Gaišredzības spēju attīstīšana

Par sensitīviem uzskata tos bērnus, jauniešus un pieaugušos, kuri izvēlas, pat nejauši, iet pa neiestaigātām takām, un reizēm viņus mēdz saukt par “brīvajiem gariem”. Starp viņiem ir arī tā dēvētie indigo bērni ar indigo krāsas auru, kas dzimuši pēc 1978. gada. Iespējams, ka visi sensetīvie vai nu pirms dzimšanas, vai arī, sevi attīstot, ir uzņēmušies iespaidīgu misiju – palīdzēt šai zemeslodei. Viņu vidū ir arī ASV puķu bērni no 20. gs. 60. gadiem, kuri izplatīja mīlestību un mieru tur, kur tobrīd valdīja haoss. Šīs būtnes nejūtas ērti mūsu modernajā sabiedrībā un tādēļ cenšas uzlabot šo pasauli, paturot prātā, ka kā dvēseles viņas šajā zemeslodē tikai uzturas, jo mājo pavisam citur debesīs.

Sabiedrība bieži vien nepazīst sensitīvās būtnes un tās pārprot, mēģinot “salabot”, lai sensitīvie cilvēki kļūtu tādi paši kā viņi. Pat labi draugi mēdz domāt, ka sensitīvais nav veiksmīgs cilvēks, ja viņš neatbilst sabiedrības pieņemtajai formulai: ja nav precējies un ar bērniem un ja viņam, salīdzinot ar pārējiem, ir vairāk vai arī mazāk mantas. Galvenais ir būt tādam pašam kā citiem! Jo tas pierādītu, ka arī pats pārmetējs dzīvo pareizi! Taču cik gan vientuļš var justies tas sensitīvais, kuram piemīt viss “vajadzīgais un sabiedrībā pieņemtais”, bet kuru aprunā paša ģimenē un kuru neciena viņa vīrs vai sieva ar bērniem, jo viņš ir “savādāks”!

Sensitīvie izmanto savu intuīciju, neaprunā citus, spēj saprast otra cilvēka viedokli, dod padomu, palīdz izveseļoties. Vai gan daudzi no mums vēl joprojām nejauc maigumu ar vājumu, steidzoties manipulēt un izmantot?
Ikdienā sensitīvie varbūt nespēj skatīties šausmu filmas vai lasīt biedējošas grāmatas, jo viņu prātu un jūtas var vieglāk ietekmēt – viņi nespēj aizmirst briesmas. Zēni mēdz atteikties no medībām – šķiet, ka viņi izjūt vajātā dzīvnieka ciešanas. Tāpat sensitīvie spēcīgi sajūt citu cilvēku sāpes un melanholiju. Tomēr viņiem nākas pieņemt, ka ne jau visiem, kuri raud,ir jāpalīdz – varbūt labāk ir tikai uzklausīt un ļaut otram pašam pieņemt pareizo lēmumu. Savukārt bērniem nav ieteicams gulēt vienā gultā ar citiem brāļiem vai māsām, jo viņi nespēj tik viegli atraidīt citu cilvēku enerģiju. Viņiem pat ir jāuzmanās no medikamentu lietošanas slimības laikā, kur nu vēl eksperimentēt ar smēķēšanu, alkoholu vai narkotikām!

Sensitīvie ir mūsu skolotāji, mākslinieki, mediķi, policisti, mācītāji, fermeri, sociālie darbinieki, celtnieki, karatē un jogas instruktori! No pārējiem viņus atsķir viņu ķermeņa jūtīgā uzbūve. Lai balansētu savu energiju, viņi ieiet savā pasaulē bez paskaidrojumiem, pat nesitot atpakaļ tiem, kuri viņus ir aizvainojuši. Tomēr, sadusmoti un nekrietni izmantoti, viņi var sarīkot īstu traci, jo atpazīst viltību un iestājas par patiesību! Bieži viņi labprātāk paliek vieni, baudot dzīvnieka un dabas saticību, jo, lai spētu sadzirdēt Dieva balsi un tās vēstījumu, ir nepieciešams miers un klusums. Klusums, dabas pētīšana, vingrināšanās un sava talanta attīstīšana viņiem palīdz atvērt savas radošās spējas, lai pēcāk ar tām darbotos ikdienā.
Tā gandrīz izklausās kā nasta, vai ne? Savā ziņā tā tas ir – tā ir nasta nest gaismu citiem, un tieši tas ir tas, ko sensitīvie dara.Tātad, ja pazīstat šādu dvēseli, uzdāviniet tai baltu puķi un aizvediet uz kādu izrādi!

IEDZILINĀŠANĀS
Pravietiskā clairsentiece (pareģošana pēc sajūtām) un astroloģija

Man nāk atmiņā lielā vidusskolas ēdnīca. Es biju uzvilkusi sarkanu džemperi ar augstu krāgu un, tikko paņēmusi ēdienu, nosēdos pie galda, kur jau sēdēja manas draudzenes. Mēs sarunājāmies, un viena no meitenēm izteica man komplimentu par piemēroto sarkanās krāsas džemperi, taču es nespēju iedziļināties mūsu sarunā, jo ķermenī izjutu pēkšņu un neizskaidrojamu satraukumu. Sirds sāka sisties, es sajutu iekšēju saspringumu, itin kā es lektu ārā no savas ādas. Es draudzenēm atvainojos un steidzīgi devos uz skolas labierīcībām, lai sevi nomierinātu. Ejot ap stūri, gandrīz saskrējos ar savu tā brīža sirdsāķīti, ar kuru pēc tam šo to parunāju. Un gluži kā ar burvju nūjiņu visas nesaprotamās sajūtas izgaisa.

Šādu sajūtu ķermenī esmu izjutusi arī, kad klasē visi klusi un mierīgi pildījām burtnīcas, un mani iekšēji kaut kas tramdīja. Un tad pēkšņi uz mūsu klasi atsūtīja citu pasniedzēju, lai tā stundu novadītu mūsu skolotājas vietā, jo viņas vīrs tikko bija cietis avārijā. Kad uzsāku studēt Holistic Studies Institute, kur tika mācīta gaišredzības spēju attīstīšana, sapratu, ka šo pieredzi sauc par pravietisko clairsentience jeb pareģošanu pēc savām sajūtām (fr. clair“skaidrs”; lat. sentiens “sajūtošs”).

Šis pareģošanas veids atspoguļo kādu notikumu pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Patiesībā tā ir būtiska sajūta, kas īpaši piemīt dzīvniekiem un var mūs aizsargāt un pat izglābt. Jo vairāk esam dabā un mazāk steidzamies, jo stiprāka kļūst šī sajūta. Tas, cik spēcīgi tā mūsos ir attīstīta, ir atkarīgs no tā, cik mēs modri ievērojam to, kas notiek mūsu ķermeņī, kā arī citu cilvēku emocijas un jūtas. Ja cilvēks vairāk izmanto saprātu un nepievērš uzmanību tam, ko pats vai citi viņam apkārt izjūt, nesporto un nedomā par savu fizisko veselību, tad diez vai clairsentience viņam ko pateiks.

Daudzi no mums savā ikdienā, darbā vai mājās kaut ko nojauš: mēs izvairāmies no kāda viņu vibrācijas dēļ, varbūt mums nepatīk šī cilvēka aura. Mūs var piemeklēt bailes arī, ja vienkārši neesam pieraduši pie citas rases vai reliģijas pārstāvjiem, kuri, ja mēs ar viņiem iepazītos, kļūtu par mūsu draugiem, kaimiņiem un līdzpilsoņiem.

Tomēr ir atšķirība starp pravietisko gaišredzību un ikdienas aizspriedumiem.Mums parādās zosāda, kad notiek kas dziļi aizkustinošs; mums sāp sirds, kad sakašķējamies ar mīļoto; sāp vēders, kad baidāmies iet uz skolu vai kad esam uztraukušies sakarā ar darbu; sāp galva, kad mēs tiekam aizskarti. Arī, ieejot kādā namā vai pie kāda ciemos, mēs vienkārši varam nejusties lāgā labi. Taču uztraukumu var izraisīt arī jauki notikumi! Sajūta, ka cilvēks, kuru nupat esam satikuši, ir mūsu sirds draugs vai arī omulīga noskaņa, kas parādās, ierodoties pie kāda ciemos.

Ja kāds man kā meitenei dotu padomu par manām dīvainajām izjūtām, tad visticamāk šis kāds man ieteiktu sev pavaicāt:
• Vai tas, ko jūti, ir jūsu pašas vai kāda cita izjūtas?
• Par ko tika runāts brīdī, kurā sajuti ko dīvainu?
• Vai neilgi pirms sajūtas parādīšanās par kādu domāji?
• Ja sajūta nav laba, tad kaut ko maini – neiesaistieties draugu intrigās un tieši otrādi – dodies tur, kur jūties droši.

Vairākus gadus vēlāk, kad uzsāku pasniegt astroloģijas konsultācijas, es iemācijos pasargāt sevi no citu cilvēku satrauktajām enerģijām, radot ap sevi Jēzus “balto gaismu”. Es lūdzu: “Mīļais Dievs, lūdzu radi ap mani savu balto aizsardzības gaismu, lai tā atvaira visu negatīvo”. To pašu lūgumu es izteicu arī priekš saviem tuvajiem, it īpaši, ja kāds pārdzīvoja kādu slimību vai izjuta stresu.

Pirmo reizi ar astroloģiju iepazinos aptuveni 29 gadu vecumā, kad dzīvoju Albānijas pilsētā, Ņujorkas štata centrā, ASV. Es iegrimu vairākās astroloģijas grāmatās; slavenais Zolar un Lielbritānijas Sybil Leek bija to autori! Zemapziņā es guvu mācību no mammas negatīvās pieredzes un izvēlējos savas garīgās spējas ielikt rāmjos un noteiktos ierobežojomos, un tāpēc pievērsos astroloģijas pamatiem.Tie palīdz man labāk tikt galā ar sūtījumiem, kurus es izjūtu nākam no citas sfēras, kuru vēlāk sauktu par Dievu, bet citi par Visumu, un pieņemt, ka tas varētu nākt no mūsu senču kolektīvāsapziņas!

Vēl pietiekami daudzi no mūsu astrologiem Latvijā uzsāka astroloģijas studijas vēl tad, kad nebija pieejami daudzi resursi.Tikai, atrodot cilvēkus ar tādu pašu interesi un izveidojot ar viņiem interešu grupu, mēs viens otram palīdzējām pievienoties vairākiem avotiem un gudrības koplietošanai. Atgādinu, ka ne jau vienmēr mums ir bijusi iespēja dzīvot vidē, kurā pa TV rāda ekstrasensu cīņas, kas sacenšas, lai palīdzētu atrisināt kādu mistēriju, vai kurā astrologiem ir savas biedrības, kas pasniedz stimulējošas konferences Latvijā un sadarbojas ar Baltijas valstīm.

Šodien mēs varam piedalīties daudzos un dažādos astroloģijas semināros gandrīz visos Latvijas novados, kā arī žurnālos lasīt iemīļotās astroloģes un dziednieces Akvelīnas Līvmanes rakstus. Žurnāli atspoguļo mūsu interesi par astroloģiju un parapsiholoģiju, tāpat ir arī izdotas ievērojamas grāmatas, noderīgi kalendāri un izveidotas mājaslapas par New Age tēmām (nāk prātā www.epadomi.lv) . Televizorā pat esam skatījušies “Precamies”ar astroloģi Māru Ošuroku, un seriālus “Mentālists” (“The Mentalist”) vai “Vampīra dienasgrāmatas” (“Vampire Diaries”), un reizēm kanālu “Animal Planet”. Viss jaunais iespaido, palielina un paplašina mūsu pieredzi.

Vēlāk kāds grupiņas dalībnieks manī radīja interesi par ektrasensiem. Es satiku dažādus ekstrasensus – tādus, kuri lasīja zālītes tējām, zīlēja ar taro vai citām kartīm, lasīja rūnas, pareģoja no plaukstas vai arī vienkārši satika mani un uzsāka stāstīt par mani un maniem nākotnes notikumiem. Tas viss tikai vairoja manu “apetīti” un drīzumā aizveda mani pie Holistic Studies Institute durvīm, kur tika rīkoti “Gaišredzības tirdziņi”, apļa meditācijas un vēstījumu nodošana, sēžot aplī – pēdējās divas ir visiem brīvi pieejamas programmas.

1977. tika dibināts institūts Holistic Studies Institute, Albānijā, Ņujorkas štatā, ASV. Apraksta beigās pieliktas manis absolvētā1. līmeņa kursa tēmas.

“Pie eglītes stāv aptuveni 10 gadus veca metenīte ar lielu baltu banti garos, lokainos tumši brūnos matos, kuri ir izlaisti un sniedzas meitenei līdz muguras vidum. Meitenīte dzied:

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
un kaut kur tālāk pulkstens skan.
Mirdz šur tur tālāk ugunis,
un sirds tā laimīgi man pukst.
Un sirds tā laimīgi man pukst.

Pēc dziesmas ir dzirdami aplausi no vecākiem un citiem radniekiem, kuri ar meiteni lepojas.”

Šo vīziju (izņemot dziesmas rindas) man pastāstīja kursa dalībniece Karolīna, turot rokā konvertu, kurā bija manas mammas Lūcijas bildīte, kad viņa bija aptuveni 35 gadus veca. Taču zīmīgi ir tas, ka Karolīna, nosakot bildītē redzamā cilvēka profilu, konvertu pat neatvēra. Šo gaišredzības metodi sauc par psihometriju.

• Psihometrija: izmantojot kādu priekšmetu, sīki aprakstīt tā īpašnieku. Tas ir viens no pravietiskās zīlēšanas (clairsentience) veidiem – pareģot par cilvēku, izmantojot viņa fotogrāfiju. Mēdz lietot arī cilvēka pulksteni, rotaslietas vai drēbes gabalu.

Mēs abas bijām jaunpienācējas un apmeklējam pirmo no trīs līmeņu kursiem - gaišredzības spēju attīstīšanas studijas un praksi. Kursi tika pasniegti Holistic Studies Institute, kas ir viena no pirmajām un vislielākajām šāda veida skolām ASV.

• Mans pirmais seanss (senfr. séance “sēdēšana, sesija”),kurā sarunājas armirušajiem gariem, izmantojot skaidrās redzes jeb clairvoyance spējas (fr. clair“skaidrs”, voir“redzēt”)

Seansa dalībnieki var sagaidīt šādus notikumus:
• Mēs bijām aptuveni 20 jaunpienācēji, kas iekārtojāmies aplī, kurā sēdēja arī mūsu instruktore, pieredzējis medijs (persona, kurā iemiesojas gars), bet viņas priekšā atradās mazs galdiņš, uz kura bija svece un kasešu atskaņotājs. Cits medijs varbūt pieliktu arī ūdens bļodiņu. Uz garu klātbūtni norāda pamanāmas izmaiņas sveces liesmā vai ūdenī.
• Kāds nedaudz pievēra žalūzijas, un medijs aizdedzināja sveci. Mums tika pateikts, ka, ja gari mūs apciemos, tad tas notiks pavisam drīz, jo tie jau zina, ka mēs esam sapulcējušies, lai ar viņiem sarunātos.
• Istaba nebija pilnībā tumša, jo pavisam nedaudz ir vajadzīga arī gaisma. Iemesls tam, kādēļ ir vēlama tumsa (lai gan tas nav tikbūtiski), nāk no uzskata, ka medijam var notikt kāds kaitējums, ja brīdī, kad gars pārņem mediju, lai nodotu vēstījumu, pēkšņi parādās gaisma.(Tomēr tumsā vieglāk noslēpjama krāpšana, kas ir gana daudz aprakstīts literatūrā par spiritisma kustību, kas kļuva populāra vairākus gadu desmitus atpakaļ – jau 19. gadsimta vidū).
• Lai pielūgtu mums aizsardzību,medijs ieaicināja tikai baltos un pozitīvos garus, piesaucot kādus trīs mūsu grupiņas mirušo radinieku vārdus.
• Lai paātrinātu procesu, mēs klausījāmies Amerikas indiāņu mūziku un dziedājām tai līdzi, tādā veidā paaugstinot vibrācijas, kuras kopā ar sveci ierosināja garu aktivitāti. Tādu pašu efektu var panākt arī ar klasisko mūziku vai jebkuru citu piemērotu mūziku.
• Kad seanss beidzās, medijs pateicās un atvadījās no gariem, nodzēšot sveci.

Pēc dziedāšanas mēs apklusām. Drīz medijs kā mūsu gide ieteica paskatīties uz augšu griestu labajā stūrī, kur bija redzams kaut kas līdzīgs miglainam mākonītim – tas bija pierādījums, ka mūs apciemo kāda būtne. Gaidot mēs redzējām iedegamies itin kā mazas dzirkstelītes, kas līdzinājās vasarā mirguļojošajiem jāņtārpiņiem.

Tad pēkšņi tieši manu acu priekšā mūsu aplī paslīdēja garām kaut kas balts cilvēka veidolā, kas līdzinājās formai, bet nebija, nedz ķermenisks un ciets, nedz caurspīdīgs! Tūlītiņ klusi iesaucos, kā bijam mācīti, un aprakstīju, kā tas izskatījās un kurā virzienā gāja. Apļa pretējā pusē kolēģe tumsā apstiprināja, ka to arī ir redzējusi un pateica, no kurienes tas iznira. Medijs noteica, ka mums abām ir parādījies īsts gars.

Tad mūsu medijs ar vārdiem piesauca divus trīs pazīstamus garus un tos izjautāja, taču atbildes mēs saņēmām caur mediju, kura meditēja un bija iegājusi transā. Tas bija liels pārdzīvojums, jo grupas dalībnieki dzirdēja atbildes, kas saistītas ar viņu mīļajiem no viņpasaules.

Lai gan es nebiju izteikusi lūgumu ar kādu sarunāties, man tika paziņots, ka “Margareta vēlas sasveicināties, vicinot spieķi”. Margareta ir mana bijusī vīra māte, kura katru svētdienu pēc baznīcas gāja pastaigāties ar suni vārdā Bazī un savu spieķi!

Arī mūsu grupas dalībnieki tika aicināti meditēt un saņemt vēstījumus. Labs jautājums: kā lai zina, ka mums nodotais vēstījums ir patiess? Es izjutu spēcīgu spiedienu, kas neatkāpās, un nolēmu pamēģināt šo vēstījumu nodot tālāk – tikai kam? Es sajutu, ka ziņas ir sūtītas vienam vai otram no blakus sēdošajiem cilvēkiem, izrādās draudzenēm. Tad man domās tika parādīts rūnas akments “Pertho” jeb“Noslēpums”, un es steidzos pateikt, kavēstījums ir saistīts ar šo zīmi.

Abas draudzenes iesmējas. Izrādās, ka vienai no viņām, Martai, uzvārds ir Perth! Man izdevās nodot sūtījumu! Šādā veidā es uzzināju, ka man domās redzamā veidolā parādās simboli. kas palīdz atklāt lietas.

Cits piemērs: reiz oktobra beigās ar draudzeni devos ekskursijā uz Salemu, Masačūsetsā, lai tur svinētu Helovīna dienu. Tur šai dienā vienmēr uz ielām tika spēlētas vēsturiskas izrādes un tika atvērti muzeji, lai cilvēki varētu uzzināt, kas šai kolonijai viduslaikos (1692. gadā) ir noticis īpaši dīvains un traģisks. Par raganām jeb velna mudinātajiem tika apsūdzēti 200 cilvēki (un divi suņi!) un 20 no tiem tika pakārti (arī abi suņi) (9). Nelaime sākās ar tīņu meitenes histēriju, kura nodarbojās ar melno maģiju, bet, kad mežā viņas ieraudzīja kaimiņi, viņas bailēs tos apmeloja un nosūdzēja par it kā patiesajiem grēkāžiem. Autors Arturs Millers notikušo ir aprakstījis lugā “The Crucible”, kuru es pat biju mācījusi saviem skolniekiem.

Šai izbraucienā Helovīna dienā es piedalījos Salemas pilsētas lielajā (aptuveni 35-40 cilvēku) vēstījumu aplīkopā ar citiem man nepazīstamiem, uz šejieni sabraukušajiem gaišreģiem, kas apciemoja šo ievērojamo ārpusmaņu uztveres vietu. Drīzumā es izjutu līdzīgu spiedienu jau aprakstītajam, un tas mani nerroja un nerroja, atkārtodamies prātā, līdz es padevos un nolēmu to izsūtīt aplī.

Es uzrunāju kādu puisi: “Zinu, ka tas izklausās neloģiski, bet man pie jūsu krēsla parādās atstutēts tāds kā gana spieķis, kas liek man domāt, ka jūs esat ganījis aitas. Diez tas tā varētu būt?” Puisis iepauzēja un tad atzinās, ka nesen ir atgriezies no Tuvajiem Austrumiem, kur palīdzēja draugam ganībās!

Esmu arī saņēmusi vēstījumus no citiem, kuros mans tēvs no aizsaules apciemoja ASV māju, kuras aizmugures pagalmā es biju iekopusi puķudārzu; viņš itin kā nakts laikā māju sargājot. Jo mājas bija ļoti tuvu vien otrai, tādēļ biju uzstādījusi augstu koka sētu, garāku par cilvēka augumu, kuru varēja aizslēgt no iekšpuses. Es brīnijos, kad kādu rītu ieraudzīju noplūktus zilos un lillā gaiļpiešus, kas bija uzlikti uz mājas priekštelpas kāpnēm. Puķes auga tikai manā pagalmā. Tas varēja būt arī kāds palaidnis, kas tās būtu tur atstājis kā joku, taču to es nekad nenoskaidroju.

Šie notikumi atvēra manas acis un lika paskatīties citādāk uz ikdienas situācijām, piemēram, kad iezvanījās telefons un neviens otrā pusē neatbildēja; kad gāju garām vāzei, kurā biju ielikusi garo un krāsaino pāva spalvu, kas pēkšņi maigi mani noglāstīja; kad manā darzā nolaidās sarkanais kardināls un pat kolibri; vai kad mana piedurkne ieķēras durvju rokturī. Varbūt kāds gars ar mani sasveicinājās vai pajokoja?

KULMINĀCIJA
Mediji…tie, kuri redz vai dzird un sarunājas ar gariem

Pēc pirmā seansa visvairāk mani pārsteidza gara ieraudzīšana, jo es nebiju viena no tiem kuriem parādijās enģeļi, mirušie radinieki vai citi gariņi, piemēram, elfi, kā tas ir Islandē, kur 62 % no tās iedzīvotājiem tic, ka viņu starpā dzīvo elfi (10). Manai mammai gan, tuvojoties dzīves ceļa beigām, vairākas reizes parādījās gari. Tas notika šādi:
Dažus gadus pēc tēva nāves veco ļaužu centrā 76 gadu vecumā viņa sadraudzējas ar Antoniju (Toniju). Šādā veidā sāka piepildīties otra daļa no vecās māmuļas pareģojuma tālajā Vecgada vakarā– ka viņai būs divi vīri. Mammas jaunā draudzība patiesi izglāba viņu no depresijas. Žēl, ka šis romāns bija lemts tik neilgs, jo kādus trīs gadus pēc viņu satikšanās Tonijs mira no sirdstriekas, kad ziemā tīrīja sniegu no sava garā piemājas piebraucamā ceļa. Tad, ka mamma man piezvanīja ar sēru vēsti, es aizbraucu viņai pakaļ uz slimnīcu.

Pēc bērēm pārnakšņoju mammas treilera mājoklī, kuram visapkārt zemītē bija iestādīti dažādi rožu krūmi, kurus viņa ļoti mīlēja un kurus tēvam, tāpat kā vēlāk brālim, padevās audzēt. Tā bija viņa mīlestības dāvana mammai. Savukārt manā dārzā viņš sastādīja zemenes.
Nākamajā rītā pie brokastu galda mamma itin kā par ikdienišķu lietu ieminējās, ka Tonija iepriekšējā sieva kopā ar viņu divām meitām no aizsaules esot viņu apciemojušas. Ziņkārīgi tās esot vērojušas viņu guļamun savā starpā sarunājušās:
“Lūk, tā ir viņa, kurā tētis iemīlējās!”
“Pagaidi, negrūsties, es arī gribu viņu redzēt,” un tā tālāk.

“Vai tev nebija bail?” es bažījos. Un tad mūsu sarunā atklājās, ka māmuļa zintniece esot detalizēti izstāstījusi, ka mammai būs “divi vīri”, no kuriem otrais būšot atraitnis ar divām meitām. Man ienāca prātā, ka mamma bija īpaši iespaidota no Plutona un Marsa Dvīnī, kuri blaku blakus sēdēja viņas horoskopa kartē.

Drīz pēc Tonija nāves mamma pārcēlas dzīvot man tuvāk. Kādus četrus gadus vālāk pēc ilgstošas slimības mamma saprata, kad viņas nāves stundiņa nav tālu, jo, sēdēdama krēslā, viņa esot ieraudzījusi tumšu tēlu, kas pagāja viņai garām. Nākamā rītā mana tante Velta, mammas brāļa sieva, piezvanīja no dienvidu štata Virdžīnijā, jo bija noreizējusies pēc tam, kad redzēja drūmu sapni par mammu, tādā veidā apstriprinot vēstījumu sagatavoties nezināmajam.

Vienīgie man pazīstamie cilvēki, kuri pieredzēja spējas saredzēt neparasto, bija mans Japāņu karate sensei (skolotājs), kas kopā ar savu kolēģi, kurš arī bija ieguvis melno jostu, bija redzējuši neindentificētu lidojošu objektu (NLO)! Tas esot noticis ap 1987. gadu Albānijas rajonā. Nākdami mājās no karate nodarbības, abi bija pārsteigti, kad debesīs, lidmašīnas tuvumā, redzējuši kādu objektu, kas izskatījās pēc apaļa apgaismota diska, kas mainīja krāsas – no balta uz oranžu un tad uz zilu. No sākuma tas nekustējas, bet tad viņiem šķita, ka tas nāk viņu virzienā, taču pilnīgi bez skaņas. Pēkšņi tas mainīja virzienu un strauji attālinājās! Ņujorkas štatā, tāpat kā dažos citos ASV štatos, šādi notikumi ne tik reti tiek pierakstīti, bet tiem trūkst izskaidrojuma.

Turklāt ar interesi lasīju 2016. ASV astroloģijas žurnālu, “The Mountain Astrologer (TMA, aprilis/mays).” Šajā numurā autors un TML redektors Reimonds Grasse (Raymond Grasse) aprakstija NLO aktivitātes 20. gados dienvidrietumos Arizonas štatā (11). Kā jau astroloģi mēdz zināt, viņš uzsvēra ka šādi neparasti notikumi nav izolējami no visa pārējā, jo bieži tos var uztvert kā sava laika zīmes. Un ja mēs kā astrologi tos papētītu, tad noteikti spētu atrast tiem izskaidrojumu.

Piemēram: 1997.13. marts. “Fēniks gaismas,” Arizonā, ASV. Šai datumā, 24 stundu laikā tūkstošiem cilvēku debesīs ievēroja ko neparastu. Starp šiem cilvēkiem bija arī gubernators Fifs Simingtons (Fife Symmington), kādreizējais militāro gaisa spēku veterāns, kurš spēj atpazīt visdažādākos parastos lidojošos objektus. Tomēr visi kā viens esot redzējuši “v” formas objektus, kuri bez jebkādas skaņas lēnām slidēja pār Fēniksas pilsētu un tās blakus teritorijām.

Apskatot to no astroloģijas skatu punkta, var pieminēt, ka tikai mēnesi pirms daudzajiem NLO novērojumiem (1997.9. februārī) parādijās Ūdensvīra zodiaka zīmes stelliums: Saule, Mēness, Merkurs, Venēra, un uz ilgāku laiku arī Jupiters blakus Urānam (Ūdensvīra dominējošā planēta). Visu plānētu koncentrēšanās Ūdensvīra zīmē pastiprināja to, ka vairs nebijām Zivs, bet gan jau nākajamā, Ūdensvīra laikmetā. Šādā ietekmē ir iespējams viss progresīvais un pārsteidzošais, pat no citām dimensijām; savukārt, Jupitera iespaids ir saistīts arī ar garīgumu un reliģiskām organizācijām.

Aptuveni tajā pašā laikā (Urāna ietekmēts, izsaucot Jupitera reliģisko pretreakciju) tika pieredzēts vēl kāds nozīmīgs notikums, kas aizved mūs uz Edinbergu Skotijā (1997.3. februārī), Tur tika prezentēta klonēta aita Dollija (nosaukta ASV kantrī un vesterna dziedātājas Dollijas Partones vārdā), kuras klonēšana tika sākta jau gadu ātrāk, jūlijā. Kontroversijas dēļ, notikums tika atklāts aptuveni pusgadu vēlāk. Un jau 1997. gadā ASV fizikas speciālista un ārsta Rikarda Sīda (Richard Seed) provokācijas dēļ, lielākā daļa pasaules pieņēma lēmumu iestāties pret klonēšanu, kas mēģina atdarināt cilvēka būtību. Strīdi turpinās joprojam.

Un 20. gadsimta beigās, Urāna un Jupitera ietekmētās tēmas kļuva aizvien populārākas arī medijos. Urāna tēmas ir saistītas ar citplanētiešiem (Learning kanāla NLO stāsti; NASA Hable teleskopa bildes no kosmosa; jaunā “Zvaigžņu kari” (Star Wars) filma; tāpat arī seriali“Doktora Kas”(Dr. Who) un “X-faili. Slepenās lietas “( X-Files) turpinājumi. Iecienīti kļuva arī Jupitera tēmu saistīti televīzijas šovi par garīgām būtnēm, piemēram, enģeļiem (“Eņģeļa skartais,”jeb “Touched by an Angel”), kā arī raksti par lūgšanām un to lielo ietekmi (“The Mystery of Prayer,” Newsweek, 1997. marts).

11. Raymond Grasse, “Part I; The Phoenix Lights, Astrology of the Weird.” The Mountain Astrologer, 2016. April/May.
Tehniskā problēma.
Mana personālā atmošanās notika 2002. gada decembrī, Rīga, ģimenes trimdinieka stāsta grāmatas, Sveika, Amerika, pārvietotā persona atceras (Madris), atvēršanās svētkos, Valtera un Rapa grāmatnicā
Te tiks izmantotas medija un pravietiskās skaidrās dzirdes, jeb clair audience spējas (fr. clair “skaidrs”; lat. audio “dzirdēt”)

Pēc pirmās atgriešanās Latvijā 1997. vasarā, es pārdzīvoju notikumus, kas pārvērta manu perspektīvu, un desmit gadu laikā (no 2002.-2013.) deva man drosmi atkal apmestiesuz dzīvi dzimtenē pēc ārzemēs pavadītiem 50 gadiem – atstājot savu māju, draugus, paziņas, valodu un kultūru, kurā biju adaptējusies. Manuprāt, dažus mēnešus pirms pirmās grāmatas atvēršanas svētkiem, kad ierados uz Latviju izdot grāmatu, tiku sagatavota piedzīvot brīnumu. Tajā laikā es vēl dzīvoju savās ASV mājās.

Dzīvojot ASV, 2002. vasaras rītā es atmodos savas mājas otrā stāva guļamistabā. Atvērusi acis, nožāvājusies un izstiepusies, izdzirdēju tādu kā lielu blīkšķi, kas atgādināja caur skaņas barjeru ejošu lidmašīnu, kuru skaļā balss izsauca, saucot manu vārdu: “MAIJA!” Uzreiz steidzos uzcēlties, un burtiski izkritu no gultas. Es mēģināju pārveidot balsi, kas jau tā ir diezgan zema, jo instinktīvi kā sieviete, kas dzīvo viena, jutos neaizsargāta un vēlējos izklausīties vīrišķīga, un, trepju galā apstājoties, kliedzu: “Kas tur ir?”

Man ienāca prātā, ka kāds pa priekšdurvīm ir ticis iekšā mājā, un es vēlējos viņu aizbaidīt. Manu ķermeni bija pārņēmusi zosāda, un es izjutu šoku. Zināju, ka dzirdētais nebija tikai manā galvā, bet gan ārpus manis. Taču nu visapkārt bija klusums un neviens vairs neatbildēja. Neatlika nekas cits kā lēnām nomierināties.

Ikdienas dzīve turpinājas, viss šķita normāli, bet… nedaudz vēlāk atnāca ziņas no tuviem draugiem Latvijā – divi man pazīstami jaunieši pardzīvoja smagu posmu savā dzīvē. Jau zināju, ka draudzenes meitai ir depresija, bet tagad atklājās, ka meitene ir stāvoklī no jaunieša, kas viņu ir pametis. Drīz pēc tam viņas vidējais brālis, vēlu vakarā uz mājām vedot savu draudzeni, iekļuva smagā avārijā un viņa draudzene slimnīcā nomira. Visa ģimene bija bezcerības stāvoklī. Palīdzēju kā varēju, rakstot vēstules, sūtot paciņas, lai uzmundrinātu, lūdzu Dievu.
Man vēl joprojām bija jāstrādā pie sava memuāra, lai to pabeigtu rakstīt un sagatavotu izdošanai. Grāmatas atvēršanas svētki bija ieplānoti dažas dienas pirms Ziemassvētkiem. Jutos sajūsmināta, lidojot uz Rīgu, jo izdevniecības “Madris” direktore Skaidrīte bija uzaicinājusi pazīstamo aktrisi, astroloģi, un dziednieci Akvelīnu Līvmani, lai viņa palīdzētu nosvinēt grāmatas izdošanu. Akvelīna uzaicināja mani dziedāt svētku dziesmu, un es izaicināju Skaidrīti, lai tā danco ar Valtera un Rapas īpašnieku! Viss bija ļoti jautri.

Tikai padomājiet – viena pilna gada laikā pensijas vecumā es pabeidzu savu memuāru, rakstot dienu un nakti, un tagad kopā ar “Madris”māksliniekiem un redaktori mēs svinējam šos atvēršanas svētkus! Lielais ceļojums pāri okeānam un pašas svinības bija brīnišķīgas! Tādēļ pavisam negaidīti bija piedzīvot nelaimi, jo atklājās, ka radi mani nav uzaicinājuši uz Ziemassvētku svinībām skaudības dēļ. Sapratu, ka attiecības būtu citādākas, ja es būtu, piemēram, mans brālis ar ģimeni, nevis sieviete, kas ir vienīgā savas ģimenes galva. Jutos trausla un pamesta. Tikai viens no trīs brālēniem bija drosmīgs pietiekami mani aizstāvēt. Viņs man vienkārši teica: “Svinēsim Ziemassvētkus – tu un es”. Un ar vienu radinieku ir gana!

Pārnākot mājās un ieejot savā istabā, jutu gandarījumu par grāmatas atvēršanas svētkiem, taču neizpalika arī aizvainojums par ģimenes rīcību. Nogurusi es nogūlos šaurajā gultiņā. Neilgi pēc tam kāda balss ārpus manis izsaucās: “Maija, esmu tavs Dievs”. Acumirklī es uzcēlos sēdus un manī iegāja šis gars! Krītot atpakaļ guļus stāvokli, es tūlītiņ dziļi iemiegu, un pamodos tikai rītausmā. To visu es tad atcerējos un apbrīnoju!

Šo spēcīgo garu es esmu izjutusi arī divas citas reizes, vēlāk, atpakaļ savās ASV mājās, kad lūdzos par kaut ko piedošanu. Uzmodos, dziedot sapņainās rindiņas no dziesmas “Amazing Grace”, un sajutos Dieva svētīta:

“Amazing grace, how sweet the sound
that saved a wretch like me…
I once was lost but now am found,
Was blind but now, I see.”

Un vēl citu reizi, kad atmodos, man galvā skanēja vārdi: “Dieviņš tevi ļoti mīl”. Tas viss bija fantastiski, un es sajutu mīlestību, kas bija silta, tuva, mīļa, jauka un neizskaidrojama, jo es jutu, ka esmu pasargāta.

Par notikušo es ne ar vienu nedalījos vairākus mēnešus, pat gadus, jo nezināju, kā citi reaģētu – varbūt neticētu, varbūt mēģinātu visu racionāli izskaidrot! Es pati tam gandrīz neticēju, tomēr mēģināju kaut kā atrast iemeslu notikušajam. Domāju, ka kādreiz cilvēkam ir lemts vienam pašam iet pa savu ceļu – bez citiem radiem un ģimenes locekļiem, jo katram ir sava misija. Šķiet, ka mans pienākums bija rūpēties par tēti un mammu viņu vecumdienās; es biju laba meita. Ilgus gadus iepriekš, uzaugot trimdā, mūsu ģimene, kopā ar tēvoča Kārļa Imanta ģimeni, palīdzējam saviem radiem Latvijā pārdzīvot PSSR okupāciju.

Pēc vecāku nāves brālis Līgonis gatavojās atceļot uz dzimteni, tomēr tas nenotika. Tādēļ to nācās darīt man – nācās atgriezties. Protams, ka, vecajai paaudzei aizejot un jaunajai paaudzei nākot vietā, mēs viens otru nepazinām, jo nebijām uzaguši kopā un nesatikāmies līdz pat 1997. Ko gan var gaidīt? Trūka radniecības saišu.Tomēr mani sauca pati zeme, mana dvēsele to sadzirdēja un paklausīja aicinājumam.

Es sajutu, ka man tāpat kā citiem ir lemts savs liktenis. Tas ir saistīts ar atgriešanos Latvijā. Un tāpēc, ka liktenis bez savas ģimenes var būt vientuļš, šķiet, ka Dievs man atsūtīja ļoti personisku vēstījumu – to, ka mēs nekad neesam vieni un bezspēcīgi, un ka Viņš mūs neaizmirst. Reiz mamma man teica: “Tu, meitiņ, ar savām peciņām, tikai seko pakaļ Dievam”. To es arī grasos darīt.

Raksta autore: Maija Kolinsa, no Epadomi arhīviem. 2016. gads