Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 3


Viedoklis: Kas ir miers?

Redakcija
Redakcija

Viedoklis: Kas ir miers?
Attēlā Jānis Vēveris


Patiesi karā ir uzvarējis tikai tas, kuram ir ne tikai izdevies sakaut agresoru vai pretinieku, bet kas ir spējis arī novērst kara sākšanās cēloņus, lai tas neatkārtotos un lai sakautais nealktu «atkārtot». Pārdomas par notikumiem Krievijā un Ukrainā portālam iesūtīja biedrības „Latvietis” vadītājs Leonards Inkins. Publicējam materiālu pilnā apjomā.

Tu zini, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā, tāpēc šoreiz bez gariem un plašiem ievadiem. Es pieļauju, ka šeit paustais nav patiesība pēdējā instancē, taču mans viedoklis ir šāds.

No kurienes Krievijas agresoram bruņojums, pārtika, nauda? Kur viņš to ņēma? Manuprāt, naudu viņam iedeva demokrātiskie Rietumi, samaksājot par izrakteņiem, par naftu, par gāzi un citām izejvielām.

Viņš šo naudu pārvērta uzkrājumos, lai neciestu badu, kā arī ieguldīja bruņojumā, ko tagad liek lietā. Viņš ir uzkrājis gana daudz un nu liek uzkrāto lietā.

Tas, ka kaut kādai Krievijas tautai kaut kas būs dārgāks, viņu neuztrauc, jo viņš zina, ka no tautas nekas nav atkarīgs, un viņš zina arī to, ka nekādas tautas patiesībā nav. Ir tikai viņu pielūdzoši un agresiju alkstoši dzimtcilvēki.
Krievijā nav tautas mūsu izpratnē. Tā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā sāka veidoties, bet šī iniciatīva bija īslaicīga un neveiksmīga.

Tauta Krievijai nepiestāv, – nekad tur nav bijis tautas, ir bijuši tikai dzimtcilvēki.

Galvenā Krievijas sabiedrības modeli definējošā devīze – ja es esmu priekšnieks, tad tu esi sūds, bet ja tu priekšnieks, tad loģiski, ka sūds esmu es. Cilvēku tur nav, – tur ir tikai priekšnieki un sūdi. Sūds zina, ka ir sūds, tāpēc neiebilst, bet ja gadās kļūt kaut par nelielu priekšnieku, tad pret citiem attiecas, kā pret sūdiem, jo tie citādu attieksmi nav pelnījuši un nesaprot.

Ļaunuma sakne

Es precīzi zinu, ar ko beigsies šī agresija un genocīds pret Ukraiņu nāciju. Es nezinu, kad un kā, bet zinu, ka karš beigsies, kā beidzās visi kari – ar mieru. Šis miers, ļoti iespējams, būs briesmīgs miers, jo pirms miera tiks izmantoti kodolieroči. Es pat nezinu, vai es šo mieru sagaidīšu, bet gan jau kāds sagaidīs, tomēr ja ne, tad nebūs kam pārliecināties par manu vārdu pareizumu.

Vai zini, kas ir miers? Miers ir spēku pārgrupēšana, brūču dziedēšana, robu aizpildīšana un spēka uzkrāšana.
Kad spēks ir atkal tapis un atbilstoši agresora vēlmēm sakārtots karagājienam, tad tiek meklēts formāls iegansts izmantot spēku. Ja ieganstu, iemeslu vai attaisnojumu atrast neizdodas, tad nav grūti to radīt. Ja zini ko meklē, īpaši tad, kad zini, kur noliki, tad nav grūti arī atrast. Izteikt pretenzijas un izvirzīt ultimātus var arī stabam – tu ne tur stāvi, kāpēc tev jāstāv tieši šeit. Un viņš vēl atļaujas spīdēt...

Pēc šī kara miers ir nepietiekošs rezultāts. Ja ļaunuma sakne netiks iznīcināta un prātā jukušais ar savu pasaules skatījumu un uzticamajiem dzimtcilvēkiem nebūs iznīcināts viņu midzenī, tad miers būs tikai piespiedu pamiers.
Patiess miers iestājas tikai tad, kad ir iznīcināti iemesli un cēloņi, kuri noveda pie kara.

Dzimtcilvēki

Kādi ir šie iemesli un cēloņi? Ja valstī visu spēj diktēt viens cilvēks, kuru pazemīgi klausa un kura rīkojumus iztapīgi gaida dzimtcilvēki, tad citāds iznākums nemaz nevar būt. Rezultāts vienmēr būs agresija un nāve tiem, kas pa rokai gadīsies un atļausies pārāk tuvu atrasties, tā teikt, būt pa tvērienam un sitienam.

Ja valstī būtu tas, ko dēvējam par demokrātiju, tas ir parlaments, vēlēšanas un cits, tad tas ļoti apgrūtinātu agresiju, jo partiju sašķeltība, sabiedrības sašķeltība, ekonomisko grupējumu intereses un cīņa savā starpā valsts varu un rīcībspēju stipri apgrūtina un lielā mērā valsts varu padara impotentu. Kaut tas traucē valsts izaugsmei un attīstībai, tomēr traucē arī agresijai pret citiem.

Kaut arī Krievijā formāli ir parlamentāras valsts pazīmes, tomēr praksē nav nekādas demokrātijas, nav varas dalīšanas un nav arī politisko spēku savstarpējas cīņas. Tur darbojas vecais labais aziātu modelis – hans un vergi, cars un dzimtcilvēki. Kungi un sūdi. Tautas nav, neatkarīgu partiju nav, parlamenta nav, neatkarīgas tiesu varas nav, neatkarīgas preses arī nav. Daudz kā nav, bet ir prātā jucis vadonis un paklausīgi dzimtcilvēki.

Kolektīvie Rietumi

Pēc kara šis ir jāmaina, – ja to nemainīs, tad Krievija turpinās apdraudēt cilvēci, un kamēr tur būs manis minētais dzīvesveids un kamēr saglabāsies Krievijai tradicionālais sabiedrības modelis, tikmēr tas būs drauds cilvēcei.

Kur viņi ņems naudu, lai atkal bruņotos? Pasaule sametīs – kas par gāzi, kas naftu, kas vēl par kādu citu izejvielu. Tas būs tikai laika jautājums, kurš nekad nav ilgāks par dažām desmitgadēm. Bābas vēl sadzemdēs, un naivie Rietumi atkal kāps uz tā paša grābekļa.

Vai ir iespējams pārbūvēt Krievijas sabiedrību tā, lai tai būtu citas vērtības un lai tā apzinīgi turpmāk dzīvotu citādi? Domāju, ka nē. Ir gana daudz piemēru, kad to tika mēģināts darīt, bet tikko jaunā modeļa nesēja tanki devās prom, tā viss atgriezās vecajās sliedēs.

Cilvēki vēlas dzīvot tā, kā tiem patīk, arī dzimtcilvēki. Cilvēki un dzimtcilvēki tiecas pēc tā, uz ko tos aicina viņu dvēseles, un atsakās no senču aicinājuma tikai tad, ja neļauj. Bet cik ilgi tad neļausi?! Lai kā vilku baro, tas uz mežu vien lūr...

Apžilbušie

Zināms, ka demokrātiju nevar eksportēt, nevar sabiedrību pārcelt citā laikmetā, un to nevar ar varu uzspiest. Var piespiest, bet tikai tik ilgi kamēr spiedīsi.

Aleksandrs Balodis «Kosmozofijā» saka:

– Ja atrodi kādu tumsā esam, tad nesteidz aizkarus vaļā raut un ielaist pagrabā gaismu. Tas kāds apžilbs un būs dziļi nelaimīgs, neatņem viņam viņa ierasto vidi un tumsu. Tumsā viņš ir iemācījies dzīvot, bet gaismā ne.

Priekš kam dzimtcilvēkam demokrātija, brīvas vēlēšanas, politisko spēku cīņas?! Viņš labprāt šo uztic kungam, bet ir gatavs kauties par to, kādu šņabi šodien dzers, un sievu arī sitīs pats, citiem neļaus. Pārējo, lai lemj kungs.

Tikai zaudējot karā, ir iespējams šo agresoru «pāraudzināt» vai iemācīt tam demokrātiju. Jā, izredzes ir mazas, bet tas nenozīmē, ka nevajadzētu mēģināt. Vācijā taču ar otro piegājienu izdevās. Japānā otrā reize vispār nebija vajadzīga.

Patiesi karā ir uzvarējis tikai tas, kuram ir ne tikai izdevies sakaut agresoru vai pretinieku, bet kas ir spējis arī novērst kara sākšanās cēloņus, lai tas neatkārtotos un lai sakautais nealktu «atkārtot».

Ja meklēsim mieru un atpūtu, tad miers bēgs no mums, bet, ja bēgsim no miera un atpūtas, tad miers dzīsies mums pakaļ.

Raksta autors: Leonards Inkins