Rakstnieka viedoklis: Frontes līnija caur mūsu katra prātu un sirdi

Par cilvēku prāta mehāniku

Karš Ukrainā būtu pelnījis plašus psiholoģiskus un sociālus pētījumus. Sākot ar nacionālās pašapziņas pieauguma un nācijas saliedēšanās fenomenu: kā Ukrainā nacionāli visai sašķelta sabiedrība ar milzīgu krievu valodas uzspiestību un plaši sazēlušu korupciju tik ātri spēja saliedēties patriotiskā nācijā, kas pasaulei rāda varonības un izturības paraugu.
Otrs pētījums būtu par lielas Krievijas sabiedrības daļas patstāvīgas domas mazspēju, kas liedz redzēt pasauli tās reālajās izpausmēs. Par to man bija jādomā, arī noskatoties Andreja Lošaka dokumentālo filmu “Sarautās saites”, (“Broken ties”).

Tūdaļ gan brīdinu, ka šo filmu ir grūti skatīties, tā prasa nervus. Kaut lentē nav daudz asiņainu kadru. Vien intervijas ar krieviem – dažādu sociālo slāņu un dažādu vecumu cilvēkiem, konfrontējot vecāku un bērnu un pat kāda laulātā pāra polāros viedokļus. Jauna, izglītota krieviete ar klusu izmisumu runā par savas vecmāmiņas apsēstību. Labsirdīgā večiņa ļoti normāli, pat sirsnīgi runājot teju par visu, bet kolīdz saruna pievēršas Krievijas karam Ukrainā, pārvēršoties “runājošā kastē”, kas skandē Putina propagandas frāzes. Un tās ir patiešām šokējošas: “Zeļenskis propagandējot nacismu”, visa Eiropa esot “apvienojusies karā pret Ukrainu zem nacisma karoga”, bet Bučā un citās pilsētās noslepkavotos ukraiņu civiliedzīvotāju esot nošāvuši paši ukraiņi… Jo “televīzija TĀ TEICA!” Bet Putins esot “rīkojies ļoti pareizi, uzbrūkot pirmais, jo ukraiņi jau bija sagatavojušies iebrukt Krievijā”.

Kad večiņai prasa, vai Putins viņu nekad nav piemanījis, babulis uzsprāgst: “Kā nav,” viņa pikti iesaucas: “Divdesmit gados, kamēr viņi ir pie varas, esmu piemanīta ne reizi vien. Solīja nepalielināt pensionēšanās vecumu, bet palielināja. Solīja paaugstināt pensiju, bet nepaaugstināja. Nu, bet tagad ir karš, un tad nav laiks tādiem smalkumiem...” Un atkal “ieslēdzas runājošā kaste: “Putins mums ir kā “otec rodnoi” (“miesīgais tēvs” – krieviski), un “tēvu, pat ja būtu slikts, tēvzemei grūtā brīdī ir jāatbalsta.“ Bet cits sievišķis pasaka skaidri un gaiši: “Cik labi, ka mums ir televizors, kurā visu pasaka. Es ik dienu sāku ar Solovjovu un beidzu ar viņu. Tāpēc man viss ir skaidrs.”

Ja, kaut rezervēti, tomēr vadāmies no pašu rievu socioloģiskajām aptaujām, kas rāda tautas vairākuma uzticēšanos Putinam un atbalstu noziedzīgajam karam, tad jāsecina, ka katrs nozombētais Putina atbalstītājs ir noziedznieka līdzzinātājs. Kā nacistiskajā Vācijā ikviens Hitlera atbalstītājs bija morāli līdzatbildīgs par holokostu un citiem fašistu noziegumiem pret cilvēci.

Skatoties Lošaka filmu, nāk prātā izcilā krievu rakstniekā, Nobela prēmijas laureātā Ivana Buņina vārdi pēc boļševiku varas sagrābšanas Krievijā: “Я с ужасом думаю, кого нарожает это пьяное кровавое быдло” (“Es ar šausmām domāju, ko piedzemdēs šī piedzērusī, asiņainā bidla”- krieviski). Tagad mēs to redzam.

Varbūt tā nav mūsu darīšana, kādas kvalitātes cilvēkmateriāls atbalsta Putinu? Tā varētu teikt, ja runa būtu par Krievijas iekšējām lietām. Taču šie patstāvīgi domāt nespējīgie ļautiņi ar savām balsīm atkal un atkal ļauj slepkavam Putinam noturēties pie varas (kaut neiztiek bez vēlēšanu rezultātu falsificēšanas). Nodokļu maksātāji veido Krievijas kara budžetu, un šie “miesīgā tēva Putina bērni”, arī veci, prātu izkūkojuši babuļi rada ilūziju, ka tā ir krievu tautas griba, kas cilvēci tur uz trešā pasaules kara naža sliekšņa. Un tad nu jāsecina, ka šie miljoni muļķu nav savas suverēnas valsts cienīgi, jo Krievija ar tās iedzīvotāju vairākuma grību vai piekrišanu pārvērtusies demokrātiskās pasaules biedā, kuru jāsavalda.

Putina cita kalibra propagandists

Internetā atradu arī pavisam cita kalibra Putina propagandistu - pagātnē talantīgo kinorežisoru, Oskara balvas laureātu Ņikitu Mihalkovu, kurš savu vārdu kino vēsturē ierakstījis ar patiešām talantīgām filmām.

Arī cilvēciski Mihalkovs ilgus gadus atstāja patīkamu iespaidu. Man atmiņā iespiedusies šķietami nenozīmīgā epizode Mihailova preses konferencē Latvijas Kultūras ministrijā 1995. vai 96. gadā. Brīdī, kad Mihakovam runājot mazliet aizkrita balss, ministrs Ojārs Spārītis atskrūvēja ūdens pudelīti un pielēja viesim glāzi. Bet Mihalkovs pārtrauca stāstījumu, atskrūvēja otru pudelīti un pielēja glāzi ministram. Un tikai tad turpināja. It kā sīkums, bet mēs tajā brīdī redzējām smalkjūtīgu, patīkamu, cilvēku.

Mihalkovs tajā reizē arī pastāstīja par savu aristokrātisko izcelsmi. Patiesībā viņa muižnieka uzvārds izrunājams ar uzsvaru uz otro, nevis pēdējo zilbi. Aiz muguras arī viņa dzimtai bija staļiniskā terora gadi, un atliek vien pabrīnīties, kā muižnieks Sergejs Mihalkovs, Ņikitas tēvs Gulāga vietā nokļuva Staļina un arī turpmāko Kremļa valdnieku rīmkaļu olimpā, trīs reizes sacerot un pārveidojot PSRS un Krievijas himnas vārdus. Pēc himnas trešās pārrakstīšanas kāds Maskavas literātu namā Mihalkovam senioram teicis: “Tu atkal esi uzrakstījis sūdu”, bet grāfs atbildējis: “Sūdu ne sūdu, bet klausīsies, kājās stāvot.”
Bet juniors Rīgas preses konferencē no kino tēmas pārsteidzoši pārgāja pie savām biznesa lietām – tolaik viņš piepelnīja naudu ar senu grāmatu izdošanu ekskluzīvā iesējumā, ar zelta maliņu. Tagad krievu telekanāli vēsta, ka Ņikitam esot mēbeļu fabrika un skaidrošanās par nelikumīgi izcirstu mežu. Bet ne par to ir mans stāsts

Sātaniskais sabats “BESOGONĀ”

Reiz jau noskurinājāmies, kad mūsu televīzija kādā raidījumā bija iekļāvusi Ņikitas Mihalkova murgus par bakterioloģisko ieroču ražotni Ukrainā. Tagad internetā noskatījos viņa raidījumu “BESOGON TV”, kurā Mihalkovs izklāsta veselu teoriju par “briesmīgās rietumu pasaules sazvērestību” pret “miermīlīgo Krieviju”. “Starptautiskie sazvērnieki” jau sen esot kaluši Krievijas iznīcināšanas plānus! Kā “pierādījumi” tiek citēti gan kādreizējā ASV CIP priekšnieka Alena Dallesa, gan citu rietumnieku izteikumi pret Padomju Savienību. Tad grāfs Mihalkovs nolaižas līdz krievu babuļa līmenim un klāsta, ka Ukraina bija sagatavojusies uzbrukt Krievijai. “Cik labi, ka viedais Putins īstajā brīdī nolēma uzbrukt pirmais, tā pārsteidzot agresīvo rietumu pasauli…”

Šie apgalvojumi tiek pasniegti labā aktieriskā izpildījumā, ar profesionāli režisētām pauzēm, atkal un atkal retoriski vēršoties pie skatītājiem: “Padomājiet paši”, ,,spriediet paši…” - tiek atkārtots tik bieži, ka ne vien babulim, bet arī kādam izglītotākam cilvēkam varētu ienākt prātā: “Varbūt tiešām … Tas taču ir Mihalkovs. …”

Mihalkova rīcībā bijusi plaša propagandistu komanda, piemeklēti desmitiem Krievijai naidīgi citātus un kino kadri. Tomēr propagandistiskajā dedzībā iegadījušās arī acīmredzamas kļūmes. Visderdzīgākā ir epizode par Azovas pulka karavīru nonākšanu gūstā: tiek rādīti līdz jostasvietai izģērbti vīrieši, kuriem uz ķermeņa visai dīvainās vietās, pat vēdera teju intīmā zemumā “uztetovēti” kāškrusti un cita hitleriskās Vācijas atribūtika. Un, tavu brīnumu, nekas no Ukrainas nacionālajiem simboliem...

Vēlmē iekļaut pēc iespējas vairāk Ukrainai naidīgas personas, Mihalkovs izmantojis arī kāda Ungārijas politiķa verbālu uzbrukumu ar triviālām pamācībām prezidentam Zeļenskim: kā Ukrainas prezidents drīkstot nosodīt Vāciju par ieroču nedošanu! Ja gribot ko dabūt, tad “vajag lūgt, nevis prasīt un nosodīt…” Šādu “pamācību” atlasot, grāfs pats nolaidies līdz plebeja līmenim. Nu, nespēj arī viņš saprast ārēji vienkāršā, bet drosmīgā un patiesumā cildenā Ukrainas prezidenta gara noblesi.

Vai Putinam tiek gatavots nomainītājs?

Mihalkovs raidījumā iekļāvis arī epizodi, kurā Putins viņam pasniedz Krievijas Varoņa zelta zvaigzni. Pēc rokas paspiešanas galvas tiesu garākais Ņikita apņem Vovu ap pleciem un pagriež pret kameru. It kā viņš, nevis prezidents Putins te būtu stāvokļa noteicējs. Skatoties šo epizodi, atcerējos deviņdesmito gadu sākuma krīzi ar tanku apšaudi Maskavas Baltajā namā, kad Ņikita Mihalkovs bija līdzās prezidentam Jeļcinam. Jau toreiz man ienāca prātā – ja Krievijā tagad būtu demokrātiskas vēlēšanas, iespējams, ka krievi par prezidentu ievēlētu Ņikitu Mihalkovu. Filmā “Sibīrijas bārddzinis” kādā zīmīgā epizodē Mihalkovs pats tēlo Aleksandru III, kurš balta zirgā pieņem topošo virsnieku parādi. Spoža epizode, kurā Ņikita Mihalkovs ārkārtīgi ticami iejuties imperatora tērpā un enerģētikā. Man liekas, tā bija ne tik daudz krievu iecienītā Staņislavska metode, cik acumirklīgs Mihakova dziļāko ilgu piepildījums. .

Varbūt tagad Putinam tiek gatavots nomainītājs – cilvēks, kam, pēc inerces, joprojām ir laba reputācija pasaulē? Kā savā laikā Putins tika sagatavots Jeļcina nomainīšanai. Lai cik milzīga ir čekistiskā soldafona un pasaules kino granda atšķirība, šādas situācijas izspēlei būtu zināma līdzība ar pagātni:

Putins ir varbūt vienīgais tāds prezidents pasaulē, kurš augstajā amatā iekļuva bez aģitācijas kampaņas un priekšvēlēšanu plakātiem - pietika vien ar to, ka iepriekšējais prezidents bija visiem piegriezies. Putinam vajadzēja vien noorganizēt pāris dzīvojamo māju uzspridzināšanu paša zemē un telekastēs apsolīt, ka “močīs teroristus atejā”.

Tagad, pēc pretstatu vienības likuma, notiktu pretējs process: krievi, pat tie, kas aizstāv “miesīgo tēvu Putinu”, nebūt nav sajūsmā par savu karavīru līķiem un aizvien jauniem sadzīves ierobežojumiem. Un tad nu “miesīgā tēva” nomainīšana ar ārēji pievilcīgāku “patēvu”, kurš vārdos tik centīgi atbalsta Putinu Krievijas “glābšanas” un ukraiņu “atbrīvošanas” misijā, tiktu visnotaļ apsveikta. Lieki teikt, ka pasaulei tas viennozīmigi liktos pozitīvs pavērsiena.
Protams, tā ir vien mana pārdroša hipotēze!

Bet kā būtu, ja patiešām Krievijas augstākajā amatā nokļūtu Ņikita Mihalkovs, pēc pārliecības monarhists? Sliktāk nebūtu, jo Mihalkovs, atšķirībā no Putina, apzinās, ko dara un kalkulē, liekas vairākus gājienus uz priekšu. Un diez vai cilvēks, kurš apzinās, turpinātu vest Krieviju pret visu pasauli. Vismaz pagaidām…

Bet arī pēc šāda pavērsiena mēs nedrīkstētu zaudēt modrību, kā bijām to pazaudējuši trīs gadu desmitus. Jo Krievija, neatkarīgi, vai tajā valdīs Putins vai Mutins, Mihalkovs, Ivanovs vai Sidorovs…, mūžam būs Latvijai kaimiņos, un miljoniem krievi dienu sāks un beigs ar pātaru skaitīšanu televizora priekšā.

Raksta autors: Jānis Ūdris