10 veidi, kā mazināt pusaudža pretestību vecāku padomiem
Bieži gadās, ka pusaudžu lēmumi un uzvedība šķiet neracionāla. Iesakot, vecākuprāt, labāko, tiek sagaidīts, ka pusaudži arī ieklausīsies šajos padomos, tomēr ne vienmēr tā notiek. Kā saka – viena pagale nedeg. Ko darīt vecākiem, lai pusaudži pieņemamāk attiektos pret viņu teikto? Par to šajā rakstā, kur atspoguļoti klīniskās psiholoģijas stūrakmeņi veiksmīgas sarunas vadīšanai
1. Izrādiet empātiju! Bērni un pusaudži daudz vairāk ieklausīsies jūsos, ja jutīsies izprasti. Neļaujieties vēlmei sniegt padomus pavēles formā, – tas radīs bērnā vēlmi aizsargāt savu izvēles brīvību pat, ja jūsu teiktais viņam liksies racionāls. Mācieties atspoguļot pusaudzim viņa viedokli Jums abiem pieņemamā veidā.
2. Uzdodiet atvērtos jautājumus! Lai izprastu jūsu bērna viedokli, nepieciešams viņu motivēt dalīties šā viedokļa motivācijā. Lai to paveiktu, uzdodiet jautājumus nenosodošā formā, domājot par sadarbību, nevis pamācīšanu. Pat ja piedāvāsiet tēmas, par ko runāt („Vai gribi parunāt par skolu, vai veselīgu pusdienu nozīmi?”), vienmēr iekļaujiet iespēju viņam izteikties pašam (… vai varbūt ir kas tāds, par ko tu gribētu izrunāties, neskaitot to, ko teicu? Kā tu domā?”)
3. Atspoguļojiet, jo jūsu pusaudzis saka, nevis to, ko jūs vēlētos, lai viņš teiktu. Lūk, piemērs:
Pusaudzis: „Tātad tu saki, ka man jāizdara visas šīs lietas, lai nodibinātu komandu, bet zini, ko, man liekas, ka es to nodibināšu arī tad, ja tās neizdarīšu!”
Vecāks: „Tu neesi drošs, ka visas manis minētās darbības ir nepieciešamas.”
Vai arī varat atspoguļot viņa sacīto:
Pusaudzis: „Es neesmu nekāds alkoholiķis!”
Vecāks: „Tāds apzīmējums tev patiesi nepiestāv.”
Varat atspoguļot arī jūtas, ko pusaudzis ietver sacītajā:
Pusaudzis: „Es neesmu nekāds alkoholiķis!”
Vecāks: „Redzu, ka esi dusmīgs, ka tev piedēvēts tāds apzīmējums.”
4. Parādiet ieplānoto darbību iespējamās sekas. Taču dariet to maigi, bez spiediena. Viens veids, kā to panākt, ir iepriekš aprakstīto stratēģiju izmantošana, kā arī pusaudža iekšējo konfliktējošo motivāciju atspoguļojums – nesaskaņas starp mērķiem un tam, kam pusaudzis tic, var tieši atspoguļoties viņa uzvedībā.
Ko sacīt, kad jūsu dēls vai meita izsaka vēlmi pievienoties smagā metāla grupai, taču nemācās mūzikas skolā? Pirmkārt, palūdziet bērnam atļauju pasacīt, ko jūs šajā situācijā saskatāt.
Ja saņemat atļauju izsacīt savu viedokli, maigi norādiet uz nesaskaņu starp pusaudža vēlmēm un iespējām, taču nenosodoši, drīzāk – konstatējot faktu: „Tu patiesi vēlies iesaistīties X grupā, bet tev vajadzēs iemācīties dziesmas, ko spēlēsiet. Tātad jāapgūst instrumenta spēle. Tas aizņem ļoti daudz laika, tādēļ jāieplāno, kā to apvienosi ar mājasdarbu pildīšanu.”
5. Atbalstiet pusaudža alkas pēc brīvības un uzsveriet viņa personīgās izvēles iespēju. Pusaudža uzvedība mainās, kad viņi paši saprot, ka ir problēma, ne tad, kad tās saskatīšanas nepieciešamība tiek uzspiesta no malas. Pieaugušais var palīdzēt radīt pārliecību, ka problēmu izdosies atrisināt, uzsverot, ka mēs nevaram mainīt problēmu, taču izvēle par to, vai to risināt, ir pusaudža ziņā. Var sacīt ko līdzīgu šim: „Neatkarīgi no tā, vai mainīsi savu uzvedību, viss ir tavā ziņā. Nevēlos, lai jūties, ka tev kaut kas tiek uzspiests vai darīts pret tavu gribu.”
6. Pretošanās ir kā vilnis – no sākuma nāk nepieņemšana, tad – pieņemšana. Piemēram, jūs varētu vēlēties, lai bērni iet gulēt agrāk vai cītīgāk pilda mājasdarbus. Pusaudzis pretosies tam, kur izjūt ārēju spiedienu. Tas notiks pat tad, ja klusībā viņš piekritīs jūsu viedoklim. Dažkārt vecāki ar emocionālu spiedienu argumentē savu pozīciju. Tas ir gluži, kā runāšana svešā valodā – kad uzdodam jautājumu vietējam iedzīvotājam svešā pilsētā, kurš neprot mūsu valodu, mūsos rodas vilšanās par nesaprašanos. Mēs varam vaicāt vēlreiz, šoreiz – skaļāk: „Kur ir vilciena stacija??!” Taču atbildi negūsim. Tāpat ir ar pusaudzi, ja uzspiežam savu viedokli.
7. Novērtējiet pusaudža vēlmi izteikt savu viedokli un iesaistīties diskusijā. Novērtējums stiprina saikni. Jūs, iespējams, varat izjust zināmus depresīvus simptomus, klausoties sava pusaudža teiktajā, un izjust vēlmi norādīt uz viņa kļūdām, kas sabojās nākotnes perspektīvas. Tomēr novērtējiet ar atzinīgu vārdu, ka viņš ir skaļi izteicis sakāmo, jo arī viņam tas var nebūt viegli. Tad godīgi pajautājiet, ko vēlaties. Piemēram: „Es varu tikai iztēloties, cik dīvaina šī saruna tev šķiet. Esmu pateicīgs, ka dalies ar mani jautājumos par savu seksuālo dzīvi. Paldies, ka atklāti stāsti šo visu, tas daudz pasaka par tevi kā cilvēku. Bet saki, kādēļ …………..?”
Neizmantojiet šo tehniku izteikti bieži, jo regulāra tās lietošana var sākt asociēties ar manipulāciju.
8. Fokuss uz diskusiju! Dažkārt ir svarīgi uz brīdi atsvaidzināt nepatīkamas sarunas tēmu ar ko jauku, lai gūtu atelpu. Piemēram, ar meitu risināt sarunu, kādēļ viņas puisis dažkārt rada viņā nepievilcīguma izjūtu. Piemēram: „Paldies, ka šo visu man stāsti. Tomēr esi man teikusi, ka esi iemīlējusies Andrī un tev šķiet, ka viņš varētu būt īstais. Pastāsti vairāk!” Padalieties savas dzīves pieredzē.
9. Strādājiet ar pusaudža negatīvo viedokli. Īpaši, ja esat pietiekami trenējies iepriekšējās taktikās un jūtaties pārliecināts savā komunikācijas vadīšanas prasmē, varat reizumis izmantot apgriezto psiholoģiju, lai atspoguļotu pusaudža viedokli.
Piemēram, pusaudzis stāsta savai mammai, kā tētis viņu kaitina ar spiedienu apmeklēt futbola treniņus. Mamma var piekrist pusaudža negatīvajai pozīcijai, sakot ko līdzīgu šim: „Varbūt viņam vajadzētu likt tevi mierā pat, ja tas nozīmētu nepiedalīšanos tavā skolas dzīvē, kur viņš ļoti vēlas palīdzēt.” Vai arī šādi: „Jā, jums abiem gan būtu labāk, ja tētis vairāk koncentrētu enerģiju uz tavu brāli.”
10. Palīdziet pusaudzim izveidot uzvedības plānu, ja viņš ir nolēmis spert soli par labu kādām pārmaiņām. Dariet to tikai tad, ja pusaudzis vēlas sadarboties. Sastādiet sarakstu:
- vēlamās pārmaiņas;
- svarīgākie iemesli pārmaiņām;
- soli pa solim – ko darīsim, lai pārmaiņas noritētu;
- cilvēki, kas varētu būt atbalsts pārmaiņu gaitā;
- iespējamie izaicinājumi un šķēršļi – un ko darīsim, lai tos pārvarētu.
Pats svarīgākais – kā mēs zināsim, ka pārmaiņas ir izdevušās? Kas par to liecinās?
Padomu autore – Kristīne Kārtere (Christine Carter), psiholoģijas doktore
