Viedoklis: Atliek tikai minēt, kas būs pirmais – ķīmiskie, bakterioloģiskie vai kodolieroči

Apokalipse

Zinātni attīsta vēlme radīt jaunus ieročus. Kad ieroči ir radīti, tos mēdz pielāgot arī citām nozarēm. Piemēram, ir ne tikai kodollādiņi, bet arī kodolelektrostacijas.

Šai rakstā nav runa par to, būs vai nebūs karš. Runa ir par to, kad un kā tas beigsies un ar kādiem rezultātiem.

Izklāstīšu vienu no iespējamajām versijām, varat tai ticēt, varat neticēt, varat piekrist, bet drīkstat arī noliegt. Kaut arī mēs daudz kam neticam, vai domājam citādi, tomēr vairumā gadījumu mūsu domāšana vai nedomāšana, piekrišana vai noliegšana notikumus nemaina.

Saki, vai tev ir jods mājas aptiekā, krājumā? Tas, vai ir vai nav, vai, pārvarot deficītu, tu tomēr to esi sagādājis sev un saviem tuviniekiem, liecina par tavu apziņu un prāta spējām.

Neapstrīdams arguments Nr. 1

Ja par to valstu vadītāji un politiķi runā publiski, tad tas liecina, ka kodolkarš ir gana iespējams un nav tikai teorētiska spriedelēšana par to – kā būtu, ja būtu.

Runa patiesībā nav par to, par cik procentiem tas ir iespējams. Ir tikai divi varianti, vai nu būs vai ne. Trešās, ceturtās un citu izvēles iespēju vai variantu nav.

Neviens mums nejautās; ja pogu spiedīs, tad spiedīs, un mūsu spriedelēšana, ka tā nav labi darīt, ka no tā pašam pogas spiedējam būs slikti, nav saistoša un neuzliek nekādus pienākumus un atbildību.

Jārunā ne tik daudz par to, kāpēc, kā un vai tas būs gudri, saprātīgi un izdevīgi kodolieroču izmantotājam, bet gan par to, ko šāda pavērsiena gadījumā darīt mums. Mums, nevis tam, kurš būs pogu spiedis. Kādas sekas būs mums, nevis pogas spiedējam.

Ar katru dienu palielinās procentuālā iespējamība, ka karš izvērtīsies kodolkarā, jo aizvien samazinās gan militāro, gan politisko, gan pasaules skatījuma sadursmju risinājuma iespējas. Katra kara diena mūs pietuvina strupceļam, no kura izeja ir tikai kodollādiņos. Vismaz tā domā Kremlis.

Impērijas pastāvēšanas noslēpums

Putins nenomierināsies, kamēr neapmierinās savas ambīcijas, Krievijas agresija nevar atslābt un pazust, jo tā nekad nav bijis, kamēr pastāv Krievija.

Krievijas impērijas viens no stūrakmeņiem ir pakļaut kaimiņvalstis un tautas, tad nepakļāvīgos nogalināt, izdzīvojušos pārkrievot un sūtīt nākamajos karos pret vēl nepakļautiem kaimiņiem. Ja šo pārtraukt, tad zūd iespēja Krievijas pastāvēšanai.

Ja šobrīd pārtrauktu karu, izvestu karaspēku, tas nozīmētu, ka tuvāko gadu laikā Krievijas tādā apmērā un tādā izskatā, kā ir šobrīd, vairs nebūs. Tāpēc Krievija, ne tikai Putins, šo karu bez uzvaras pārtraukt nevar.
Ukraina pēc Krievijas īstenotajiem kara noziegumiem un genocīda nepiekritīs ar to samierināties, pat ja prezidents ko tādu parakstīs. Tādā gadījumā ukraiņu nācija, ne tikai etniskie ukraiņi, ātrāk mainīs prezidentu, nekā piekritīs šādam kara un ciešanu iznākumam.

Neviena no pusēm nav gatava piekāpties, un esošie resursi un iespējas neparedz uzvaru nevienai no pusēm. Tas nozīmē, ka Krievijai nav citas izvēles, kā, izmantojot aizvien jaunus karošanas veidus un taktikas, tomēr salauzt Ukrainas pretestību.

Atliek tikai minēt, kas būs pirmais – kodolieroči, ķīmiskie vai bakterioloģiskie ieroči.

Ķēdes vājākais posms

Naivi ir stāsti par to, ka kodolieroču pielietošanai ir nepieciešams pārvervēt drošības ķēdi, tas ir – nepietiek ar to, ka viens nospiež pogu, šo darbību vēl jāapstiprina, spiežot savu pogu, vairākiem cilvēkiem.

Naivi ir domāt – ja Putins nospiedīs, kāds uzdrošināsies šo komandu sabotēt. Pirmkārt, šajos posteņos sen ir dabiski izvirzījušies tie, kuri piekrīt un pilda rīkojumus. Pat ja kāds pacifists būtu nejauši ielavījies, tad viņš jau sen būtu atsijāts ar dažādu psiholoģisko testu un melu detektoru palīdzību.

Šis jautājums jau ir izlemts. Atļaujos apgalvot, Putins to jau ir izlēmis, jautājums tikai — kad... Putins un viņam pietuvinātie ir pārliecināti, ka brīdī, kad viņi izmantos kodolieročus, viņi nesaņems atbildes triecienu, jo kolektīvie Rietumi rīkojas prognozējami. Viņiem ir svarīga katra dzīvība un vēlēšanu rezultāti, tāpēc, lai nepalielinātu upuru skaitu un nepasliktinātu situāciju, šoreiz Rietumi piekāpsies, citādi iešot bojā cilvēce. Tie sevi mierinās – līdz ko iestāsies miers, tā mēs ar ekonomiskām metodēm viņu iznīcināsim. Mēs ar vēl lielāku sparu eksportēsim rietumu vērtības, un despots kritīs.

Tajā pašā laikā Krievijas vadība domā – mēs izšausim, viņi piekāpsies, pasēdēsim kādu mēnesi bunkurā un kļūsim vēl varenāki.

Ceļš uz paradīzi

Esi taču dzirdējis par Ēģiptes faraoniem. Kad mira faraons, tad kapā ar viņu glabāja arī viņa kalpus, dzīvniekus un citus. Šobrīd Krievijā ir līdzīga situācija, Putins domā – ja nav manis, tad nav neviena iemesla kāpēc būtu jādzīvo citiem, bet Kremļa aprindas ir gatavas sekot uz paradīzi savam faraonam.
Kā notiek skolu, slimnīcu apšaude un citu kara noziegumu veikšana? To nedara kāds viens sliktais. Tā arī ir komandu ķēde, kuras stiprumu nosaka tās vājākais posms. Kāds izlemj, kur nomest bumbas, tad viņš dod pavēli izpildītājam, izpildītājs dod pavēli lidotājam, lidotājs dod pavēli tam, kurš reāli met bumbas vai dara to vienpersoniski, ja lido ar vienvietīgu lidaparātu. Jebkurā gadījumā šajās ķēdēs nav tik vāju posmu, lai ķēde pārtrūktu un bumba nenokristu.

Tāpēc būvēt pārliecību uz tik nereāliem un naiviem prātojumiem ir muļķīgas domāšanas un rīcības piemērs. Arī lielgabalus vai saucamās «katjušas», lai izšautu uz dzīvojamajiem kvartāliem, darbina kāda ķēde cilvēku, kuri labi apzinās, ko dara un kāds būs viņu darbības rezultāts. Tikai gūstā nokļuvuši, viņi stāsta, ka citādi nevarēja un nezināja, ko dara.

Tāpat, kā nevar būt drusciņ stāvoklī – vai nu ir, vai nav – tā arī šajā gadījumā. Cilvēcei nav izvēles. Ja Krievija iekaros Ukrainu, ar to karš nebeigsies un izvērsīsies pasaules karā. Ja Krievija nespēs uzvarēt Ukrainu, tad pielietos kodolieročus, un tas skars visus, ne tikai Ukrainu. Arī tad Krievijas agresija pret Ukrainu izvērtīsies pasaules karā.

Secinājumi

Ko no tā ir jāsecina:

ja negribat pasaules karu, sakaujiet Krieviju preventīvi. Ja to neizdarīsiet, no kara postījumiem un kodolapokalipses neizdosies izvairīties. Diemžēl to valstu vadītāji, kuras to spētu izdarīt, ir tik impotenti (nevarīgi un naivi), ka nespēj pieņemt šādus lēmumus. Tas nozīmē, ka kodolkara varbūtība ir reāla.
Ko tu tad darīsi? Vaimanāsi – nu kurš to varēja paredzēt, to neviens negaidīja... Arī tu gaidīji – sporta sacensības, seriālu, paaugstinājumu darbā, centies dibināt ģimeni vai pieliki pūles, lai izšķirtos, bet šāda negaidīta pavērsiena gadījumā tam nebūs nekādas nozīmes.

Pastāv vēl kāda mazāk sāpīga iespēja ar mazāku ticamības pakāpi. Ja Krievijas iedzīvotājiem dzīve kļūs tik nepanesami grūta, ka tie sacelsies pret varu, tas apturēs pasaules kara iespējamību. Ja arī Krievijas iedzīvotāju vairums saceltos pret Kremli, tad ne jau tāpēc, ka tas ir uzbrucis Ukrainai un veic genocīdu, bet gan tikai tāpēc, ka tiem nebūs, ko rīt. Kaut Ziemeļkorejas piemērs liecina, ka var arī ēst zāli un dievināt vadoni...

P.S.
Es nezinu, kā skolās turpmāk mācīs Ukrainas vēsturi, bet iztēlojos kā skolotājs stāsta:
kādā agrā rītā mazai saliņai, kur bija izvietoti Ukrainas robežsargi, tuvojās Krievijas karakuģis. No karakuģa pa skaļruņiem draudīgi uzrunāja robežsargus,

– Padodieties! Robežsargi uz to atbildēja, – Krievu karakuģi, ej nahuj!
Diemžēl, skolās bērniem nāksies mācīt lamuvārdus, jo citiem vārdiem saprotami šo vēsturisko faktu un dialogu atstāstīt nav iespējams.

Ka tik pēc šī kara izdzīvojušajiem nenākas bērniem stāstīt par kažokzvēriņu, ka – pisec podkralsja nezametno... tas ir – nelaime nenāk brēkdama.

Raksts autors: Leonards Inkins