Retrospekcija: Bango sirdī iededzinātās notis...

Leģendārā kamerorķestra “Maskavas virtuozi” (Виртуозы Москвы, Krievija) raksturīgākās iezīmes ir eiropeiska atskaņojuma kultūra, rūpīga attieksme pret autora ieceri, detaļām un niansēm, spožs artistiskums un mīlestība pret publiku. Kopā ar to uzstājušās daudzas leģendas – J. Menuhins un M. Rostropovičs, J. Obrazcova un Dž. Normena, J. Bašmets un M. Pļetņovs, J. Kisins un V. Kraiņevs, Borodina stīgu kvartets un citi izcili mūsdienu mūziķi.

Reinis Zariņš – divkārtējs Lielās mūzikas balvas ieguvējs, kurš meistarību slīpējis Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, apliecinājies 11 starptautiskajos konkursos un plašā starptautiskā koncertapritē no Eiropas līdz Ziemeļamerikai un Āfrikai. R. Zariņš muzicējis gan slavenajā Amsterdamas Concertgebouw, gan Ņujorkas Kārnegiholā, Londonas Vigmora zālē un Steinway zālē, Pēterburgā Glazunova zālē un Pētera Čaikovska koncertzālē Maskavā, savukārt festivālu virkni vainago uzstāšanās izvēlīgajā Lucernas festivālā.

Reinis Zariņš atklāj koncertu, kopā ar "Maskavas virtuoziem" izpildot Georga Pelēča Concertino bianco (1984). 13 minūtes absolūti sirreālas sajūtas. Klausos aizvērtām acīm. Varu saredzēt mazas rasas lāsītes uz ziedlapām agrā rītausmā. Sajust tauriņa spārnu vēsmu, kad tas pazūd saules staros cauri rīta miglai. Pianists ar tādu vieglumu skar klavieru taustiņus, bet skaņas, kas lido ārā, sajauc galvu, liek tiekties pretim debesīm, pārņem neizsakāma sajūta, liekas, ka gaisā virmo dzestrs, bet maigs vasaras rīts. Lēnā, elēģiskā starpspēle, kas liek burtiski tvert katru skaņu, pāraug lepnā vēstījumā, neļaujot pazaudēt skaņdarba kopējo maigo noskaņu. Spožais un žilbinošais fināls, ļaujot pilnībā izpausties pianista meistarībai, joprojām ar to pašu apbrīnojami vieglo piesitienu panāk spēcīgu efektu.

Reiņa Zariņa un kamerorķestra saspēle ir tieši tik organiska un tieši tik virtuoza, cik vien var būt tādas raudzes māksliniekiem. Ar lielu pietāti un iejūtību, izcili pasniegts komponista darbs.

Pētera Čaikovska (Pyotr Ilyich Tchaikovsky) "Gadalaiki" (Les Saisons, Op. 37a, Op. 37b, 1876.). Pārlikums kamerorķestrim rakstīts speciāli “Maskavas virtuoziem”. 12 gada mēneši ietērpti mūzikā. Gar acīm aizzib gan ziemas ainavas un trijjūgs, gan bērzu birzis vasaras saulē, kur var sadzirdēt putnu čalas upes malā, gan Pēterburga un greznās balles. Krievu sādžas un vienkāršie ļaudis, pilsētas un aristokrātija, daba, kā arī Čaikovskim tik raksturīgais muzikālais rokraksts – tas viss saklausāms šajās mazajās muzikālajās poēmās, kuras tik meistarīgi mums vizualizēja “Maskavas virtuozi”. Piemēram, Barcarolle (Jūnijs) ir kļuvis tik ļoti populārs, ka ir tapušas aranžijas gan orķestrim, vijolei, čellam, klarnetei, pat mandolīnai.

Koncerta gaidītākā daļa – Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi) "Gadalaiki" (Le quattro stagioni, 1723.). Vijoles solo – Aleksejs Lundins (Alexey Lundin). Antonio Vivaldi vijoļkoncertu cikls ir viens no vispopulārākajiem klasiskās mūzikas skaņdarbiem, kas devis radošu impulsu daudziem komponistiem. Tik pazīstamās mūzikas skaņas "Maskavas virtuozu" izpildījumā skan jaunās nokrāsās, tik emocionāli, liekot ar visu augumu tiekties tajā virzienā, no kurienes tās skan. Jūtīgums un izsmalcinātība, trauslums un kvēle, majestātiskums un smalkums, skaņas jaucas kopā un uzbur ainu pēc ainas. Vēja nests virpulis ar ugunssarkanām lapām, rotaļīgais saules stars, kurš mirdz starp vasaras tveicē saplaukušajiem ziediem, trauslais zieda asns, kas izspraucies no sastingušās zemes, žilbinoši baltais un nepārredzamais sniega klājums – visas šīs noskaņas un ainas mums uzbur orķestris.

Noslēgumā tango meistars Astors Pjacolla (Astor Piazzolla) ar ciklu "Četri gadalaiki Buenosairesā" (The Four Seasons of Buenos Aires, 1964–1970). Katram gadalaikam savs virtuozs – četri vijolnieki no kamerorķestra – Deniss Šulgins (Denis Shulgin), Ļevs Jomdins (Lev Iomdin), Georgijs Cajs (Georgy Tsay) un Jevgēņijs Stemboļskis (Evgeny Stembolskiy).

Vasara (Verano Porteño) – baudkārs, straujš, reizē niansēts un lēna maiguma pilns skaņdarbs. Trauksmains. Dramatisks. Kā mežonīga un sadedzinoša kaisle starp vīrieti un sievieti. Kā Pjacollas tango. Kā pati Argentīna. Vijole smeldz un aicina sev līdzi… Rudens (Otoño Porteño) – smagiem soļiem, noliektu galvu, viņa, savās domās. Atkal bango jūtu vētra, savijušies augumi. Trausli trīs lociņš vijolnieka rokās un skaņas te vilina, te liek bēgt. No sajūtām. No sevis. Tango rauj uz priekšu, nezināmajā, neatskatoties. Ziema (Invierno Porteño) – skaņu putenis virpuļo, saldē un dedzina vienlaicīgi, liek apstāties, tad traukties atkal pretim šim, paradoksāli, bet dedzinošajam aukstumam, atstājot neizdzēšamas pēdas dvēselē. Brīžiem saklausāmas paralēles ar Vivaldi "Gadalaikiem", mijoties Vivaldi vieglumam un Pjacollas kaislei. Pavasaris (Primavera Porteño) – mijoties iepriekšējo daļu noskaņām, cauri saklausāms smagums, ledains attiecību pavediens, lai gan pavasaris ir gaišs un priecīgs, Pjacollas muzikālajā tēlojumā savijas jūtu brāzma kā cīruļputenis, apgriežot kājām gaisā visu pasauli, taču arī tam visam cauri nevar nejust šo pašu nepārejošo kaisli un mīlestības pulsu. Meistarīgi diženais tango karalis izspēlē savas kārtis!

Nerimstošie aplausi un vairākas piedevas, tai skaitā Fiedlera Tango (Arthur Fiedler, Tango Azul), izcili!

Festivāls ir viens no Latvijas vasaras koncertdzīves īpašajiem akcentiem, un paldies Inesei Galantei, kā arī Ineses Galantes fondam, un tā atbalstītājiem, par iespēju Latvijas mūzikas mīļotājiem baudīt izcilu mākslinieku uzstāšanos un brīnišķīgu repertuāru.

Teksts: Agnese Tauriņa, KultūrasVēstis.lv redakcija








Foto: Jānis Porietis