Smaržas- tās ir visbagātākās atmiņas

Atēnu iedzīvotāji uz ielām dedzināja aromātiskus augus, viduslaikos svētku dienās ūdenī tika mestas rožu ziedlapiņas un apelsīnkoku ziedi, bet renesanses laikmeta eiropieši vienmēr sev nēsāja līdzi mandarīna formas lādīti, kura bija pildīta ar kādu smaržīgu garšvielu: kanēli, muskatu, rozmarīnu vai ko citu. Iemesls, kādēļ viņi tādu vienmēr turēja savā klātbūtnē bija ticība, ka šī lādīte pasargās to īpašnieku no ļaundabīgiem, indīgiem izgarojumiem un nelāga gaisa, kas draudēja izraisīt dažādas epidēmijas. Mandarīna formas lādītes, kas parasti bija darinātas no dārgmetāliem, bija izplatītas līdz pat XIX gadsimta vidum.

Roze, jasmīns, mirte, narcise un neļķe tika uzskatītas par drošu talismanu un izmantoja arī kā zāles, lai iemīlētos. Sandalkoku, alveju un vīraku kvēpināja par upuri dieviem.

Tirgoņu karavānas ar saiņiem , kuros atradās flakoni un keramikas vai porcelāna trauciņi, pildīti dažādām smaržvielām, devās no austrumiem uz rietumiem, no Japānas un Indijas, lai gūtu valdnieku labvēlību vai augstākās varas žēlastību, lai rastu aizsardzību pret bīstamām slimībām vai savaldzinātu iemīļoto.
Arheoloģiskie izrakumi Atēnās liecina, ka smaržas tur prata izgatavot jau pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu. To apstiprina dokumenti ar smaržu izgatavošanas aprakstiem un daudzas receptes, kurās minēti dažādi augu nosaukumi. Aromātisko maisījumu sastāvā ietilpa koriandrs, ciprese, īrisa saknes, medus un rozīnes, vīns, aparātu šķidruma destilēšanai arābi izgudroja krietni vēlāk.

Mikēniešu smaržu meistari bija iecienījuši aromātisko rozi, salviju, dažādu koku, arī pistāciju un kadiķu sveķus un mirres.

Smaržīgie maisījumi tolaik darīja pievilcīgas gan sievietes, gan vīriešus, to lietošanai nepiemita kulta raksturs, kā tas bija šumeru zemēs vai Ēģiptē.

Vēlāk attieksme pret smaržvielām mainījās, jo Sokrāts tās bargi nopēla, uzskatot to par lieku greznību.
Neraugoties uz to, ka seno meistaru receptes ir izgudrotas ārkārtīgi sen, tās var izmantot arī mūsdienās.

Emē Herlēna 1889. gadā izgudroja vienu no pirmajām smaržām, kuru sastāvā ietilpa sintētiskās eļļas. Pirms tam parfimēri bija izmantojuši tikai augu eļļas. Tas bija arī milzīgs skandāls, jo kā izrādījās, tās bija domātas vīriešiem. Pēc gada šīs smaržas feminizēja kinozvaigzne Lorēna Bakāla, kas tās pastāvīgi lietoja.

Ir tādas smaržas, kas saistās ar mītiem, piemēram, "Chanel Nr.5". Merilina Monro kādreiz esot atzinusies, ka tās viņai kalpojot naktskrekla vietā.

Visilgāk smaržas saglabājas aiz ausīm, starp krūtīm, roku un ceļu locītavās. Lai izmēģinātu smaržas, tās jāuzpūš uz plaukstas virspuses un, neizrīvējot ar roku, jānogaida, kamēr spirts iztvaiko, lai sajustu īstās smaržas aromātu.
Vakara smaržām raksturīgas bagātākas kompozīcijas, tās ir visstiprākās un noturīgākās, bet dienas smaržas nav tik koncentrētas, taču smaržu nianses un aromātiskās īpašības saglabā. Smaržūdeņi paredzēti biežākai lietošanai, jo tie ir vājākas koncentrācijas.