Viedoklis: Velns, parauj Krieviju!

Kā domā, vai pastāv kolektīvā atbildība vai tas ir tikai neveiksmīgs, vai tieši otrādi – veiksmīgs, vārdu salikums, kuru var dažādi skaidrot, piemērot un atbilstoši kāda vai kādu vajadzībai locīt? Lai kā tur nebūtu, bet, manuprāt, kolektīvā atbildība, kā arī bezatbildība bija, ir un būs.

Manuprāt, tas nozīmē, ka kādas apzinātas vai pat neapzinātas kolektīvas darbības rezultātā, kādas kopienas, kolektīva, ģimenes, draugu kopas dzīvesveids, pasaules skatījums, patikšanas un nepatikšanas veidojas ar pagaidu nosaukumu – kaut kas. Vēl saka, ko sēsi, to pļausi. Zinām taču, ka gan darbībai, gan bezdarbībai ir kāds rezultāts. Šeit to definēju par «kaut ko». Tas kaut kas var būt ar plusa vai mīnusa zīmi un arī neitrāli nekaitīgs, bet tā ir samaksa par kolektīvo darbību vai bezdarbību. Kam samaksa, kam atmaksa un kam tikai pēc nopelniem, neņemot vērā spējas un vajadzības.
Šajā kontekstā izvairīties no kolektīvās darbības ir iespējams tikai tad, ja nošķirti dzīvo alā, ne ar vienu nesatiecies, nevienu neredzi un tava saskarsme ir tikai ar kukaiņiem un dzīvniekiem.

Cilvēks, kurš dzīvo vienatnē, pārvēršas par dzīvnieku, un tam tiešām nav nekādas cilvēku kolektīvās atbildības, jo viņa kolektīvs ir dzīvnieki un kukaiņi. Dzīvniekiem, protams, arī ir kāda kolektīvā atbildība, bet vairumā gadījumu gan tikai pārtikas un citu izejvielu nodrošināšanas funkcija un pielietojums.

Tikko notiek vismaz divu alās dzīvojošo saskarsme, kopējas medības vai kopīga malkas sagāde – tā atbilstoši krimināllikumam jau ir grupa un iestājas grupas atbildība, tas ir, kolektīvā. Runā gan, ka iestājas tikai grūtniecība, bet citos gadījumos viss sākās un gadās, kā arī beidzās. Piedod par šo mazo atkāpi!

Kolektīvā atbildība nav tikai sods, bet mēdz būt arī labuma guvums. Piemēram, ja tava banda uzbrūk kādam ciemam, laupa, slepkavo un izvaro, tad visi bandai piederīgie gūst labumu pārtikas izskatā, dažādās baudās un gandarījumā, kaut ne visi piedalījās uzbrukumā un laupīšanā. Bija tādi, kuri tikai pienesa šķēpus, lasīja bultas, stūma ratus un nesa malku dzīru ugunskuram.

Atbildības pakāpe tiek dalīta, un guvuma daļas nav proporcionālas, bet te noteicošais ir olimpiskais princips iesaistīt visus, lai nav nepiedalījušos un nevainīgo, kā arī lai kāds neatrautos no kolektīva, jo tādus kolektīvs jau laicīgi «atrauj». Norobežoties nav ļauts, un to kolektīvs nosoda.

Maskavas dedzināšana

Krievijas sabiedrība nav gatava sakāvei, tai nav pieņemams un iedomājams, ka kāds spētu to sakaut vai pieveikt. Viņi sevi uzskata par neuzvaramiem, nesakaujamiem un ļoti vareniem.

Viņi patiešām nemīl karu, toties ļoti mīl uzvaru, un viņiem nepatīk, ja tiem dara pāri un tos nogalina, bet vienlaicīgi viņi ir pārliecināti, ka lai arī ko tie darītu vai nedarītu, visur, kurp viņi ierodas, ir viņu zemes un viņi visur ir tiesīgi noteikt, kā šajās vietās jādzīvo, un, lai arī ko kāds vai kādi ar viņiem neizdarītu, viņi vienalga ir uzvarējuši. Nevis uzvarēs, bet uzvarēja. Viņi arī mongoļu tatārus uzvarēja, kaut ne ģenētiski, ne valodnieciski, nedz arī vēsturiski par to pārliecināties nav iespējams. Drīzāk otrādi.

Lai uzvarētu, var nodedzināt Maskavu, jo, arī pielaižot uguni savām ēkām, viņi svin uzvaru pār iebrucējiem. Tas tāds savdabīgs uzvaras salūts. Kāds mans draugs gan bieži uzsver, ka pielaist var tikai bikses, bet šajā gadījumā runa ir par aizdedzināšanu.

Viņu morāli un loģiku nekrievi nespēj saprast, jo tik ačgārna domāšana nepiemīt pat daudzām ļoti atpalikušām tautām. Krievijas gadījumā runa nav par izglītību, zināšanām vai tumsonību. Runa ir par ko citu, normālam cilvēkam bieži nesaprotamu. Civilizēts cilvēks nesaprot, kā var rīkoties apzināti aplami un neloģiski. Un ne tikai tā darīt, bet vēl ar to lepoties un uzskatīt par pareizu esam.

Viņi nepamanīs, ka ir zaudējuši karu, jo laikrakstos un TV teiks, ka Krievija ir uzvarējusi. Jā, uzvara prasīja daudz upuru, bet šī uzvara ir tā vērta... Un šīs uzvaras guvums tiks kolektīvi pa galviņām sadalīts.

Kad valsts ņem aizdevumu, tad kopīgi, atbilstoši ieguldījumam un nekaunībai, aizņemto izlieto, bet atdod citās proporcijās.
Arī tas ir kolektīvās atbildības piemērs. Ja kāds būs palicis bez savas daļiņas no kredīta, tas nemaina būtību, jo iespējams, pat ja nebūsi saņēmis guvuma daļu, parāda atmaksā viņu tomēr iesaistīs.

Nedarbs

Reiz jaunībā nācās kārtot vidusskolas eksāmenu krievu literatūrā. Man bija jāatbild uz vienkāršu jautājumu, kurš normālam krievam ir pats par sevi saprotams, un arī pārkrievotiem padomju pilsoņiem tas bija pašsaprotams, bet izrādījās, ka man ne. Oktobrēns esmu bijis, bet pionieros mani neņēma. Nevis es nevēlējos, vai vecāki neļāva, bet mani neņēma! Par šo vairāk esmu uzrakstījis savā grāmatā «Neizmanto iespēju laiks».

Zināšanu pārbaudē runa bija par kādu skolas programmā izklāstītu atgadījumu nevis Otrajā pasaules karā, bet lielajā tēviņu karā, kurā kāds padomju dzimtenes aizstāvis bija nokļuvis gūstā.

Naktī izklaides nolūkā fašisti viņam lika izdzert pilnu glāzi šņabja. Piedāvāja arī uzkost, uz ko varonīgais padomju dzimtenes aizstāvis braši atbildēja, ka pēc pirmās neuzkožot...

Pēc pirmās glāzes ielēja otru, bet patriots stūrgalvīgi tikai dzēra un neuzkoda. Kā izrietēja no šī literārā šedevra, tad vācieši bija ļoti pārsteigti par šādu «varonīgu» rīcību un, ļaujot tam doties uz baraku, iedeva līdzi vēl kukuli maizes un speķa gabalu. Atstreipuļojis uz guļvietu, viņš izrīkoja sadalīt vienlīdzīgās daļās visiem ieslodzītajiem maizi un speķi un pēc tam aizmiga.
Kad esmu šī sižeta būtību aprakstījis, tad pievērsīšos tam, kāpēc manas zināšanas krievu literatūrā tika novērtētas ar «3».
Man bija jāatbild – kāpēc padomju karavīrs tā rīkojās. Eksaminētāji gaidīja pareizo atbildi: «Viņš tā darīja tāpēc, ka tādejādi apliecināja padomju tautas izturību un varonību», bet es atbildēju nepareizi.

No manas atbildes izrietēja, ka viņš rīkojās muļķīgi, jo vāciešu pasniegto dzērienu dzēra, bet to pašu vāciešu piedāvāto maizi neēda. Uzsvēru, ka, manuprāt, dzert un neuzkost nav nedz gudri, nedz pareizi, nedz saprātīgi.
Tas, kas man likās pareizi, pasniedzējiem izrādījās aplami, bet kaut kāda loģika jau manā atbildē bija, tāpēc neizkritu, saņēmu ne «divi», bet «trīs»! Tikai vēlāk, jau deviņdesmitajos, no kādas slavenas krievu filmas uzzināju, ka tas, kas vācietim labi, tas krievam mēdz būt nāve.
Pasniedzēji zināja, kā ir patiesībā un cik aplams ir šāds jautājums, bet viņiem bija tāds darbs un man nedarbs.

Simptomi

Ir cilvēki, kuri, tevi satiekot uz ielas, lūdz piesmēķēt vai cigareti. Nākamajā dienā satiekot uz ielas atkārtoti, viņi jau gandrīz metas ap kaklu un draudzīgi sveicinās.

Šie, ja viesnīcā ir atstājuši dvieli, uzskata šo vietu par savu dzimteni un, ja vēl kādam vai kādai paveicas piedzimt ārpus Krievijas, tad no tā vien jau izriet, ka viņi ir piederīgi šai vietai un tā jau ir viņu dzimtene, kur viņi tiesīgi ieviest savu kārtību, un uzstāt, lai citi ar to rēķinās un to ievēro.

Bet ja izdodas kādu apglabāt vai uzsliet piemiņas vietu, tad jau tā kļūs par kulta vietu, no kuras «raidīt signālus». Iespējams, ka līdzīgi domā suns, kurš piedzimis zirgu stallī un uzskata sevi par augumā neizdevušos vai vēl neizaugušu zirgu.
Minētais ir krievu impēriskās domāšanas un rīcības simptoms. Ja tā domā un dara nevis viens, bet vairāki, tad tā jau ir impēriska domāšana un rīcība noziedzīgā grupā ar iepriekšēju nodomu, no kuras izriet kolektīvā atbildība par šādu pasaules skatījumu un uzvedību. Tas ir slimas sabiedrības, kura zaudējusi jebkādu sajēgu par cilvēka dzīvi, vērtībām, morāli un atbildību, uzvedības paraugs.

Viņi ir ļoti labās domās par sevi. Viņi apgalvo, ka garīgi ir sasnieguši lielu izaugsmi, kaut viņiem ir visvairāk pamestu, bez palīdzības atstātu vecu cilvēku, kā arī daudz bērnu bez vecākiem.

Viņi apgalvo, ka ir ļoti žēlsirdīgi, bet, kad redz cilvēku, kurš nonācis nelaimē, tad sirds piepildās ar prieka siltumu. Ja vēl kaimiņam māja deg, tad kas var būt labāks par to!?
Starp citu, stāsts par to, ka latvietim mīļākais ēdiens ir cits latvietis, ir veikli iepludināta melīga atziņa. Patiesībā Krievijā bija kāds svētais, kurš šos vārdus teica par krieviem. Ja pievērsīsies biezām grāmatām, tad viduslaiku vēsturē sameklēsi, kā šo svēto sauc.

Krievi ir pārliecināti, ka viņiem ir pati labākā medicīnas aprūpe, nu ne tāda, kā bija padumjajā savienībā, bet gandrīz, kaut tie, kas spēj atļauties, brauc pēc medicīnas aprūpes uz puvušajiem Rietumiem.

Viņi zina, ka tiem ir ļoti bagāta valsts, bet iedzīvotāji dzīvo nevīžībā un nabadzībā. Viņi ir paši drošākie, bet baidās iebilst varai, baidās domāt, jo taču zināms viņu senais dzīves moto – ja tu esi priekšnieks, tad es esmu sūds, bet ja es priekšnieks, tad tu...

Dievs, svētī Latviju!

Atminos kādu negulētu nakti. Man tad bija vienpadsmit. Pamodies pusnaktī, devos uz virtuvi, līdzi paņēmis skolas somu. Izvilku no somas līnijburtnīcu, gan jau zini kāda tā izskatās, ar virtuves nazi to atvērumā pārgriezu uz pusēm un katru pusi – vēl uz pusēm. Iznāca pus–lappuses izmēra lapiņas. Uz lapiņām uzrakstīju: «Dievs, svētī Latviju, velns, parauj Krieviju». Sagatavojis šādu skrejlapu čupiņu, atvēru logu un no trešā stāva palaidu lapiņas brīvā lidojumā. Biju pārsteigts, ka mana mazā čupiņa, kuru turēju rokās, nokļuvusi brīvībā, pārvērtās par lielu baltu mākoni. Kur vien lūkojos, visur saskatīju savu pūļu rezultātu. Ģenerāļa Dedajeva iela bija nosēta ar manu nedarbu apliecinājumu.

Apmierināts ar padarīto, devos gulēt. No rīta neparasti ātri devos uz skolu, bet kāds bija mans pārsteigums, ka vēl pirms astoņiem rītā viss manas rokas tipogrāfijas drukātais bija pazudis. Neatradu nevienu lapiņu. Secināju, ka sētnieki ceļas ātrāk par skolēniem.

Skaidrībai – es nebiju nekādā pretpadomju organizācijā, man ģimenē nebija disidentu, un es šodien pat īsti nevaru paskaidrot savas rīcības iemeslus.

Tikai daudz vēlāk es uzzināju savas ģimenes vēsturi, par bunkuru Latgalē, kurā nakšņoja vecmāte ar bērniem, arestēto vectēvu, radinieku – nacionālo partizānu, kurš nošāvās Rēzeknē, lai to čekisti nearestētu dzīvu.

Bešans

Bērnībā bija kāda populāra piedzīvojumu filma par labajiem indiāņiem un sliktajiem baltajiem. Tur kāds ļoti sliktais baltais vārdā Bešans bārā skaļi apgalvoja, ka labs indiānis ir beigts indiānis. Šodien šos pašus vārdus dzirdu par krieviem. Īpaši daudz šo nākas dzirdēt pēc kārtējiem krievu karavīru veiktajiem asiņainajiem kara noziegumiem.

Vairums krievu ir tādu, kuri ļoti slikti zina vēsturi, ļoti maz vai nemaz nav lasījuši grāmatas, kuriem ir nabadzīgs vārdu krājums, kuri par morāli kaut ko ir dzirdējuši, bet ikdienā viņu morāle ir vēderā un baudā, kuru dzīve sastāv no darba, jo, lai varētu nopirkt pirmās nepieciešamības preces, tas ir, saulespuķu sēklas vai greznākos gadījumos konservētus riekstus, aliņu un ieslēgt TV vai tujūbi, kur ierēkt, nekā cita viņu dzīvē nav un neko citu tie nevēlas, pat ja tāda iespēja ir bez maksas.
Viņi ar prieku tādiem pašiem vai tiem, kuri vājāki vai kuru skaitliski mazāk, ar baudu «iedod pa purnu» un tad to cits citam pārstāsta, ja ir iespēja, ar prieku uzvelk formu un dodas uzspiest taisnīgumu un palīdzību tiem, kuri ir militāri vājāki.
Šādi darošie ir visās valstīs, bet tikai Krievijā to ir vairums. Nospiedošs vairums. Runā, ka Putins, nākot pie varas, pavēra ceļu Krievijas pilsoņu vairākuma zemiskākajām tieksmēm, sakot, skat, es arī tā daru! Tagad drīkst – močīt sartīrā. Margināļi saprata un ar prieku izslējās...

Viņiem nav nekādu iespēju pa sociālām kāpnēm sasniegt kādu izaugsmi un mainīt savu dzīvi. Vienīgā izeja ir parakstīt vienošanos un doties karā, vai karot, uz dīvāna sēžot, skatot TV, izkliegt saukļus – sadod viņiem, iznīcini, nogalini, izvaro...
Izvarošana šajos gadījumos nav ar nolūku gūt seksuālu baudu, bet ar vēlmi pazemot un apliecināt savu pārspēku, kā arī iebiedēt. Ieslodzījuma vietās ar viņiem pašiem izrīkojas līdzīgi, un arī tur švabras kāts pakaļā nav kādas baudas gūšanai, bet pazemošanai un iebiedēšanai.

Tāpēc ir saprotama viņu vēlme doties uz kādu citu valsti, tur nogalināt, varot un laupīt. Ja viņam būtu iespēja nopelnīt un veikalā izvēlēties kādu virtuves iekārtu, tad viņš tā arī darītu, bet tādas iespējas vairumam nav, tāpēc jādodas karā pēc guvuma. Maldīgi ir domāt, ka viņu vecāki, viņu sievas un viņu bērni domā un rīkojas citādi. Vecāki jau vairs nevar, bet bērni vēl nespēj. Pēc laika, kad bērni izaugs tie ieņems vecāku vietu, – tā turpinās jau tūkstoti gadu.
Tā ir kolektīva rīcība, jo vienatnē to nevar veikt, un par kolektīvu rīcību pienākas kolektīva atbildība. Pēc Putina pie varas var nākt tikai putins, jo katrā Krievijas pilsonī mīt mazs putiniņš. Pat ja viņš domā, ka ir demokrāts vai liberālis un dažādu apstākļu sakritības rezultātā ir devies prom no Krievijas... Radi apstākļus un tu pārliecināsies, ka arī viņos ir putiniņš. Minētais – tā ir Krievijas būtība, nevis kādi reti izņēmumi.

Impēristi

Vairums Krievijas liberāļu izplata aplamu viedokli, ka krievu tauta nav vainīga. To visu dara Putins un viņa banda. It kā Putins ar savu bandu tankos sēdētu, lielgabalus lādētu un Bučas pagrabos spīdzinātu...

Viņi stāsta, ka esot nelaimīgi, jo tiem vienmēr kāds slikts cars gadoties. Slikts Staļins uzurpē varu, sliktais Putins viņus piekrāpa, atsakoties no patiesības, ka Krievijas imperiālisma nesēji, glabātāji un lolotāji arī ir krievi un Putins ir tikai viņu izvirzīts un pielūgts vadītājs. Šajā gadījumā krievi ir ne tikai tautības apzīmējums, šajā gadījumā tas ir jāsaprot daudz plašāk, jo, ja ielūkojas Putina aprindās, tad tur esošie krievi bieži vien patiesībā ir burjati, ņenci, karēļi un citu tautību atvases, kuri sevi lepni dēvē par krieviem, bet ieraksti viņu pasēs to ne vienmēr apliecina.

Gandrīz visi Krieviju pametušie opozicionāri ir Krievijas impērijas idejas nesēji, tas ir, impēristi. Viņi savus uzskatus ir iemācījušies labi maskēt, un līdzīgi rīkojas arī Kremlis. Viņi alkst varenu Krieviju, viņi iebilst pret metodēm, kā to panāk Putins, jo tas skar arī viņus personiski, bet ja viņus tas neskars vai tiem pašiem pavērsies iespēja to darīt, tad var izrādīties, ka Putina metodes ir pat humānas, salīdzinājumā ar tām, kuras īstenos aizbēgušie liberālie impēristi.

Kamēr pastāvēs Krievija, tikmēr tās impēriskās vēlmes un tieksmes, kā arī tīkojumi nemazināsies. Tikko būs sasniegta nepieciešamā militārā varēšana, tā sekos nākamā denacifikācija vai atbrīvošana.
Krievijas liberāļi vēlas varenu Krieviju, bet pasaulei ir labāk, ja ir daudz mazu Krieviju, kuras nespēj vienoties un kuras nav iespējams apvienot.

Vai ir iespējams tādā valstī radīt labu literatūru, labu mākslu un radīt pareizu morāli? Jā, ir iespējams, bet nez kāpēc Ļermontovs, Puškins, Dostojevskis un citi rakstnieku darbi noved pie Bučas.

Vai vainīga ir valoda? Nezinu, bet ir neapstrīdams, ka tas, kas valda valodu, valda prātu...
«Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.
Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību.»

Dievs, svētī Latviju, velns, parauj Krieviju.

Raksta autors: Leonards Inkins