Viedoklis: Ukraina – pasaules sirdsapziņas mērs

Notikumi attīstās strauji, un sliktās ziņas no Ukrainas medijos izplūst strauji kā manā bērnībā, vēl Staļina laikā, kad pār skolas burtnīcu izlija pirmklasnieka izlieta tinte netīri violetā krāsā.

Lai neatkārtotos ar publiskajā telpā jau izskanējušajiem mūsu politiķu, publicistu un militārpersonu jau izskanējušajiem loģiskajiem spriedumiem, skaršu dažus mazāk minētus aspektus. Vien piemetinot priecējošo iezīmi: beidzot mūsu publiskajā telpā skan gandrīz tikai gudri un godprātīgi spriedumi. Malā noliktas partiju cīņas un gaidāmo vēlēšanu apsvērumi, mūs visus saliedējusi tumsas spēku agresija pret Ukrainu.

x
Daudzajos komentāros līdz šim neskarta palikusi pārsteidzošā līdzība ar citiem krievu sarkanās impērijas agresijas aktiem kopš cilvēces lielākā noziedznieka Josifa Staļina laikiem. Kaut pats pirmais genocīda akts pret ukraiņu tautu tika īstenots vēl bez propagandas piedeguma.

Samērā daudz rakstīts par miljoniem ukraiņu nomērdēšanu badā trīsdesmito gadu sākumā, kad no auglīgās lauksaimniecības zemes, kam pats Dievs lēmis audzēt pārtiku, tika izvesti simtiem ešeloni labības eksportam – lai sagādātu valūtu impērijas militarizācijai. Iedzīvotājiem bija liegta iespēja izbraukt no izlaupītās zemes, un miljoniem ukraiņu zemnieki nomira bada nāvē. Acīmredzot totālas cenzūras laikā propagandistisko piesegumu staļiniskais režīms uzskatīja par lieku, jo informācija par „golodomoru” tāpat nevarēja izspraukties brīvajā pasaulē.

Savādāk bija ar padomijas karu pret Somiju – bija jāpaiet vairāk nekā pusgadsimtam, Kremlī pēc Staļina jānomainās piecām ģenerālkreaturām, bija jāsabrūk pašai ļaunuma impērijai, lai krievu historiogrāfija un publicistika sadūšotos pateikt patiesību par 1939.gada rudenī Ziemas kara sākumam izmantoto padomju drošības orgānu akciju: NKVD iekšlietu karaspēka vienība slepeni iekļuva Somijas teritorijā, lai no turienes ar mīnmetēju apšaudītu robežas tuvumā izvietoto Sarkanās armijas daļu. Padomijā nekavējoties milzu tirāžās parādījās paziņojumi par nekrietno somu uzbrukumu Sarkanajai armijai, un visā impērijā tika organizēto darbaļaužu mītiņi, prasot bargu izrēķināšanos ar „somu agresoriem”.

Pēc Helsinku bombardēšanas, kad bojā gāja desmitiem somu civiliedzīvotāji, arī daudzas sievietes ar bērniem, Staļina propagandisti pavēstīja, ka no lidmašīnām esot nomesta maize „bada novārdzinātājiem somu strādniekiem”.
Man pašam Atmodas laikā Maskavas Universitātes zinātniskā konferencē iznāca pieredzēt pat augsti izglītotu homo sovieticus greizās domāšanas fenomenu: kad slavenais igauņu sociologs dr.Trikkels pieminēja Helsinku bombardēšanas faktu, atsaucoties uz dokumentāliem kinokadriem, kuros uz lidmašīnām redzama sarkanā zvaigzne, vienā auditorijas daļā atskanēja skaļi protesti – ar modernajiem datortehnikas līdzekļiem tādas zvaigznes varot viegli uzkrāsot...

Milzums falsifikāciju, cita par citu nekaunīgāka, tika izmantotas Latvijas un abu pārejot Baltijas valstu okupācijai. Tika apgalvots, ka Baltijas valstis esot gatavojušās kopīgai agresijai pret PSRS. Absurdā apgalvojuma „pierādīšanai” PSRS 16. jūnija ultimātā Latvijai bija izmantots Latvijas, Lietuvai un Igaunijas zinātnieku kopīgi izdotais zinātnisko rakstu krājums „Baltic Revue”, kura vienīgais numurs iznāca padomju agresijas priekšvakarā. Staļiniskie propagandas amatnieki nebija pat papūlējušies šo žurnālu atvērt, jo tajā bija publicētas raksts tieši par to, ka Baltijas valstīm vajag stiprināt sadarbību ar PSRS.

Groteski derdzīgs bija Sarkanās armijas tanku sagaidīšanas balagāns Rīgas Stacijas laukumā, ko bija sarīkojusi jau iepriekš Rīgā iesūtītā un no vietējiem valsts ienaidniekiem saorganizētā piektā kolonna. Tanku armādai sekoja slēgtu kravas ešelonu virknes – no Krievijas tie brauca ar lieliem plakātiem „Hļeb golodajuščim trudjaščimsja Latvii „(„Maize izsalkušajiem Latvijas strādniekiem”- krieviski), lai pēc tam atgrieztos padomijā ar Latvijā salaupītiem labumiem. Bet šurp viņi slēgtajos vagonos veda aizvien jaunas karavīru vienības un militāro tehniku.

Padomju propagandas soldafoniskā būtība

Taču Latvijas okupēšanas scenārijā ne tuvu viss ritēja gludi. Vislielākā izgāšanās iznāca ar tā sauktajām „tautas saeimas” vēlēšanām 1940. gada 14. un 15. jūlijā. Kaut arī vēlēšanas notika divas dienas, PSRS oficiālā ziņu aģentūra TASS jau pēc pirmās balsošanas dienas, 14. jūlija vakarā pavēstīja pasaulei, ka Latvijā notikušas vēlēšanas, un ka par vienīgā saraksta kandidātiem nobalsojuši 97,6 procenti vēlētāju. Mūžīga liecība par šo padomju propagandas izgāšanos ir angļu laikraksta „London Times” 1941. gada 15. jūlija numurs, kurā melns uz balta nodrukāts: ”Kā ziņo PSRS oficiālā informācijas aģentūra TASS, vakar, 14. jūlijā Latvijā notika parlamenta vēlēšanas, kurās „par” .... nobalsoja 97,6 procenti vēlētāju”. Vai nav dīvaini, ka Krievijas propagandisti joprojām pa reizei atsaucas uz nožēlojamo 1941. gada jūlija viltojumu. Grūti izprast, kāpēc šis unikālais fakts joprojām nav piesaistījis Latvijas vēsturnieku uzmanību. Vienīgais, kas šo viltojumu atrada un atklāja publiskajā telpā, bija cildenais patriots Visvaldis Lācis. Pēc tam esmu šo falsifikāciju aprakstījis arī savos vēsturiskajos romānos ”Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (ZVAIGZNE ABC, 2010), „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts”( ZVAIGZNE ABC, 2016) un bērniem rakstītajā grāmatā „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” jeb „Latvijas dzīvā vēsture tīņiem” (ZVAIGZNE ABC, 2013).
Propagandiskas neveiksmes elementāras paviršības vai soldafoniska stulbuma dēļ lielās kaimiņvalsts agresorus vajājušas arī turpmākajos gadus desmitos. 1968. gada augustā padomju tanki jau ripoja pa Čehoslovakijas ceļiem, kad padomju diversanti kopīgi ar vietējiem koloborantiem no Prāgā uzstādītas padomju militārās radiostacijas noraidīja „fašistu apdraudēto čehu un slovāku komunistu lūgumu sūtīt brālīgajai tautai bruņotu palīdzību”. Okupanti bija aizmirsuši par Maskavas un Prāgas laika atšķirību.

Akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs savā grāmatā „Krēsla” (JUMAVA 2007) apraksta, kā tajā pašā 1968. gadā PSRS vēstniecībā Prāgā sabēgušie čehu vecā rauga komunisti pēc padomju tanku ienākšanas nav spējuši panākt, lai čehu tipogrāfijas strādnieki nodrukā kaut vienu Čehoslovākijas komunistu avīzes „Rude pravo” numuru. Un tad citā PSRS marionešu valstī VDR, Drēzdenē vēl no Otrā pasaules kara laikiem tika atrasts tipogrāfijas burtu komplekts ar čehu burtiem, un čehu komunistu avīze tika nodrukāta ... komunistiskajā Vācijā.

Staļiniskās tradīcijas turpinājums putokrātijā

Par padomju psiholoģiskajām diversijām varētu sarakstīt biezus sējumus, ko tagad organiski papildinātu Putaina revanšistiskās kliķes falsifikācijas. Jau pirmajos gados pēc Putina nākšanas pie varas Maskavā un vairākas citās Krievijas vietās nogranda spiedzieni ar civiliedzīvotāju upuriem. Fakti liecināja, ka tos organizējuši prezidenta Putina bijušie kolēģi no Krievijas specdienestiem, lai attaisnotu krievu armijas iebrukumu Čečenijā. Bet Putinam atlika vien izkliegt televīzijā savu prezidenta solījumu „močīt diversantus atejās”...

Jau gadiem mums bijis derdzīgi lasīt Putina masveidīgos propagandas apgalvojumus par ”Ukrainas armijas provokācijām” pret Doneckas un Luhanskas separātisko anklāvu iedzīvotājiem. Katram loģiski domājošam cilvēkam taču skaidrs, ka Krievijas draudu ēnā dzīvojošie ukraiņi sargājās dot kaut mazāko iemeslu Krievijas regresijai. Īpaši pēdējos mēnešos, kad Krievija aizvien skaļāk žvadzināja ieročus. Taču varējām arī droši paredzēt, ka iemeslu agresijai Putins noorganizēs. Kaut vai rīkojoties pēc hitleriešu parauga, 1939. gadā noorganizējot pamatojumu iebrukumam Polijā, kad tika inscenēts poļu armijas formās pārģērbtu kriminālnoziedznieku uzbrukums Gleivices radiostacijai. „Poļu iebrucēji” tika nošauti, viņu līķus Gēbelsa propagandisti izrādīja ārvalstu žurnālistiem. Zīmīga paralēle ar krievu specvienību diversantiem, kas tagad pirmie parādījās Kijevā, maskējušies ukraiņu armijas tērpos. Diez vai Krievijas soldafoni ko zina par starptautisko konvenciju, ka karavīriem jābūt atpazīstamiem savas armijas uniformā - lai netiktu pielīdzināti diversantiem. Bet laikam jau šāda domāšana Putina ordām ir lieka, jo pārāk daudz noziedzīga cinisma jau bijis šajā Krievijas agresijā.

Vai Putins sajucis prātā?

Kas tad ir pamatā šim Krievijas iebrukuma primitīvismam? Publiskajā telpā par Putinu tagad bagātīgi izskan kolorīti epiteti, pārsvarā – ka šajucis prātā”. Taču nē, viņa rīcībai, lai cik derdzīga tā būtu, var saskatīt specifiski putinisku pamatojumu. Pat vairākus.

Protams, skaidri redzams arī Napoleona komplekss –ieiet vēsturē kā „dižās padomju impērijas” atjaunotājam, pat ja viņam būtu izdevies savākt Krievijas paspārnē tikai Baltkrieviju, Kazahstānu un Ukrainu. Bet Kazahstānā jau izveidojusies jauna, pašiem sava valdošā kliķe, kas samala Putina sensenā balsta Nazarbājeva klanu. Baltkrievijas Lukašenko, kaut galvas tiesu par Putinu garāks un ģenerāļa formā (Putins vien pulkvežleitnants) sašļuka savas tautas demokrātisko protestu un savas nezināmās nākotnes [priekšā priekšā, izmisīgi cerot uz Putina atbalstu.
Visilgāk un vispamatīgāk Putina režīms bija gatavojis Ukraina „anšlusu”, ar viltotiem referenduma rezultātiem (atcerēsimies jau minētās 1940. gada jūlija „vēlēšanas” Latvijā) un militāru spēku okupējot Krimu, noorganizējot ar krieviskās minoritātes rokām abus marionešu anklāvus, ko tagad agresijas priekšvakarā Putins pasludināja par „Tautas Republikām”. Bija radīts valstiskas onkoloģijas aizmetnis, kam audzēt provokāciju metastāzes.
Te, starp citu, loģisks jautājums: kāpēc cieši līdzās esošie prokrieviskie anklāvi – Donecka un Luhanska – visus šos gadus pastāvējuši kā divi atsevišķi pseidovalstiski veidojumi. Katrai „republikai” ir savs „prezidents”, ”savi ministri”... Vai puiciska vēlēšanās padižoties skaļos „valsts amatos”?

Ja būtu tā, tad kāpēc Putins abiem „prezidentiem” jau sen nesadeva pa pirkstiem, liekot izlozēt, kurs paliks par augstāko apvienotajā „Doneckoluhanskā”?

Taču tik vienkārši tas nav. Donbasā ir joprojām smeļama „melnā zelta” - akmeņogļu ādere, dāsnas izrakteņi iegulas ir arī Luhanskā. Te ir ko sadalīt, pārdalīt, iebāzt kabatā – tad kāpēc gan lai Putins ļautu abiem vietējiem „prezidentiem” izveidot divreiz lielāku (pseido)valsti ar sava eksporta iespējām...

Jā, būtu naivi Krievijas prezidenta apsēstību skaidrot tikai ar augumā sīka vīreļa mazvērtības kompleksiem vai citām Kremļa saimnieka psihes īpatnībām. Daudz būtiskāks iemesls ir Krievijas ekonomiskās grūtības., kas izpaužas milzīgās valsts provincēs, stimulējot galvaspilsētā un citos lielajos centros dinamiski augošo protesta kustību. Brīvā tirgus apstākļos Krievijā aizvien lielāka nozīme ir arī tam privātā biznesa vektoram, kurš barojas no valsts militārajiem pasūtījumiem, barojoties no kara. No cilvēku ciešanām, asinīm un nāves. .

Kā Putins sevi iekrāsoja kaktā

Publiskajā telpā mazāk tiek minēts vēl kāds būtisks faktors – Putina personīgie īpašumi, kam pamatīgu pētījumu pirms dažiem gadiem jau veikuši franču kinodokumentālisti. Nesen, pieskaņojoties opozicionāra Navaļnija arestam, viņa domubiedri pasaulei parādīja slepeni uzņemtos video kadrus par Putina karalisko pili. Skaidrs, ka tik grandiozas bagātības Putins nevarēja sakrāt no savas prezidenta algas, lai cik liela tā būtu. Šī Putina dzīves pētniekiem radies argumentēts secinājums: acīmredzot šis ir tas gadījums, ka valsts augstākā amatpersona saņēmusi un/vai joprojām saņem no oligarhiem mega-kukuļus par viņu biznesa sekmēšanu un nelegālo darbību piesegšanu. Šādi iegūtas bagātības Putinu iekrāsojušas stūrī, no kura nav iespējams izkļūt bez radikālas rīcības, un no stāšanas tiesas priekšā viņu pagaidām sargā vien noturēšanās valsts augstākajā amatā, pēc sava gribas, (ar savu specdienestos atlasīto rokaspuišu atbalstu) ceļot amatos un atceļot augstākos ierēdņus, arī tieslietu sistēmā. Zin;amas paralēles ar padomijas laiku, kad prātu izdzīvojušais Brežņevs vēl pāris dienas pirms nāves tika stutēts zem padusēm Mauzoleja tribīnē. Līdzīgu, vien daudz vērienīgāku (arī merkantilu) apsvērumu vārdā tika veiktas Putina un Medvedeva rokādes ar konstitūcijā atvelēto Krievijas prezidenta kadences laiku.

Žurkas izmisuma lēciens

Krievijas dokumentālajā filmā par Putinu viņš pats atceras zīmīgu bērnības epizodi, kad viņi Putinu ģimenes trūcīgajā miteklī, trenkājot žurku, bija to iedzinuši stūrī, un žurka, bezizeju aptverot, bija lēkusi saviem vajātājiem virsū.
Iebrukums Ukrainā ir Putina vajātās žurkas lēciens. Ar vienu domu – neraugoties uz dinamiski augošo opozīciju, noturēties pie varas, veiksmes gadījumā vēl arī ieejot vēsturē kā „mazās Padomju Savienības” reanimētājam.
Pieredzējušākie Krievijas opozīcijas analītiķi agresijas priekšvakarā lēsa, ka Putinam pie varas izdosies noturēties vēl gadu, labākajā gadījumā pusotru. Paredzot, ka agresija pret Ukrainu viņa krišanas procesu paātrinās.
Domāju, ka tuvākie mēneši ieies vēsturē ar klasisku dialektiskās pretrunu vienības paraugu, kad krievu militāristu iluzorais panākums izvērtīsies Putina režīma sabrukumā. Jo vislielākā putinistu kļūda ir iedomāties, ka pēc šīs asinspirts izdobsies pakļaut ukraiņu tautu.

Janvāra barikāžu laikā 1991. gadā mēs ar domubiedriem avīzes „Ābele” redakcijā izdevām brošūru ar „NOLEMTI BRĪVĪBAI”, kurā bija apkopotas latviešu sūtītās telegrammas PSRS prezidentam Gorbačovam ar brīvības prasību. Šī izdevuma priekšvārdā izcilāk māksliniece Džemma Skulme rakstīja: „Viņu pusē ir automāti. Mūsu pārākums ir gara spēks. Un tieši šis gara spēks nevienam neļaus vairs mūs atgriezt vecajā dzīvē. Nevar taču ieslodzīt atpakaļ būrī putnu, kurš lidojis.”

Lai Dievs svētī un sargā Ukrainu!

Raksta autors Jānis Ūdris