Kā rīkoties, ja bērns neklausa

Nepaklausības iemesli.

Bērnam pirmā dzīves gada beigās parādās un pakāpeniski līdz trešajam dzīves gadam pastiprinās fiziskā aktivitāte un pētniecības tieksmes. Bērns grib visu apskatīt, aptaustīt un izpētīt. Sevišķu interesi izraisa atvilktnes, televizors, radio, stereo iekārtas. Tieksme šīs lietas apskatīt un aptaustīt ir tik stipra, ka bērns pat nespēj pretoties arī tajos gadījumos, kad māte aizliedz vai pat bērnu soda ar sitienu pa rokām vai pa dibenu,-bērns tomēr turpina savu pētīšanas darbu. Šai vecumā ar sodu parasti panāk pretēju rezultātu. Paklausības vietā sods parasti izraisa spītību un pretestību. Viss aizliegtais kļūst sevišķi interesants. Noliedzot aiztikt noteiktus priekšmetus, tie kļūst neatvairāmi pievilcīgi. Šajā attīstības fāzē ielaižoties ar bērnu cīņā par varu, māte būs zaudētāja. Viņai ir tikai viena iespēja sadarboties ar bērnu, -mātei ir jāpakļaujas bērna pētniecības tieksmei. Ieteicams visus bērnam sasniedzamos priekšmetus novietot un sakārtot tā, lai bērns varētu ar tiem rotaļāties, nebojājot vērtīgas lietas. Atvilktnēm jābūt stabilām, tajās jāievieto priekšmeti, kas bērni interesē, bet nesaplīst, ja bērns tos pēta vai spēlējas.Elektriskām iekārtām ir jābūt piestiprinātām tā, lai bērns savā darbošanās tieksmē tās nevarētu aizsniegt.Bērna iedzimtais pētniecības gars vecākiem ir pārbaudījums. Vecumam atbilstošā spītības fāzē, kas sākas pirmā dzīves gada beigās un savu lielāko izpausmi sasniedz otrā un trešā dzīves gada sākumā, bieži noved vecākus līdz spēku izsīkuma robežai.

Šajā laikā pamostas bērna individuālā griba, un viņš vēlas to pierādīt vecākiem. Tas ir ļoti svarīgi pareizai personības veidošanai. Šī attīstība parādās trešajā dzīves gadā tādā veidā, ka bērni pirmo reizi saka:”Es to gribu!” Viņi vairs nerunā par sevi trešajā personā. Šajā laikā bērni bieži apzināti neievēro vecāku prasības un aizliegumus, lai pierādītu vecākiem, ka viņi spēj pretoties, un uzzinātu atļautības robežu. Sagaidot no bērna pilnīgu paklausību, jūs vienlaikus ar pakļaušanu savai gribai aizkavējat bērna personības veidošanos. Tas taču nevarētu būt jūsu audzināšanas mērķis, kaut arī ar paklausīgu bērnu būtu daudz vienkāršāk! Šajā vecumā bērniem ir jābūt spītīgiem, lai varētu pareizi attīstīties, pilnīgi apzināti, iespēju robežās vecākiem bieži jāļauj izpaust savu gribu. Ir svarīgi, lai šajā laika posmā bērnam nebūtu daudz aizliegumu.

Ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ aizliegums vai rīkojums ir nepieciešams, tad arī jārūpējas, lai tas tiktu ievērots. Pretējā gadījumā bērns secinās, ka savu gribu var panākt, pietiekami ilgi činkstot, kliedzot vai pat trakojot.

No ceturtā līdz sestajam dzīves gadam bērns ir sevišķi aktīvs. Viņš kūleņo, lēkā, ir nepārtrauktā kustībā. Cenšoties apslāpēt šim vecumam piemītošo aktivitāti, vecāki gandrīz vienmēr cietīs neveiksmi.

Tomēr drīkst gaidīt, ka šajā vecumā mūsu bērni ievēros zināmus sadzīves likumus. Viņiem jāsaprot, ka apzināti nedrīkst citus ievainot, jārespektē svešs, arī brāļu un māsu, īpašums, nedrīkst mocīt dzīvniekus. Pārkāpjot šos svarīgos sadzīves likumus, bērns šajā vecumā, protams, ir pelnījis sodu, bet tas nedrīkst viņu pazemot.

Daudzi vecāki uzskata, ka, bērnu audzinot, viņš ir nepārtraukti jāpamudina un nepārtraukti jānorāda, kas ir pareizi un kas nepareizi. Jau rīta agrumā vecāki mudina bērnu iztīrīt zobus, nomazgāties, kārtīgi apģērbties, visu kārtīgi novākt, pieklājīgi uzvesties pie brokastu galda, labi uzvesties skolā. Tātad viņam visu laiku jābūt mīļam un labam. Turklāt vecāki aizmirst, ka bērni pēc savas dabas ir nekārtīgi un nepārtrauktie aizrādījumi tikai pasliktina savstarpējās attiecības. Beidzot bērns nemaz vairs neuzklausa vecāku aizrādījumus. Audzināšanas uzdevums ir panākt, lai bērns ievērotu un pakļautos sabiedrības likumiem. Nepārtraukti aizrādījumi, pavēles un aizliegumi netuvina mūs šim mērķim. Daudz ieteicamāk ir bērnam vēlamās īpašības nostiprināt ar uzslavu un atzinību, bet nevēlamās īpašības iespēju robežās neievērot. Visstiprāk iedarbojas vecāku paraugs. Ja vecākiem dzīvē piemīt visas tās īpašības, ko viņi pieprasa no saviem bērniem, tad arī bērns sekos viņu paraugam, taču ir jāpaiet laikam, līdz bērna fiziskās un psihiskās spējas būs tiktāl nobriedušas, ka bērns spēs atdarināt vecāku paraugu.

Bērnam nebūs motivācijas paklausīt, ja ir pieredze, ka nepaklausības dēļ viņš pastāvīgi nokļūst uzmanības centrā. Tieši pretēji, tik bieži, cik vien iespējams, viņš neievēros vecāku pavēles un aizliegumus, jo ir pārliecināts, ka panāks sev vēlamo-ilgstoši pievērst sev uzmanību un ieņemt centrālo vietu.

Nepaklausīgiem bērniem, kuri pastāvīgi grib atrasties uzmanības centrā, vienmēr ir problēmas arī ar vecāku mīlestību. Viņi jūtas atstumti un vēlas ar savu uzkrītošo uzmanību pievērst sev lielāku ievērību, kas aizstātu vecāku mīlestības zudumu. Šiem bērniem palīdzēs vecāku klātesamība, ciešie apskāvieni, prasme uzklausīt un atspoguļot bērna emocijas.Bērns sajūt, ka viņu atkal pieņem un mīl, tas palīdz atbrīvoties no sliktas uzvedības.

Sarunāties ar bērnu nav grūti. Bet sarunāties tā, lai bērns pieaugušā vārdus uztvertu nopietni, ir jau ievērojami sarežģītāk. Tas prasa zināmu iepriekšēju sagatavotību un treniņu. Pareizi izvēlēta sarunāšanās taktika var ģimeni saliedēt, aizkavējot un novēršot daudzu iespējamu problēmu rašanos. Pretējā gadījumā attiecības ģimenes locekļu starpā var kļūt visai pretrunīgas un saspringtas, kā rezultātā bērns dodas pasaulē, dzīves grūtībām pienācīgi nesagatavots.

Aizņemtības dēļ pārrunas ar bērniem mēdz būt īslaicīgas un norisinās aptuveni pēc šāda scenārija:

”Kā tu gulēji?”(”Labi…”)

”Kā šodien veicās?”(”Normāli…”)

”Uz kurieni tu ej?”(”Ārā…”)

”Kad tu būsi atpakaļ?”(”Vēlāk…”)

”Ko šodien darījāt skolā?”(”Neko…”)

”Vai skolas uzdevumus jau sagatavoji?”(”Mums nekas nav uzdots.”)

”Izbeidz!”(”Ne jau es to iesāku!”)

”Cik reižu es tev esmu teikusi…”(”Nu mammu!”)

Šādas sarunas noved tikai pie ģimenes locekļu savstarpējās attālināšanās, konflikta sākuma, bērna izvairīgas uzvedības un noslēgšanos sevī. Patiesību sakot, visnervozākie vecāki mēdz stipri pārspīlēt, izsakot rīkojumos un nosodījumu, tai pat laikā nenovērtējot pārējos prasmīgas sarunas elementus, galvenokārt spēju būt pret bērnu iejūtīgiem. Vecāki, arī nebūdami pārguruši, var vienkārši nezināt, kā reaģēt uz kādu bērna uzdoto jautājumu vai arī kā rīkoties kādā konkrētā problēmsituācijā.

Jo asāks būs mūsu balss tonis un skarbāki vārdi, jo lielāks pēcāk būs to radītais sarūgtinājums. Jo vairāk spēsim saglabāt sarunas laikā mieru un laipnību, jo abpusējais sarūgtinājums būs mazāks. Vieni vecāki tiecas bērnus pārāk daudz kritizēt un izteikt tiem kategoriskus rīkojumus, citi turpretī sāk izrādīt pārāk lielu līdzjūtību un toleranci, neprasot ievērot ne disciplīnu, ne dienas režīmu. Interesanti, ka dažās ģimenēs abi vecāki viens otru līdzsvaro, -viens vecāks akcentē, piemēram divus vai trīs sarunas elementus, kamēr otrs-visus atlikušos. Kopā ņemot, viss ir it kā normas robežās, kaut arī katrs vecāks rīkojas diametrāli pretēji. Tāpēc nav jābrīnās, ka vecāki ar bērniem zaudē kontaktu.

Lai prasmīgi veidotu sarunu nepieciešama pamācīšana, spēja iejusties bērna situācijā(empātija), vienošanās ar bērnu, rīkojumi, iedrošināšana un pamudinājums.

Pamācīšana

Reta ir tā diena, kad vecāki savus bērnus nepamācītu. Tā notiek, piemēram, vecākiem mācot braukt ar velosipēdu, uzlikt ēsmu uz makšķerāķa vai arī pārtvert pretinieka bumbu. Dažkārt pamācīšana pārtop bezjēdzīgā moralizēšanā vai pārmetumos.

Var teikt:

”Ļauj man paskaidrot…”

”Vispirms pavēro, kā es to daru, pēc tam pamēģināsi pats.”

”Paskatīsimies, vai mums abiem kopā kas sanāks.”

” Pareizā atbilde ir…”

”Interesanti, kāpēc tu izvēlējies tieši šo atbildi?”

”Dari tāpat kā es.”

Ārkārtīgi svarīgs ir balss tonis. Ja rīkojums”Dari tāpat kā es!”izskan skarbi un aprauti, tas tiks uztverts kā nosodījums. Vecāki visai bieži dod priekšroku tieši nosodoši moralizējošam tonim. Tas protams nav nekas briesmīgs un nelielās devās pat spēj piesaistīt bērna uzmanību, bet, palielinoties stresam, vienlaikus palielinās arī vecāku izredzes zaudēt sava bērna uzticību, un viņš uz vecāku dzīves pieredzi savu problēmu risināšanā vairs nepaļaujas.

Ieteicams neteikt:

”Nespēju noticēt, ka tu tā izrīkojies.”

”Cik tas bija muļķīgi.”

”Nekas, es pati to izdarīšu.”

”Tu uzvedies kā zīdainis.”

”Kāpēc tu nevarētu būt tāds kā tava māsa?” .

Piespiešana, nosodījums un salīdzinašana ar pozitīviem piemēriem ir vissliktākais, ko vecāki spēj savam bērnam nodarīt.

Iejūtība

Dažkārt vecāki spēju būt iejūtīgiem jauc ar iedrošinājumu un pamudinājumu, sakot bērnam aptuveni kaut ko šādu:”Neraizējies, es zinu, ka tu to paveiksi.” Līdzjūtīgam iedrošinājumam nav ne vainas, bet tas neapliecina vecāku iejūtīgo attieksmi pret bērnu. Iedomāties bērna vietā sevi nenozīmē mēģinājumu risināt viņa problēmas, nedz arī dziedēt viņa brūces. Tas tikai parāda jūsu patieso vēlmi izprast sava bērna ciešanu cēloni, runājot ar to tādā veidā, lai bērns saprastu, ka jūsu attieksme pret viņu ir neviltota un ieinteresēta. Patiesa spēja iejusties otra cilvēka situācijā pielīdzināma spogulim, kurš pavērsts pret savu bērnu. Viss, ko vecāki saka atainojas bērna emocijās. Iejušanās spējai raksturīgs vērtējuma trūkums. Kaut arī problēmas risinajums kā tāds piedāvāts netiek, tas tomēr rodams vieglāk un ātrāk, jo vecāki labāk izprot problēmas būtību. Ja bērns sajūt vecāku patiesu ieinteresētību, viņš kļūst atklātāks. Bērnam ir vieglāk sākt par savām problēmām runāt tad, ja vecāks precīzi spēj raksturot viņa tā mirkļa noskaņojumu. Ja bērns izskatās par kaut ko noraizējies, bet nevēlas par to runāt, jautājums ”Kāpēc tu nevarētu man to pastāstīt?” droši vien izrādīsies neiedarbīgs, jo tajā nav jūtama vēlēšanās izprast bērna emocionālo stāvokli. Tā vietā vajadzētu uzrunāt bērnu šādiem vārdiem:

”Tu izskaties par kaut ko noraizējies (aizvainots, dusmīgs, noskumis). Es gribētu ar tevi par to parunāties.” Tādējādi jūs liktu bērnam saprast, ka sagaidāt no viņa uzticēšanos.

Var teikt:

”Tevi nomāc tas, ka brāli uzaicināja braukt ekskursijā, bet tevi ne.”

”Es zinu, ka tu baidies no…”

”Tu tagad droši vien gribētu, lai vectētiņš būtu šeit, vai ne?”

”Tu neguvi vārtus un tagad domā, ka esi iegāzis savu komandu. Vai uzminēju?”

”Ir tik jauki, ka skolā tu iegūsti draugus.”

”Veids, kā tu noliki telefona klausuli, liek man domāt, ka tevi kaut kas nomāc.”

”Ir skumji un sarūgtinoši veselu nedēļu sapriecāties par bumbas spēli, lai pašās beigās salimtu un būtu spiests palikt mājās.”

Par vecāku iejūtības trūkumu saskarsmē liecina vēlme apspriest ar bērnu to, kā viņam dotajā situācijā vajadzētu justies.

Nevajadzētu teikt:

”Velns nav tik melns, kā izskatās” ,-jūs bērnam sakāt, ka viņa pārdzīvojumi ir nevietā.

”Dzīvē reizēm tā gadās. Tādās reizēs jācenšas padomāt par kaut ko pozitīvu” ,-jūs vienkārši gribat uzlabot sava bērna pašsajūtu, bet tas vēl nenozīmē, ka spējat iejusties viņa ādā.

”Es zinu kā tu pašlaik jūties”,-sajūta netiek konkretizēta.

”Es saprotu” ,ko jūs saprotat?

”Es vēl aizvien tevi mīlu” ,-ne jau tas bērnam šajā mirklī sagādā raizes

”Gan redzēsi, viss nokārtosies”,-just bērnam līdzi vēl nenozīmē iejusties viņa situācijā.

Bērnam svarīgi arī zināt, ko jūtam mēs, vecāki.Teiksim:”Kad tu…, es jūtu/kļūstu…, tāpēc,ka…. Man gribētos…” Piem.”Kad tu nevēlies laicīgi iet gulēt un sāc īdēt, es kļūstu dusmīga, jo es vēlos, lai tu no rīta būtu izgulējies. Man gribētos, lai tu ietu gulēt un no rīta justos izgulējies.

Emocijas reizēm mēdz būt arī ambivalentas jeb pretrunīgas.Bērni vecākus vienlaikus mīl un dusmojas uz tiem. Tur, kur ir apbrīns, nedaudz arī ir skaudība. Tur, kur ir veiksme, būs arī nelāgas priekšnojautas. Tikai darbību, nevis domas un emocijas var atzīt par ”labu”vai ”sliktu”. Nopelt vai uzslavēt var tikai darbus, nevis emocijas un domas. Emocionālā audzināšana palīdz bērnam saprast, ko īsti viņš jūt. Būt apveltītam ar emocionālo inteliģenci nozīmē to, ka bērns ir iepazinis savas emocijas pietiekami labi, lai uz tām balstoties, attīstītu sevī spēju pieņemt lēmumus, labāk tiktu galā ar spriedzes situācijām, kā arī spētu labāk izprast pārējos cilvēkus, līdz ar to veidojot ar tiem labākas attiecības. Pēc L.E.Šapīro(Lawrence E.Shapiro) domām, emocionālā inteliģence ietver šādas īpašības: jūtu izprašana un izpaušana, prasme tikt galā ar grūtībām un stresu, gatavība piepūlēties, rīkoties, izturība, čaklums, godkāre, izpalīdzība, iecietība, uzmanība, godīgums, dotā vārda turēšana, laipnība, citu cilvēku intīmās sfēras cienīšana, disciplīna, reālistiska domāšana, optimistisks skats uz dzīvi, humors, spēja iegūt draugus, sadarboties, sadalīt savu laiku. Bērni, kuriem piemīt spēja orientēties situācijā un iejusties otra cilvēka ādā, vieglāk iedraudzējas ar vienaudžiem, parāda labākas sekmes mācībās. Vecāki nereti pievērš uzmanību tikai dažām emocijām, pilnīgi ignorējot pārējās. Rezultātā bērns iemācās dažas emocijas apslapēt, citām savukart ļaujot pilnu vaļu.

Varam teikt:

”Izskatās, ka tev pret savu skolotaju ir divējādas jūtas:tev viņa patīk, bet vienlaikus tu viņu arī vari neieredzēt.”

”Liekas, ka tu pret savu brāli izjūti divējādas jūtas:tu sajūsminies un vienlaikus arī dusmojies uz viņu.”

”Tev gribas gan palikt mājās, gan doties uz vasaras nometni.”

Vienošanās ar bērnu.

Bērna viedokļa uzklausīšana sākas tad, kad jūsu augošais bērns sāk lūgt sev patstāvību, piemēram, tiesības pašam izvēlēties sev veikalā jaunu apģērbu, iespēju iet gulēt vēlākā vakara stundā un tamlīdzīgi. Sarunas turpinājumā vecākiem nākas kopā ar bērnu apspriest jaunos bērna pienākumus, kas saistīti ar viņa patstāvību. Šādā situācijā bērni neatrodas līdzvērtīgā pozīcijā ar saviem vecākiem kaut vai tāpēc vien, ka tiem nav tiesību ka īstenai līgumslēdzējai pusei norunu lauzt. Izšķirošais un pēdējais vārds te vienmēr pieder vecākiem. Un tomēr bērns no šādas sarunas daudz ko iegūst, jo tiek uzklausīts arī viņa viedoklis. Sarunas gaitā vecākiem kļūst skaidrs, kāpēc viņu atvase tik ļoti vēlas kādu konkrētu lietu. Nereti šādā reizē tiek noslēgta abpusēja vienošanās. Vecāki pieļauj kļūdu tad, ja bērna viedokli uzklausa, tikai nepieciešamības spiesti, mēģinot bērnu uzpirkt. Iespējams viņi raizējas, ka bērns kādā vecākiem īpaši nozīmīgā pasākumā varētu nodemonstrēt sliktu uzvedību. Tāpēc bērnam apmaiņā pret priekšzīmīgu izturēšanos tiek piesolīts, piemēram, saldējums.

Varētu teikt:

”Pirms dodamies uz sporta zāli, es gribētu redzēt māju sakārtotu. Nu ar kuru telpu sāksim?”

”Tam es nevaru piekrist. Varbūt tā vietā tu varētu izvēlēties kaut ko citu?”

”Es zinu, ka šodien jūs bijāt norunājuši kopā ar draugu un viņa ģimeni braukt uz ezeru peldēties. Es zinu, ka jūs šo braucienu ļoti gaidījāt, bet man ir radušās problēmas sakarā ar… Kādi ir priekšlikumi?”

Nevajadzētu teikt:

”Labi, tu šonakt drīksti pārnakšņot pie sava drauga, bet neaizmirsti, ka tev vēl jāpagūst uzrakstīt sacerējumu” ,-frāze izrādītos iedarbīga tikai tajā gadījumā, ja bērnam būtu izteikta atbildības sajūta. Labāk būtu, ja vecāki savas prasības izteiktu nevis pēdējā brīdī, bet gan laikus, jo bērns, izšķiroties starp rotaļu un pienākumu, jebkurā gadījumā priekšroku noteikti dos rotaļai.

”Vai tu vari apsolīt būt mājās precīzi norunātajā laikā, ja es tev atļaušu rotaļāties pie kaimiņiem?”,-jūsu bērns to visādā ziņā apsolīs. Ja jums laiks, kad bērns atgriežas mājās, patiešām ir svarīgs, tad pasakiet uzreiz, kas notiks gadījumā, ja jūsu prasība netiks izpildīta.

Ja noteikumi netiek izpildīti, seko attiecīga darbība, piem.

-Bērns nav nomazgājis traukus un iznesis atkritumu spaini, tad virtuvē nav kārtība un māte ēst negatavo.

-Bērns netīro veļu nav ielicis veļas grozā, tad tiek mazgāta tikai tā veļa, kas ir grozā un izmetātās drēbes paliek netīras.

-Bērns nav sakārtojis savu istabu-vecāki visas rotaļlietas saliek vienā maisā un iznes no istabas. Protams pēc laika tās bērnam tiek atdotas.

-Bērns nav izsūcis paklāju-māte to izdara pati, bet bērnam iedod mazāku kabatas naudu.

Rīkojumi.

Rīkojumi ir jāsaka bezierunu tonī bez jebkādiem paskaidrojumiem. Rīkojumus un pavēles nedrīkst sajaukt ar bērniem adresētiem lūgumiem. Ja vecāks savu izteikto rīkojumu pamato, tad, šo domu turpinot un bērnam nākot klajā ar savu (turklāt daudz pamatotāku) loģiku, vecāka izteikto rīkojumu iespējams atcelt. Tomēr, dzirdot bērna iebildes, vajadzētu izvēlēties vienu no iespējamām divām iespējamām stratēģijām, vai nu pāriet uz bezierunu toni, vai arī uzsākt pārrunas. Kad bērns vēl ir pavisam mazs un noteikumi vēl nav iepazīti, vecāki tos var sākt ieviest, izmantojot pamācīšanu: ”Nekādas ēšanas gultā, tāpēc ka… ”

Var arī teikt:

”Pusdienas ir galdā. Izslēdz televizoru un nāc ēst!”

”Es jau zinu, ka tu man nepiekrīti, bet noteikumi tomēr attiecas uz visiem…”

”Mēs par noteikumiem vienojāmies, un tagad tavs pienākums ir tos ievērot. Viss.”

Dažkārt vecāki mēdz saviem bērniem uzkliegt, īstenībā dusmojoties nevis uz bērniem, bet gan par līdzīgu neizdarību uz savu laulāto draugu.

Vajadzētu ar bērnu aprunāties, kā būtu labāk, uzklausot arī viņa domas:

Nevajadzētu teikt:

”Saku tev beidzamo reizi, sakārto savu istabu …!”-tādā veidā vecāki pieradina bērnu ņemt nopietni tikai tad, ja rīkojumi tiek izteikti tikai pacelta balsī.

”Tātad par ko mēs nupat runājām?”

”Cik reižu es tev neesmu teikusi, ka…”

”Kas te notiek?”

”Man nepatīk, ka tu runā man pretī.”

”Cik ilgi man vēl būs jāgaida, līdz kamēr tu sakārtosi istabu?”

”Nedari tā!Izbeidz!Tā nedrīkst! ”,-šāda veida rīkojumos trūkst konkrētības, jo nav norādīts, ko īsti nedrīkst darīt, kas būtu jāizbeidz un kas nav atļauts.

Vispiemērotākais laiks rīkojumiem ir, ja bērna uzmanība visā pilnībā pievērsta vecākiem, bērna rīcībai var būt postošas sekas un pieaugušajam ir pilnīgi skaidrs, ko viņš grib panākt.

Rīkojumiem jābūt saprotamiem, atbilstoši vecumam.

Sakot:”Sakārto istabu”, bērns var nodomāt:”Iegrūd visas mantas skapī prom no acīm”. Teiksim:”Lūdzu, ieliec grāmatas grāmatplauktā, apģērbu pakarini uz pakaramajiem, rotaļlietas saliec skapī.”

Sakot: ”Uzvedies kārtīgi”, bērns var nodomāt:”Vecāki visu redz”. Teiksim:”Uz krēsla sēdi mierīgi, runā mierīgi nevis kliedz.”

Iedrošināšana un pamudinājums.

Viena no visizplatītākajām kļūdām attiecināma uz pārlieku biežu bērna uzvedības kritizēšanu salīdzinājumā ar pārāk retu labas uzvedības uzteikšanu. Sliktas uzvedības rosināta kritika nav efektīva, ja vecāki tās vietā nepiedāvā vēlamu alternatīvu. Biežākas uzslavas, vecāku savaldība un pārdomāti žesti agrāk vai vēlāk pieaugušo attiecībās ar bērniem nes augļus.

Varat teikt:

”Vai atceries, cik daudz tu strādāji, gatavodamies koncertam, un kādus tu guvi panākumus? Esmu pārliecināts, ka arī šogad tu gatavosies tikpat cītīgi”,-pozitīvi vērtējams atgādinājums par pagātnē ieguldītā darba apjomu un gūtajiem panākumiem.

”Tu šodien ļoti labi uzvedies. Esmu ļoti apmierināta un lepojos ar tevi. Es zinu, ka tas tev nenācās viegli”,-šajā gadījumā uzslava papildināta ar vecāka iejušanos bērna lomā.

”Tu būtu varējis uz māsu pamatīgi sadusmoties un viņu pat pagrūst, bet tu to neizdarīji Esmu ļoti priecīga, jo tagad tu esi iemācījies savaldīt savas jūtas”,-tiek uzteikts vēlamais uzvedības modelis.

”Es ievēroju, ka tu ar līdzpaņemtajiem cepumiem pacienāji arī savus draugus. Tas bija ļoti jauki. Daži bērni tā nebūtu rīkojušies.”

Jāslavē ir nevis pats bērns, bet gan viņa paveiktais. Ja bērnam teiksiet, cik viņš ir labs, bērns to nepieņems. Pēc bērna domām viņš nevar būt labs, jo tikko kā bērns varēja vēlēties aizlīmēt mātei ar līmlentu muti, gribējis, lai mazais brālītis arī nedēļas nogali pavada slimnīcā utt. Jāļauj bērnam pašam secināt, ka viņš ir labs, piem. pēc pagalma uzkopšanas sakāt:

”Pagalmā bija tāda nekārtība. Likās neticami, ka to var sakārtot vienā dienā. Tur bija tik daudz atkritumu, lapu un izmētātu mantu. Tagad tas ir tik tīrs, prieks skatīties. Paldies tev.”.

Vārdi:”Tu esi tik jauks bērns. Tu esi mazā mammas palīdze. Ko gan es bez tevis iesāktu” radīs bērnā lieku satraukumu. Bērnam būs grūti atbilst viņa uzliktajai lomai.

Labāk neteikt:

”Viss jau bija labi, bet tu tomēr varēji pacensties mazliet vairāk”,- šāda replika bērnā radīs tikai vilšanās sajūtu.

”Un tu to tiešām paveici? Es nemaz nespēju noticēt! Vareni! Tas taču ir vienkārši lieliski!” ,-dažkārt pārspīlējumi izrādās visai noderīgi. Bērniem tie ļoti patīk, tikai jāraugās, lai šis paņēmiens netiktu izmantots pārāk bieži. Ja viss pārspīlējumu arsenāls būs izmantots jau iepriekš, ko tad mēs bērnam sacīsim tad, kad viņa veikums patiesi būs apbrīnas vērts?

Uzslavēt un uzmundrināt vajadzētu:cik ātri vien iespējams, cik bieži vien iespējams.

Svarīgi, lai bērns savu pašvērtību nebalstītu tikai uz saviem sasniegumiem un veiksmēm. Bērnam varētu rasties sajūta, ka tiek mīlēts tikai tad, ja ir izdarījis ko labu. Ja vecāki redz tikai bērnu, kādu vēlētos redzēt, viņi mīl, nevis bērnu pašu ,bet gan sevis iedomāto ideālu.

Teiksim:

”Lai kur tu ietu un lai ko tu darītu es tevi vienmēr mīlēšu.”

”Tu esi mana vislielākā bagātība.”

”Ja man būtu iespējams pagriezt laika skrējienu atpakaļ un izmainīt visu savu dzīvi, es tik un tā vēlētos, lai tu būtu mans dēls/meita.”

Sakot: ”Paldies tev par to , ka iztīrīji automašīnu. Tagad tā izskatās kā jauna.”

Bērns secinās:”Esmu labi pastrādājis. Manu darbu novērtēja”

Neteiksim: ”Tu vienkārši esi eņģelis.”

Sakot: ”Man patika tevis dāvinātā apsveikuma kartīte. Tā bij ļoti skaista un uzrakstīta asprātīgi.”

Bērns secinās :”Man ir laba gaume. Es varu paļauties uz paša spriedumiem.”

Neteiksim: ”Tu vienmēr esi tik uzmanīgs.”

Sakot:”Tu uztaisīji ļoti skaistu grāmatplauktu.”

Bērns secinās:”Esmu talantīgs.”

Neteiksim:”Kāds tu esi labs galdnieks.”

Sakot:”Tava vēstule sagādāja man lielu prieku.”

Bērns secinās:”Es varu iepriecināt apkārtējos un padarīt tos laimīgus.”

Neteiksim:”Tu ļoti labi raksti vēstules.”

Sakot:”Man patika, cik rūpīgi tu nomazgāji traukus.”

Bērns secinās:”Es esmu noderīgs, varu nest labumu.”

Neteiksim:”Tu esi labāka par mūsu apkopēju.”

Sakot:”Paldies, ka pateici, ka esmu iedevusi tev par daudz naudas.Tas man patika.”

Bērns secinās:”Priecājos, ka parādīju godīgumu.”

Neteiksim:”Cik tu esi godīgs.”

Sakot:”No tava sacerējuma es paņemu dažas idejas.”

Bērns secinās:”Es varu būt oriģināls.”

Neteiksim:”Priekš tava vecuma esi uzrakstījis labu sacerējumu, protams tev vel daudz jāmācās.”

Ja bērns par sevi kaut ko apgalvo, vēlams apgalvojumu ne apstiprināt, ne noliegt:

”Es neko nesaprotu matemātikā”,-nelīdzēs teikt:”Jā, tev vienmēr nav padevusies rēķināšana. Ja tu vairāk mācīsies, tad sekmes uzlabosies”. Labāk teikt:

”Jā, matemātika nav viegls priekšmets.”

”Mēdz būt grūti uzdevumi.”

”Varu derēt, ka tu nevarēji sagaidīt, kad beigsies stunda.”

”Tev kļuva vieglāk, kad atskanēja zvans.”

”Eksāmenā tev nenāksies viegli.”

Ja bērns apgalvo, ka ir muļķis, slikts, nekam nederīgs, tad neapgalvosim uzreiz pretējo. Lai ko mēs arī neteiktu, tas vienā mirklī neizmainīs priekšstatu par sevi. Zemapziņā bērns vienmēr pretosies tiešiem mēģinajumiem izmainīt viņa priekšstatu par sevi. Labāk ir parādīt, ka mēs saprotam bērna jūtas un to, ko bērns vēlas ar to teikt.

Teiksim:

”Tu tiešām tā domā? Tu nemaz nedomā, ka esi gudrs un apķērīgs?”

”Tu ļoti ciet no tā? Skolā tu droši vien baidies, ka saņemsi sliktu atzīmi, nenokārtosi eksāmenu.”

”Kad skolotājs tevi izsauc, tu apjūc.”

”Pat, ja tu zini pareizo atbildi, tev grūti to precīzi noformulēt.”

”Tev liekas, ka tas ,ko tu saki skanēs smieklīgi.”

”Tu baidies, ka skolotāji tevi bārs un klasesbiedri smiesies par tevi.”

”Tāpēc tu labāk izvēlies klusēt, kaut arī zini pareizo atbildi.”

”Tu vienmēr atceries tos gadījumus, ka klasesbiedri ir par tevi smējušies.Tāpēc arī tev liekas, ka esi nekam nederīgs.”

”Klasesbiedru smiešanās sāpināja tevi un izsauca tevī dusmas.”

Pēc tā, ka bērns jums ir izstāstījis vairākas tamlīdzīgas situācijas, sakāt:

”Dēliņ…meitiņ! Manās acīs tu esi brīnišķīgs,gudrs un atjautīgs. Bet pats gan tu domā savādāk.”

Šī saruna acumirklī neizmainīs bērna priekšstatu par sevi, bet bērnā radīsies šaubas par savu iedomāto neveiklību un sliktumu. Bērns visdrīzāk padomās:”Ja jau es tēva/mātes acīs esmu brīnišķīgs, tad jau es nemaz neesmu tik slikts.’’

Ja jūsu bērns apgalvo, ka viņam nekad neveicas, sakāt:

”Tu tiešām tā domā?”

”Tātad vienmēr sacensībās tu domā, ka zaudēsi.”

”Tev liekas, ka skolotāja noteikti tevi izsauks, kad nebūsi sagatavojies.”

”Jā, interesantas ir tavas domas par veiksmi. Ja tu turpmāk kaut ko uzskatīsi par neveiksmi/veiksmi,-nāc pie manis un izstāsti par to.”

Šī saruna varbūt uzreiz neizmainīs domas par savu neveikšanos, bet bērns noteikti priecāsies par to, ka viņam ir paveicies ar tik saprotošiem vecākiem.

Svarīgi bērnam dot izvēles iespēju. Bērniem tas patīk, jo rodas sajūta, ka lēmumus var pieņemt pats. Pirmsskolas vecuma bērns ir spējīgs izdarīt izvēli no diviem variantiem, sākumskolas vecumā jau no trim variantiem. Bērns pats var izvēlēties ko ēst, apģērbt, ar ko draudzēties, kad iet gulēt(protams saprāta robežās).

”Cik ilgi vēl tu skatīsies televizoru, piecas vai desmit?”

”Ar ko tu sāksi:pabarosi suni vai iznesīsi atkritumus?”

”Ko tu sākumā uzvilksi:kreklu vai bikses?”

”Tu dzersi pienu vai apelsīnu sulu?”

Ja bērns izsaka citu variantu, tad pasmaidāt un sakāt:”Tāda varianta nebija”.

Sarunā ar bērnu, kas ir jaunāki par pieciem gadiem noderēs kāda rotaļlieta. Ja bērns nevēlas iet gulēt, tad paņemat rokā rotaļu lācīti un smalkā balsī sakāt:”Čau!Esmu lācītis Rū. Parotaļāsimies? Apķer mani. Nobučo. Gribi dzirdēt pasaku? … un tagad iesim gulēt, sarunāts!” vai arī:”Hei, hei esam Ņiprie zābaciņi. Uzvelc mūs un iesim pastaigāties”.

Noderīgs ir t.s.”vecmāmiņu likums”.

Sākumā uzzināt, ko vēlas jūsu bērns. Pēcāk jūs izsakāt nosacījumu, pēc kura izpildes bērns var saņemt kāroto. ”Tu varēsi … pēc tam, kad tu…” Piem.”Tu nekur neiesi, kamēr nebūsi nomazgājis traukus” vietā teiksim ”Tu varēsi iziet ārā pastaigāties pēc tam, kad būsi nomazgājis traukus.” ”Tu neskatīsies televizoru, kamēr nebūsi izmācījies” vietā teiksim:”Tu varēsi paskatīties televizoru pēc tam, kad būsi izmācījies.” ”Pasaku mēs nelasīsim, kamēr tu nebūsi uzvilcis pidžamu” vietā teiksim ”Pasaku mēs lasīsim pēc tam, kad būsi uzvilcis pidžamu”.

Ja bērns ar kaut ko ir aizrāvies un ir nepieciešamība darīt ko citu, piem.no rotaļāšanās smilšu kastē doties pusdienās, var izmantot pieeju ”pieci, trīs, viens, starts” .Bērnam tas palīdzēs pabeigt darbību iepriekš vispirms savās domās un tikai pēc tam īstenībā.

Var teikt: ”Mēs ejam projām pēc piecām minūtēm” ,pēcāk ”…pēc trijām minūtēm”, tad ”…pēc vienas minūtes” .Tā bērnam būs vieglāk, nekā, ja teiksiet:”Mēs tūlīt ejam projām, pusdienas ir gatavas”.

Bērniem patīk, ja vecāki raksta dažādas zīmītes. Piem, ja vēlaties, lai bērns pabarotu kaķi,varat uzrakstīt:”Lūdzu, pirms dodies gulēt pabaro mani! Mjau!”

Metodes,kas nedarbojas ir: draudi, uzpirkšana, solījumi:

Draudi ir labākais veids, kā panākt, ka bērns nevēlamo darbību atkārtos. Kad sakam:”Ja tu to vēlreiz izdarīsi…”, bērns nedzird vārdu ”ja”. Viņš dzird:”Tu to vēlreiz izdarīsi.” Zemapziņā skan:”Mamma gaida, kad es to izdarīšu, citādi es viņu sarūgtināšu.”

Uzpirkšana:”ja-tad.”

”Ja tu nedarīsi pāri savam brālim, es aizvedīšu tevi uz kino.”

”Ja tu iemācīsies dzejoli, tad kopā aiziesim uz zooloģisko dārzu.”

Šie vārdi norāda, ka apšaubām bērna spējas labi uzvesties. Sakot:”Ja tu iemācīsies dzejoli…”,-nozīmē, ka mēs neesam pārliecināti, ka bērns var iemācīties dzejoli. Kā teica kāda sešus gadus vecs zēns:”Es varu dabūt visu, ko vien vēlos, liekot mātei domāt, ka es slikti uzvedīšos. Protams man bieži nākas slikti uzvesties, lai māte zinātu par ko īsti man maksā”. Tas tikai noved pie manipulācijām un šantāžas. Beigu beigās bērni sagaida savus vecākus nevis priecīgi čalodami, bet gan ar jautājumu:”Ko tu man šodien atnesi?”.Dāvanas tikai tad nes labumu, ja ir nākušas priekš bērna negaidīti.

Solījumi.

Vecākiem nevajadzētu solīt un prasīt solījumus no bērna. Kāpēc? Tāpēc, ka attiecības ir jābalsta uz savstarpējo uzticēšanos. Ja vecāki dod solījumus, tas nozīmē, ka vārdiem bez solījuma klātbūtnes nav vērtības. Solījumi bērnos bieži vien rada nereālas iedomas. Ja, piemēram, bērnam tiek solīts brauciens uz zooloģisko dārzu, bērns neiedomāsies, ka tajā dienā var līt lietus, var salūzt mašīna, ka bērns arī pats var saslimt.

Tā kā dzīvē gadās neparedzēti apstākļi,un brauciens nenotiks, bērns tad jutīsies apmānīts un vecākiem vairs neuzticēsies.Ak kā gan mums ir pazīstams šis ”bet tu taču man apsolīji.”

Autors:
dr. Gunārs Trimda
psihiatrs BKUS Gaiļezerā