Kā tēvam veidot attiecības ar dēlu

Pastāv viedoklis, ka vīrietim vieglāk ir audzināt dēlu nekā meitu, lai gan izrādās, ka tas ir aplams stereotips. Veidot veselīgas attiecības ar dēlu, iespējams, ir pat sarežģītāk, jo starp vīriešiem valda zināma konkurence, kaut neapzināta. Par tēva un dēla attiecību veidošanu ģimenes portālam “Mammamuntetiem.lv” stāsta psihoterapeite Inese Putniece.

Pilnvērtīgai cilvēka personības attīstībai nepieciešami abi vecāki – gan māte, gan tēvs. Sieviete nevar izpildīt vīrieša lomu tādā izpratnē, ka dēlam, lai izaugtu par vīrieti, ir jāidentificējas ar savu dzimumu.

Tēvs ir paraugs dēlam
Tēvs ir pirmais, kurš rāda zēnam piemēru, kā kļūt par vīrieti un kādam viņam būtu jābūt. Mazais puika redz, kādas ir viņa vecāku attiecības, kā tēvs izturas pret māti, iemācoties respektēt un cienīt sievietes, un kā risināt konfliktus. Tāpēc tēvam, domājot par dēla audzināšanu, primāri jādomā arī par savām attiecībām ar bērna māti, protams, tāpat rūpīgi jāseko savai rīcībai arī attiecībās ar citiem cilvēkiem, jo tēvs ir paraugs savam dēlam.

Izaudzināt dēlu nav vieglāk nekā meitu!
Vīrietim dabiskāka un pašsaprotamāka var šķist dēla audzināšana tāpēc, ka abi ir viena dzimuma pārstāvji un nekādas grūtības nesagādās iemācīt zēnam elementāras higiēnas lietas, kaut vai – kā nokārtoties uz lielā tualetes poda, un runāt par citām veču lietām. Tomēr emocionāli dēla audzināšana nebūt nav vieglāka. Jebkurā gadījumā – vīrietim, kurš kļuvis par tēvu, pretī stāv ne jau vienkārši zēns, bet gan personība ar savu raksturu, interesēm un sapņiem, kas ne vienmēr var sakrist ar tēva pieņēmumiem, uzvedības un audzināšanas principiem.
Psihoterapeite Inese Putniece norāda, ka, ņemot vērā personības attīstības procesu, tēvam veidot attiecības ar dēlu ir pat sarežģītāk. Tas tāpēc, ka abi ir viena dzimuma, līdz ar to pastāv tāda kā konkurence, kāda mēdz būt starp vīriešiem: katrs instinktīvi vēlas būt barvedis – labākais, gudrākais un galvenais. Tas gan nenozīmē, ka sāncensība starp dēlu un tēvu izpaužas agresīvi, kā tas vērojams dzīvnieku pasaulē, kur zvēri cits citam brutāli uzbrūk. Būdams gana izglītots un mūsdienās saņemdams tik daudz informācijas, kā būt labam vecākam saviem bērniem, normāls tētis domās, kā šo konkurenci ignorēt. Tomēr tik un tā nevainīgā formā tā var parādīties.

Piemēram, tēvs saka dēlam skolniekam: „Kāpēc tev matemātikā divnieks? Tā tu savā dzīvē neko nesasniegsi, būsi sētnieks!” Ar šo pārmetumu bērnam nekas labs netiek pateikts un netiek arī dots padoms. Gluži otrādi – nostājoties šādā iznīcinošā pozā, tēvs, lai varbūt neapzināti, pazemo dēlu, bet sevi ceļ uz augstāka pjedestāla. Tās arī ir sāncensības iezīmes, tikai nepamanāmāk “iesaiņotas”.

Psihoterapeite uzsver: dažkārt tēvs dēlam it kā dod vīrišķīgu padomu, taču salīdzina ar sevi, un sanāk, ka nopeļ savu dēlu, jo saka – redz, ko es esmu sasniedzis, redz, kāds es esmu, bet tu…! Patiesībā šādā veidā tēvs dēlam liek justies kā nullei. Slavinot savu uzvedību, tēvs rada priekšstatu, ka ir ideāls, un, protams, tāds viņš arī būs sava dēla acīs. Taču šajā situācijā diemžēl puika būs sliktās domās pats par sevi, jo viņam šķitīs, ka tādu ideālu jau nav iespējams sasniegt.

Lepojies ar savu dēlu!
Lai nepieļautu, ka tēvs ar savu augstprātību, ko izraisa neapzināta konkurence, iznīdē dēla pašapziņu, tēvam ir jāmācās savaldīt savu ego. Bērns pie katras izdevības ir nevis jānopeļ vai jānoniecina, bet jāslavē. Viņš ilgojas pēc tā, ka tētis leposies ar viņu. Runājot par veselīgām tēva un dēla attiecībām, pieaugušajam vīrietim vajadzētu mest malā savu pašlepnumu un stereotipus par to, ka puikas neraud, ka puikām pašiem ar visu jātiek galā. Laiks pasniegt roku dēlam, kad viņš paklūp, – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja bērns iekūlies kādā ķibelē, viņu nevis nonievāt vai likt pašam tikt galā, bet gan kā tēvam uzklausīt, arī pažēlot un kopīgi izdomāt stratēģijas, kas palīdzētu dēlam no šādām situācijām turpmāk izvairīties. Veselīgas attiecības ir tādas, ja vīrietis kā personība ir tik nobriedis, ka spēj ar savu dēlu sarunāties.

Tēva uzdevums – celt dēla pašapziņu
Celt, nevis graut bērna pašapziņu – tas ir tēva lielākais uzdevums. Viņam par to jāatbild vairāk nekā mammai, jo sieviete ir emocionāla un nespēs adekvāti dot bērnam padomu, kā drosmīgi izsisties cauri dažādām skarbākām un ne tik skarbām dzīves situācijām. Psihoterapeite stāsta: lai bērns iemācītos pieņemt lēmumus pats, vispareizāk būtu, ja vecāki ļautu viņam pašam tikt galā ar dažādām dzīves situācijām.

Šo ideju var salīdzināt ar boksa ringu. Bērns viens pats tiek palaists ringā, bet vecāki ir kā treneri, kas sēž turpat blakus ringa malā un nemitīgi viņu vēro, un vienmēr ir gatavi aizstāvēt, palīdzēt un iejaukties. Tieši tēva uzdevums ir stāvēt pie cīņas ringa un šādā veidā atbalstīt savu bērnu, it īpaši dēlu. Neiejaukties problēmu risināšanā – lai bērns pats tiek ar tām galā –, bet neliegt vērtīgus padomus un atbalstīt, lai dēls augtu par stipru vīrieti.

Tas gan nenozīmē, ka tēvam dēls jādresē kā cīkstonis un viņš nedrīkst runāt ar viņu par emocijām. Protams, arī šajā ziņā pastāv daudz stereotipu par to, kā vīrietis drīkst un nedrīkst uzvesties, un jūtu un emociju paušana ir viens no tabu. Lai gan patiesībā jebkurš vīrietis grib būt mīlēts un just mīlestību arī no tēva puses. Teikt “Es tevi mīlu!” katru dienu nav vajadzības – reizēm ar klusēšanu, skatienu un vienkārši kopā būšanu var izteikt daudz vairāk nekā ar pārspīlētu jūtu deklamēšanu. Arī kopīga makšķerēšana vai riteņbraukšana var būt tas pats, kas “Es tevi mīlu!”. Jebkura aktivitāte, kad tēvs ir kopā ar dēlu un ļauj sajust, ka ir blakus un par viņu parūpēsies, veido emocionālo kontaktu ar bērnu.