Kāpēc bērni kļūst nevaldāmi un agresīvi
Ir pilnīgi skaidrs, kāpēc mūsdienās bērni ir nevaldāmāki, negodbijīgāki, agresīvāki un nežēlīgāki. Ja mājās bērni cieš no agresīvās izturēšanās vai soda draudiem, šis uzbudinājums zēnos izraisa hiperaktivitāti; tagad to sauc par uzmanības deficīta sindromu. Meitenēm šīs agresīvās tieksmes pavēršas pret sevi pašu, radot zemu pašapziņu un gremošanas traucējumus.
Aizejiet uz jebkuru cietumu, un jūs pārliecināsieties, ka visi varmākas bez izņēmuma bērnībā ir smagi sodīti. Izciestie pāridarījumi ir tikpat sirdi plosoši kā tie, ko viņi sagādājuši saviem upuriem. Daudzi miljoni cilvēku ārpus cietumu sienām griežas pie psihologa, jo cieš no depresijas, nemiera, apātijas un citiem emocionāliem traucējumiem, kas radušies no iebiedēšanas bērnībā.
No otras puses, mūsdienās ir daudz bērnu, kas ir agresīvi un sabojāti no pārmērīgi "mīkstas audzināšanas". Konservatīvi vecāki izturas skeptiski pret šādām visatļautības metodēm, un viņiem ir taisnība. Lai arī ir iecerēts audzināt mīlestībā, trūkst paņēmienu, kā to īstenot. Brīvība un vara, kas tiek dota līdz ar pieciem principiem, jālīdzsvaro ar tikpat spēcīgiem līdzekļiem vadības saglabāšanai pār bērniem un viņu atsaucības izraisīšanai. Ja gribat ātri braukt, jums jāpārliecinās, vai bremzes ir kārtībā. Nedrīkst dot bērniem vairāk brīvības, ja jums nav iemaņu viņu apvaldīt.
Daudzi vecāki, kas bērnībā bija piedzīvojuši sliktu apiešanos, nosolījās nekad nesist, nepērt, nepazemot un nesodīt savus bērnus. Viņi zināja, ka tas nelīdz, un, lai kļūtu par labākiem vecākiem, pārstāja lietot šādus paņēmienus. Taču problēma ir tā, ka viņi nezināja, kā vecās iebiedēšanas metodes nomainīt ar audzināšanu mīlestībā. Atsacīšanās no disciplīnas daudzos gadījumos sabojāja bērnus. Šāda mīkstsirdīga audzināšana ir tikpat neiedarbīga kā ierastā iebiedēšanas metode.
Atteikšanās no agrākās iebiedēšanas attaisnojas vienīgi tad, ja tās vietā lietojat kaut ko iedarbīgāku. Lai gan bērniem mūsdienās ir jaunas vajadzības, viņiem joprojām nepieciešams tēvs un māte, kas viņus vada, pretējā gadījumā, lai cik jūs mīlētu savu bērnu, viņš izslīdēs no jūsu uzraudzības loka.
Pozitīvā audzināšana pērienu vai cita veida sodīšanu aizstāj ar bērna vecumam atbilstošu dažāda veida izolāciju, taču arī tā jālieto kā pēdējais mērs. Lai piespiedu vienatne attaisnotos, pirms tās jāliek lietā citas iemaņas, citādi izolācija pārvēršas par vēl vienu iebiedēšanas metodi un zaudē savu efektivitāti.
Tagad, kad mums ir alternatīva audzināšanas metode, mums jāpārdomā, vai tiešām par kļūdīšanos būtu jāsit vai jāsagādā sāpes. Neviens bērns nekad nav pelnījis miesassodu, bet mīlestību un atbalstu gan. Arī agrāk neviens nebija pelnījis sodu, taču tas bija vienīgais veids, kā atgūt varu un to saglabāt. Sodīšana un pēršana palīdzēja vecākiem noturēt virsroku un valdīt pār bērniem. Mūsdienās miesassodiem ir pretēja iedarbība.
Senāk bērni nespēja saprast, kas ir pareizi, kas ne. Bailes no soda bija nepieciešamas, lai atturētu bērnus no sliktas uzvedības. Jo vairāk bērni pretojās, jo bargāku sodu saņēma. Soda mērķis bija salauzt viņu gribu. Tā ir tieši tā pati stratēģija, ko mēs redzam cilvēces vēsturē,- pateicoties tai, cilvēki pacieta un pat atbalstīja tirānu un diktatoru ļaunprātīgu rīcību. Vājas gribas cilvēki pieļauj sevis aizskaršanu. Par laimi, laiki ir mainījušies un rietumu sabiedrība vairs necietīs un neatbalstīs varmācīgus tirānus. Mainījusies ir ne tikai sabiedrība, citādi ir arī bērni. Mūsu bērnus nesalauzīs, taču viņi, atbildot uz miesassodiem, turpinās nepakļauties.
Ja jūs joprojām neatsakāties no pēršanas un sodīšanas, uzdodiet sev šādu jautājumu: ja būtu vēl kāds veids, kas ir tikpat iedarbīgs vai pat labāks- bez iebiedēšanas, sodīšanas, kaunināšanas-, vai tad jūs nepārdomātu? Nu, protams, pārdomātu. Mēs turamies pie šīs iebiedēšanas, sodīšanas un kaunināšanas tāpēc, ka nezinām citu ceļu.
20.gadsimtā rietumu psiholoģijas zinātne attīstījās, reaģējot uz sabiedriskās apziņas jaunajām vajadzībām. Pirms simt gadiem iedziļināšanās savās iekšējās izjūtās, vēlmēs un vajadzībās nebija tik svarīga. Ļaudis bija vairāk norūpējušies par izdzīvošanu un drošību, nevis par savām jūtām, turklāt daudzi tās nemaz neapzinājās. Vairumam cilvēku nebija ne jausmas par savām psiholoģiskajām un emocionālajām vajadzībām.
līdz ar izmaiņām pasaulē arī mūsu bērni ir pārvērtušies. Bieži vien izrādās, ka mūsu bērni apzinās savas iekšējās izjūtas labāk nekā mēs savējās. Mēs esam nākuši pasaulē, kad norisinās milzu pārvērtības globālajā apziņā. Ir izmainījusies sabiedriskā doma, līdz ar to lielāka loma ir mūsu iekšējai pasaulei. Tādas rakstura īpašības kā mīlestība, līdzjūtība, atsaucība, piedošana vairs nav izsmalcināti jēdzieni filozofiem un garīgajiem līderiem, tās ir ikdienas izjūtas. Varasvīru uzvedība un paņēmieni, kas reiz šķita pieņemami, tagad tiek uzskatīti par ļaunprātīgiem.
Vairs nevienu nav jāpārliecina, ka zagšana, izvarošana un laupīšana ir noziegums. Jūsu sirdsapziņa saka priekšā, ka tā nedrīkst darīt. Mainoties sabiedriskajai domai, cilvēkam attīstās sirdsapziņa un arī intelekts. Ja cilvēki nespēj saprast, kas ir labi, kas slikti, viņiem nepieciešami daudzi likumi, kas jāapstiprina ar sodiem. Ja cilvēks spēj attīstīt sirdsapziņu, sodīšana kļūst nevajadzīga.
Pozitīvās audzināšanas sūtība ir ne tik daudz mācīt bērnam, kas ir labi, kas slikti, bet gan atmodināt un attīstīt bērna iedzimto spēju pašam apzināties. Bērnos ir potenciāls sirdsapziņas attīstīšanai, taču tas rūpīgi jākopj.
Pozitīvās audzināšanas paņēmieni atmodina šo iekšējo potenciālu. Ja bērni uzklausa savu sirdsapziņu, viņi uzvedas labi, taču tā nav beziedomu paklausība. Viņi ciena citus ne jau aiz bailēm, bet gan tāpēc, ka uzskata to par pareizu. Viņi labprāt un sekmīgi iesaistās diplomātiskās sarunās. Viņi spēj sevi aizstāvēt un apstrīdēt autoritatīvas personas. viņi ir radoši, atsaucīgi, līdzjūtīgi, pārliecināti un mīloši. Apgūstot un lietojot pozitīvās audzināšanas metodes, audzināšanas darbs kļūst vieglāks un vieglāks, turklāt gandarījums par bērniem ir daudz lielāks. Nav vērtīgākas balvas, kā redzēt savus bērnus laimīgus un piepildām savus sapņus.
Dž. Grejs, Dr. Ph.
