Kā saskatīt spītniekā ģēniju?

Nav runa par maza bērna piespiešanu metodiski izkopt kādu prasmi, bet gan to, ko atzinis jau dižais Gēte: „Ja vien pieaugušie spētu prasmīgi palīdzēt bērniem attīstīt viņu iedzimtās dotības, mūsu vidū būtu vienīgi ģēniji”.
Kā bērnudārza vadītāja un divu bērnu māte es ikdienā saskaros ar divdesmit spītniekiem vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Kopā ar talantīgiem pedagogiem mēs rotaļājoties mācām bērniem lasīt, rakstīt, gleznot, bet pats galvenais – veicinām patstāvību. Tas, cita starpā, nozīmē uzmanīgu ieklausīšanos dažkārt niķos, ietiepībā, neapmierinātībā, dusmu izvirdumos un spītā ietērptajās bērna prasībās. Mēs mēģinām izprast, kuras no tām ir „ģēnija” intuitīvā vēlme realizēt savus sapņus, bet kuras atzīstamas par destruktīvām. Ja bērna unikālās vajadzības paliek neuztvertas, viņa individuālā izaugsme tiek būtiski bremzēta. Mūsu sarežģītais uzdevums ir noteikt, kurās iegribās ir vērts ieklausīties un tās arī izpildīt, lai neapslāpētu radošo garu, iniciatīvu un vajadzību pašapliecināties, tātad – neievainotu veselīgas pašapziņas aizmetņus.

Vienlaikus nepieciešama konsekventa vadība, lai pieaugušo pielaidīgums neizvērstos bērna manipulācijās ar varu. Bērni ciena noteiktību un pieņem robežas, bet tikai tad, ja tās ir skaidri izpaustas - vārdos, intonācijā un žestos. Turklāt robežas jau nav akmenī iecirsti un uz visiem laikiem derīgi marķējumi, jo tās mainās atkarībā no bērna attīstības. Atsacīšanās, piekāpšanās un pacietības iemaņas ir apgūstamas lēnā un psiholoģiski grūtā procesā, kurā bērnam ir ārkārtīgi svarīgi justies saprastam un mīlētam, tādēļ vecākiem un pedagogiem allaž jāizskaidro bērnam nosprausto robežu un noteikumu kopsakarības.

Uzvedības un sadzīvošanas modeļus iemācās ģimenē un vidē, kurā cilvēks uzturas. No mums būtu jāstaro psiholoģiskajam komfortam un emocionālajai stabilitātei, un tad to pakāpeniski pārņemtu arī atvase, tā atvieglojot sev un apkārtējiem pārejas smagumu uz kārtējo vecumposmu. Esmu pārliecinājusies, ka spītnieka savaldīšanai nav jāpiemēro pārspēks, kas izraisa vien atsvešināšanos, bet gan jāiemanto viņa atsaucība, lai pozitīvā gultnē attīstītu personībā stipru gribu, iejūtību un paškontroli. Ja bērni nevēlas sadarboties, velti taujāt: „Kāpēc?” Pašam pieaugušajam jāsaprot, ko konkrētais bērns grib pateikt vai cer iegūt ar šādu savu izturēšanos.

Kā nelaupīt bērnam drosmi, bet sniegt gaidīto neatkarības un patstāvības atzīšanu, veicināt konstruktīvu risinājumu meklējumus? Kā panākt līdzsvarotu partnerību, saglabājot vecāku un pedagogu autoritāti? Atbildes nav iekļaujams universālā padomu krājumā, tādēļ apzinos, cik svarīgi ir vecākiem apbruņoties ar zināšanām par bērnu psihoemocionālās attīstības periodu īpatnībām un apgūt disciplinēšanas iemaņas. Disciplīnas mērķis ir izprast savu rīcību, tās saistību ar emocijām un jūtām, rosināt atbildības un brīvas gribas veidošanos, kas nodrošina auglīgu augsni talantu uzplaukumam un panākumiem, citiem vārdiem – bērnā mītošā ģēnija atklāšanai.

Lai rastu skaidrākus orientierus un strukturētu zināšanu bāzi šeit ieskicētajā jautājumu lokā, kā arī lai sniegtu iespēju vecākiem diskutēt un saņemt atbildes, analizējot individuālas situācijas un praktiski noskaidrojot, kā atpazīt un risināt problēmas ar mākslas terapijas palīdzību, esmu uzaicinājusi augsti vērtētas speciālistes – psihoterapeiti, speciālisti bērnu un pusaudžu attīstības jautājumos Ingrīdu Ratenieci un mākslas terapeiti Ditu Baumani – Auzu.

Uz drīzu tikšanos!

Detalizētāka informācija par semināra norisi, laiku un vietu: PROSUM - Privātais bērnudārzs "PROSUM",...