Četras desmitgades jeb kas vieno Turaidas Rozi, Raxtu Raxtus, Renāru Kauperu un Agnesi

Pirmais pārsteigums ir garumgarā cilvēku rinda, kas stiepjas no pašas ieejas pils parkā līdz pat Lenču ielai. Prieks, ka jubilejas reize ir pulcinājusi tik daudzus Imanta Kalniņa daiļrades cienītājus.

Imants Kalniņš. ImKa. Cilvēks. Neparasts komponists.

Ar savu radīto muzikālo darbu ārkārtīgo daudzpusību (kormūzika, simfonijas, operas, tai skaitā rokopera, filmu un teātru mūzika utt.). Ar milzīgu pievilkšanas spēku, kas iekodēts viņa mūzikā.

Pirmajā daļā, kā ierasts, uzstājās grupa “Turaidas Roze”, solisti Olga Rajecka un Uģis Roze. Prieks, ka ir daudz pirmatskaņojumu gan ar Broņislavas Martuževas, gan Māra Čaklā vārdiem.

Dziesmas, kurās Imants ir pilnībā ļāvis izpausties Uģa Rozes vīrišķīgajam un siltajam balss tembram gan solo dziesmās, gan duetos ar Olgu. Nopietnas, skumjas, rotaļīgas, smieklīgas, ironiskas. Bet visas ar atpazīstamo muzikālo rokrakstu. Pirmās daļas beigās izskan hīts “Nelaid, māte, bērnus mežā” (ImKa/Viks). Atceros sevi – mazs skuķis, kultūras nams “Rītausma” (tagad tāda vairs nav), laimīga, ka lielā māsīca paņēmusi līdzi uz “Turaidas Rozes” koncertu, un šī dziesma palikusi tik spilgtā atmiņā, ka to nevar izdzēst nekas. Klausos un šķiet – tas bija tikai vakar. Tikai tērpi citi. Dziesmas ir folklorizējušās, nav aizmirsušās, līdzīgs liktenis ir arī labākajām rokdziesmām, no kurām daļa ir iemiesojušās jaunās interpretācijās.

Pēc starpbrīža koncerta otro daļu sāka muzikālā apvienība “Raxtu Raxti”, kuriem pašiem drīz būs jubileja, kā smējās grupas soliste Kristīne Kārkle-Puriņa, tikai desmit reizes mazāka – 4 gadi. Un, kas interesanti, grupas pirmsākumi meklējami tieši Imantdienās. Arī šajā daļā bija prieks dzirdēt vairākus pirmatskaņojumus. Protams, vislielāko sajūsmu saņēma publikai zināmā un skaistā “Rakstu rakstus” (ImKa/Broņislava Martuževa). Prieks, ka apvienībai jau iznākuši divi albumi un viņu radošais gars nerimstas.

Kā gaidīts pārsteigums bija koncerta trešā daļa ar grupas “Autobuss Debesīs”, dziedātājas Agneses un Renāra Kaupera dalību. Atgriežoties daudzu gadu senā pagātnē, kad tika izdots disks ar Imanta Kalniņa mūziku “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet” (1997), šajā vakarā bija iespēja dzirdēt lielāko daļu šī diska dziesmu. Agnese tieši šim jubilejas pasākumam bija atlidojusi no Amerikas, ar īpašu dāvanu Imantam Kalniņam no Bostonas latviešiem, ar īpašu Imanta ziedu, ko darinājis metālmākslinieks Gints Grīnbergs, pie kura savulaik dzīvojis arī pats Imants Kalniņš, kad Bostonā atskaņota viņa 5. simfonija.

Marta Kristiana Kalniņa un Agneses duetā smeldzīgi skaisti izskanēja dziesma “Kas pateiks, kurš vainīgs” (ImKa/Viks). Savukārt, Agneses balsij savijoties ar Renāra, ar jaunu spēku un nozīmi iekrāsojās “Aplis” (ImKa/Ainars Mielavs) un citas dziesmas.

Īpaši emocionāls brīdis bija klausoties Renāra un Marta duetu, izpildot “Mūžu mūžos būs dziesma” (ImKa/Imants Ziedonis), kuru parasti ierasts dzirdēt ar V. Kaminska mūziku Dziesmu svētkos, vīru kora izpildījumā, klausoties to ar vieglu smaidu sejā. Dziesmu par meiteni baltās zeķēs, bet tas vēstījums ir par to, ka mūžu mūžos dzīva būs dziesma. Dziesma, kuru izpildījis gan “Autobuss Debesīs”, gan savulaik Margarita Vilcāne ar REO (Rīgas Estrādes orķestris).

Man gribētos teikt, kamēr būs dzīva dziesma, būs dzīva arī mana tauta. Šķiet, ka ImKam tas izdodas, jo ar prieku vēroju, kā viņa dziesmas no sirds dziedāja arī jaunā paaudze. Kopības sajūta. Pārliecība. Ticība. Savā ziņā tāpēc Imantdienas var nosaukt par mazajiem Dziesmu svētkiem. Tas dziesmu gēns mūsos ir iekodēts, katram savs, vai tā būtu ugunskura dziesma, kora dziesma, taču tas ir tas, kas ļauj nepadoties grūtos brīžos, un Imanta Kalniņa dziesmās ir tas spēks, kas palīdz krītot un ceļoties. Tās varbūt nav vieglas, bet skaistas, jo tām noteikti ir savs emocionālais rokraksts.

Dziesma te svinīgi šalc,
Un tāds kā svētums visapkārt stīdz.
Un zieds ir tik balts,
Ka pavisam bail nest līdz.
Nolieku to vārtu staba galā
Un dzirdu balsi, kad projām eju:
Dzied, bāliņi, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēju.
(Ziedonis. Imants. Un ImKa.)

Noslēgumā, es teiktu, otra neoficiālā tautas himna jeb dziesmotās revolūcijas vēstnesis – “Dziesma, ar ko tu sācies?” (Apliecinājums), (ImKa/Viks). Dziesma, kuru man dziedot, vēl skolā ejot, kaklā un sirdī iemetās kamols, cauri šiem laikiem nav zaudējusi neko no sava spēka – acu kaktiņos iezogas mazas pērlītes to dzirdot un redzot vienojošo spēku, ko šī dziesma spēj panākt.

ImKa šogad svin dubulti, gan savu 75. dzimšanas dienu, gan Imantdienu jubileju. Atliek tikai novēlēt tikpat radošu garu turpmāk, veselību un nākamajās Imantdienās jaunus skaņdarbus.

Spilgtākie fotomirkļi no Imantdienu 2016 noslēguma koncerta pieejami ŠEIT.

Teksts: Agnese Tauriņa, KultūrasVēstis.lv redakcija








Foto: Jānis Porietis