilvēka dzīves gaitas – attiecības, karjeru utt. Šādi cilvēki vēlāk neuzticas citiem, noliedz savas jūtas un emocijas, bieži vien pat nespēj tās nosaukt vārdos, viņi mēdz bieži mainīt partnerus, noliedzot tuvu attiecību vērtību. Bieži ir karjeristi, kas ģimenes dzīvi pakārto darbam.
Bieži vien savā ikdienā varam novērot dažādus attiecību modeļus, varbūt ir vērts izzināt katra cilvēka bērnības pieredzi, lai izprastu, kādēļ viņš rīkojas tieši tā vai savādāk. Turklāt, lai arī piesaistes stils ir noturīgs un pastāvīgs, to tomēr ir iespējams mainīt, strādājot ar sevi. Piesaistes stils kā nosacījuma reflekss vai stabils neironu ceļš liek mums atkal un atkal noteiktu attiecību modeli pārnest no vienām attiecībām uz citām, taču nu mēs jau zinām, ka viss ir iespējams, tāpēc arī visiesīkstējušākos paradumus ir iespējams mainīt.
RigaBrain seansu vadītāja Zane
