Guļamistabas dārznieks? Ko par to domā Tu?

Kāpēc uz darbu, ko patreiz veicat, var pretendēt jebkurš "zaļknābis"? Pat ja viņam ir radikāli savādāka izglītības un darba pieredze? Kāpēc saņemot atalgojumu netiek ņemta vērā darba pieredze? Kāpēc, pieņemot darbā jaunus darbiniekus uzņēmējiem nākas vadīties tikai pēc savas "cilvēkzināšanas", pat veiksmes, nevis pēc darbinieka reālas amata prasmes?

Problēmu, par kuru portāls mebelneki.lv vēlas uzsākt sabiedrības diskusiju - kvalitātes un amata prasmes novērtējuma trūkums mūsu valstī. Šis trūkums ietekmē kvalitāti lietām, ko lietojam, atalgojumu, ko saņemam, kropļo konkurenci. Problēmas atrisinājums slēpjas viena(!) pirmajā brīvvalsts laikā bijuša, Eiropas attīstītajās valstis joprojām esoša likuma atjaunošanā. Šī likuma neesamība ir izdevīga tikai tiem, kuriem ir daudz naudas un sakaru - šādi ir ērtāk strukturēt resursus pēc vajadzības. Šādi vieglāk lobēt šos resursus, apejot uzņēmumus, kuri specializējas konkrētā specifikā. Tikai sabiedrības izpratne par lietām spēj radīt tās virzību!

Vai esat ievērojuši, kā paši nosakām kvalitāti mēbelēm un arī citām lietām, ko pērkam un pasūtām? Visbiežāk tas ir viena neprofesionāla lietotāja ieteikums citam, tādam pašam, neko par konkrētās lietas kvalitāti nezinošam lietotājam, par „baigi labo galdnieku!”, kurš ir „uztaisījis” to un to.

Vai šāds „kvalitātes standarts” patiesībā nav vienkārši nodeva konkrēta meistara(?) vai uzņēmuma mārketingam? Mākai „appuišot” klientu, nevis reālai lietas kvalitātei?

Neliek mieru izteiciens „garāžas galdnieks”. Tas dzirdēts pat no augsti stāvošu personu un funkcionāru mutēm, arī no nozarē strādājošiem profesionāļiem. Kaut kas šajā teicienā nav īsti, kā vajag! Kur tad sākās, piemēram, „Harley Davidson”, „Coca-Cola”, „Nokia” vai jebkura cita no šodienas vērtībām?

Vai pieminētie būtu „šķūņa mocīši”, „ aptiekas dzēriens”, „gumijnieku tālrunis”? Kas nosaka kvalitāti? Izgatavošanas vieta vai tomēr meistars(!), kurš rada konkrēto vērtību? Brendu rada kvalitāte, bet pie mums ir otrādi.

Šāda lietu uztvere atgādina mazu meiteņu izpratni par „princešu” lietām – rozā un ar vizuļiem ir „princešu” tad, kad izdevīgi. Un nav runa par labu gaumi, manierēm vai lietu kvalitāti. Princešu - tātad labs, „un viss”!

Liela sadzīves daļa ir saistīta ar „garāžu”, jo veida, kā noteikt kvalitāti, nav. Dzeram „garāžu alu”, ēdam „garāžu maizi”.... Visi lieto- tātad labs!

Eiropā darbojas ar likumu noteikta, gadsimtiem izkopta, kvalitātes sistēma – kameras. Atsauces uz šo sistēmu bija pat Padomju Savienības laikos - 4 kategorijas pavārs, 3 kategorijas metinātājs, 5 kategorijas galdnieks, utt. Un kā ir pie mums? Vai nav pienācis laiks beidzot veidot kameru likumu, kā tas ir citviet Eiropā? Ar kvalitātes standartu, darba tirgus, profesionālās izglītības automātisku sakārtošanu.

Spilgts piemērs augstāk rakstītajam.

Kā Eiropas Savienības dalībvalsts, veidojot valsts iepirkumus, esam „spiesti” aizpildīt Eiropas noteiktu konkursa pieteikuma formu, kurā, bez daudziem citiem, ir arī jautājumi par uzņēmuma un tā speciālistu kvalifikāciju. Latvijā šajās ailēs tiek rakstīts – „nē, mums nav svarīga uzņēmuma un tā darbinieku kvalifikācija”! Ielūkojieties paši- IUB Majas Lapa vai jebkurā citā iepirkuma sludinājumā . Meklējiet „III.3. Īpaši nosacījumi pakalpojumu līgumiem”.

Iznāk kā dzīvē – izsludinām konkursu, piemēram, matu apgriešana, protams, par zemāko cenu. Piesakās divi frizieri, šuvēja un traktorists. Matus griež traktorists, jo viņam labākā cena! Beidzot esam skaisti! Savukārt, kad pienāks laiks apart dobes, to pašu traktoristu konkursā “apdzīs” šuvēja… Dzīve neapstājas!

Kam ir izdevīga kvalitātes jautājuma vilcināšana?

Piedalies un izsaki savas domas: Mēbeļnieki.lv - Sākums - padomi - Guļamistabas...