Viedoklis: Ir izdevīgāk nedomāt, lai neatrautos no kolektīva

Bieži par ticību mēs saucam to,
kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības,
morāles un dzīvesziņas cilvēkiem.
Bieži mūsu, tā saucamā, ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā,
pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.

Tas notika kādā skaistā un siltā vasaras dienā, pirms gadiem divdesmit, manā darba kabinetā, kas vienlaikus bija arī laikraksta «Latvietis Latvijā» redakcija. Notika divu cilvēku saruna. Mana un kāda bijušā laikraksta redaktora, kurš vienlaicīgi aktīvi darbojās politiskā partijā un bija labi pazīstams latviešu nacionālistu un patriotu aprindās.
Es nesen biju nonācis pie kādas atziņas un savus secinājumus viņam klāstīju, cerot tajos atrast vājo, baltiem diegiem šūto vietu vai kļūdu. Cerēju, ka es kļūdos, jo citādi mana iepriekšējā darbība būtu jāvērtē citā griezumā un jāsecina, ka tā nolūkos bija pareiza, bet taktikā neīstenojama un aplama.

Es viņam teicu: tu vēlies nonākt Saeimā un pieņemt latviešu izdzīvošanai svarīgu likumu. Viņš, kvēli iekarsis, apgalvoja: protams, es vēlos, – es vēlos, lai valstī būtu tāds un tāds likums, lai būtu tāda un tāda kārtība. Mums tas ir noteikti jādara, ja ne šoreiz, tad otras tādas iespējas nebūs...

Šādu sarunu uzsāku, jo vēlējos pārbaudīt savu jauno atziņu. Vienīgais veids, kā par to pārliecināties, bija to noskaidrot diskusijā un pat strīdā. Es rāvu vaļā: vai zini, cik Saeimas deputātu balsu ir nepieciešams, lai kādu likumu pieņemtu vai noraidītu? 50+1! Kas tev liek domāt, ka tas kādai latviskai un patriotiskai partijai pašreizējos apstākļos ir iespējams? Pareizi, nekas! Nu pieņemsim, tavam politiskajam spēkam, kaut saprotam, ka tas nav iespējams nedz matemātiski, nedz, zinot realitāti, būs četrdesmit deviņi deputāti vai piecdesmit viens. Kā domā, cik no viņiem pēc ievēlēšanas no solītā novērsīsies, cik nodos, cik pārdosies? Un rezultātā tev paliks kādi divdesmit, bet reāli, labākajā gadījumā, kādi desmit.

Kuru likumu viņi ir spējīgi pieņemt? Nevienu! Bet ja šī frakcija būs valdībā? Ja šī partija būs pozīcijā? Tas dažiem partijas līderiem pavērs iespēju kļūt par ministriem, dažiem partijas funkcionāriem un aktīvistiem atradīsies pa kādai vietai ministrijās un citur. Par to būs jāpiekāpjas un varai vajadzīgajā brīdī jāpaklusē. Būs atļauts atgādināt par savu eksistenci vēlētājiem, bet tā – varai nekaitīgi.

Tu aicini ziedoties, ziedot, pulcēties, organizēties, rakstīt nākotnes plānus, par tiem diskutēt un strīdēties, skaidri apzinoties, ka patiesībā būs tā, kā es tikko ilustrēju.

Krieviski to sauc par paražņakiem (ПОРОЖНЯ́К), tas ir, tukšu vagonu pārvietošanu no vienas vietas uz citu. Patiesībā tā ir laika un naudas izniekošana, darbības imitācija, kas noved pie tā, ka patriotiski domājoši vēlētāji novēršas, kļūst vienaldzīgi, pamet valsti un kļūst apātiski. Ja tu tiem vēlēšanu laikā nesolītu, ka mēs panāksim, mēs pieņemsim, mēs izdarīsim, tad vilšanos būtu mazāk, ilūziju būtu mazāk un cilvēku rīcība būtu loģiskāka un saprotamāka.

Un, cieši uzlūkojis viņu, gaidīju reakciju. Ko tad viņš tagad teiks? Kā pamatos, pierādīs un pārliecinās? Gaidīju, ka norādīs uz manu pieredzes un lietas izpratnes trūkumu, uz situācijas neizpratni, bet sagaidīju: jā, tas viss ir pareizi, bet – ja ne šoreiz, tad kad?! Ir jāsapulcē visi iespējamie un neiespējamie spēki. Mums jāpanāk, jāpieņem likums, mums ir jāizdara, tāpēc tikai uz priekšu, ne soli atpakaļ, latvieti, nepadodies!
Pēc šīs sarunas es šādam domu gājienam sāku pievērst aizvien vairāk uzmanības un pamanīju, ka tas nebeidzami atkārtojas. Es nojautu, ka cēlonim ir jābūt vienam un tam pašam, kaut cilvēki, kas tā rīkojas, ir dažādi.
Nu ir pagājuši no šī «tikai uz priekšu un, latvieti, nepadodies» divdesmit gadu. Nekādu «priekšu», nedz avangardu neredzu, tikai nebeidzamās piekāpšanās, arjergardu un nodevības.

Šoreiz ne par nodevībām un to anatomijām, bet par to, kāpēc tā notiek, kāpēc vairums cilvēku nespēj saprast vienkāršas lietas, kāpēc tie nespēj analizēt, domāt un izdarīt pareizus secinājumus. Kur rodas tik liels skaits izglītotu muļķu?

Baigais gads

Lai būtu saprotamāk, mēģināšu izteikties, cik nu spēju, vienkāršāk, jo arī tad vairumam lasītāju tas nebūs saprotams un tie teiks: ko te lieki muti dzesē, ja ir ko teikt tad saki, bet, ja nav, tad paklusē. Runā tā, lai var saprast.
Jautājums nav par to, vai man ir, ko par šo teikt, bet par to, vai Tu spēj saklausīt, ko saku?

Mana nostāja nav – es un viņi. Es esmu viens no jums un gana līdzīgs jums gan domās, gan rīcībās.
Šeit runa nav arī par kādiem priekšmetiem, kuriem var piedurties, kurus var aptaustīt, nosvērt un pat pārvietot. Es runāju par informatīviem tēliem, par to, ko dēvējam arī par stereotipiem. Kur viņi rodas, kur šos stereotipus var dabūt?

Secinu, ka viņi atnāk nelūgti, un tos izdzīt, kā arī no tiem aizbēgt, dzīvojot sabiedrībā, ir praktiski neiespējami. Šie tēli nekad nav balstīti praktiskās zināšanās un kādās izmērāmās mērvienībās. Ja propagandisti pamanās mums radīt emocionālus pārdzīvojumus un nemitīgi tos atkārtot, tad informatīvie tēli iemājo mūsu galvās. Tas, ko mums emocionāli paziņo, kļūst par mūsu informatīvo tēlu un, nonākot zemapziņā, pārtop par mūsu pārliecību.
Piemēram, pirms vairāk nekā gadiem divdesmit, kad atkārtoti izdevu grāmatu «Baigais gads», laikrakstos, radio un pat valsts TV par to rakstīja un runāja, kā arī rādīja. Protams, arī komentēja. Klausītāja un skatītāja atmiņā tika radīts informatīvais tēls, kurš nebija pamatots ar kādu manu noziedzīgu darbību. Grāmata arī tika līdzīgi emocionāli pieminēta. Vairumam klausītāju, laikrakstu lasītāju un TV skatītāju tika radīts informatīvais tēls par to, ka esmu slikts cilvēks un esmu izdevis sliktu grāmatu. Jo kā var slikts cilvēks izdot labu grāmatu?!

Šis informatīvā tēla veidošanas mehānisms darbojas tikai tad, kad nepierādītu, pat nepatiesu, informāciju publicē vairākkārt. Ja klausītājs un lasītājs kādu ziņu dzird un lasa vairākkārt, tas viņā rada šo tēlu. Nenoguruši plašsaziņas līdzekļi uzsvērti atkārtoja – grāmata ir antisemītiska, to izdeva hitlerieši un tie, kas īstenoja holokaustu. Šādu sliktu grāmatu var izdot tikai slikts cilvēks, kurš iepriekš krimināli sodīts...

Tad es nezināju, nesapratu un nebiju domājis par to, ko rakstu šobrīd. Bet, kad šāds tēls ir radīts, tad no tevis novēršas pat draugi. Izvairās satikties, partijas biedri izvairās publiski kopā uzstāties. Mani pat izslēdza no partijas.
Tā manā dzīvē bija vienīgā partija, kuras dibināšanā piedalījos, biju ievēlēts vairākās valdēs, un tad informatīvā tēla dēļ, kas bija radīts ne tikai daudzos vēlētājos, bet arī partijas biedros, mani no partijas padzina.

Katrs «sevi cienošs» žurnālists, par mani rakstot, nepiemirsa pieminēt, ka esmu tas pats, kas ir izdevis ļauno grāmatu, un esot ziņas, ka kalpoju Maskavai. Pat valsts premjers – mans partijas biedrs to publiski apgalvoja.
Līdzīgi ir ziņu sižetos, ja tiek pieminēti Afganistānas Talibani, tad noteikti iekavās tiek paskaidrots un uzsvērts – teroristiska organizācija. Ar laiku tas no apgalvojuma pārtop par cilvēku pārliecību, ka tie ir teroristi, bet, kur teroristi, tur netaisnība, ļaunums, cietsirdība un posts.

Svarīgi ir nenogurstot atkārtot, un vairumam, kas to dzird, tas nonāk zemapziņā, kur no patiesas vai melīgas informācijas pārtop par viņu pārliecību. Bet pret pārliecību argumenti nedarbojas. Slikts un viss. Tādam interviju nesniegt, ar tādu nesadarboties, no tāda vairīties. Jā, reāli neko nevaru pārmest, faktu man nav, bet esmu pārliecināts, ka tur kaut kas nav labi...

Donalds Tramps

Vēlreiz taustāmi par to pārliecinājos deviņu tiesu laikā, kad mani apsūdzēja ļoti smagā noziegumā, kuru nebiju veicis. Jā, man paveicās, mani nenotiesāja, un valsts pat man kompensāciju samaksāja.

Ko tas maina, ja cilvēkos kārtējo reizi bija radīts negatīvs informatīvais tēls par mani?! Kam rūp un kuru uztrauc patiesība? Tie, kuri šos tēlus rada, labi zina, ko dara, un pieprot savu arodu.

Neviens no tiem, kuri veidoja par mani melīgu informatīvo tēlu, mani nepazīst. Nav ar mani runājuši, nav lasījuši manas grāmatas, nav klausījušies manus raidījumus un nav skatījušies manas filmas, kā arī dzirdējuši manas dziesmas. Ar filmām, dziesmām, dzeju un grāmatām es radu citu informatīvo tēlu par sevi, bet man nav tehnisku un finansiālu iespēju to neskaitāmas reizes atkārtot, tāpēc «profesionāļi» mani pārkliedz.

Pirms pieciem gadiem, kad devos uz Krimas forumu Ļvovā, Rīgas lidostā sagaidīju Konstantīnu Pupuru. Tā bija labi organizēta padomju pakļautības republiku valstu disidentu un pretošanās kustības dalībnieku pulcēšanās.
Izlidojām no Rīgas lidostas ASV prezidenta vēlēšanu dienā. Konstantīns bija arī ASV pilsonis, un pirms doties uz Ļvovu viņš pa ceļam piestāja ASV vēstniecībā, lai nobalsotu.

Ļvovas viesnīcas restorānā, kur mums pasniedza vakariņas, bija kāds vārds jāsaka arī viņam. Viņš pateicās par uzaicinājumu uz forumu un pieminēja, ka, pirms kāpt lidmašīnā, viņš nobalsoja par ASV prezidentu. Kāds no blakus galdiņa viņam skaļi jautāja: par ko tad nobalsoji, bet bija skaidrs, ka viņš jau zināja atbildi. Viņam nebija šaubu, kā jābalso normālam un saprātīgam cilvēkam.

Konstantīns skaļi un pat demonstratīvi atbildēja, un klātesošo sejās parādījās neslēpts izbrīns, kas dažreiz pat pārvērtās neizpratnē un nosodījumā.

Konstantīns paziņoja, ka ir nobalsojis par Donaldu Trampu un uzskata, ka ir rīkojies pareizi. Kas nu sākās! Nu kā tā var, tas nav gudri, Tramps ir tāds un tāds... Neviens no viņiem nebija nekad ticies ar Donaldu Trampu, neviens viņu nepazina, bet visi zināja, ka viņš ir tāds un tāds! Tas precīzi ilustrē, kā strādā informatīvais tēls.
Vairums tur bija izglītoti cilvēki, daudzi bija padomju laikā notiesāti par darbību dažādās disidentu organizācijās un pat pretošanās kustībās. Konstantīnu neatbalstīja praktiski neviens, bet nosodīja vairums klātesošo. Tur bija daudz slavenību, daži no viņiem ir bieži viesi Latvijā un pat Saeimas namā, kā arī Latvijas TV.
Atšķirībā no klātesošajiem, Konstantīns, dzīvojot ASV, bija piedalījies kādā D. Trampa šovā un pat uz īsu brīdi bija bijis vienā telpā ar viņu.
Diskusijas par šo nebeidzās arī pēc vakariņām, tās turpinājās nākamajās dienās Ļvovas Katoļu akadēmijas telpās un citur. Pat tikšanās laikā ar Ļvovas pilsētas galvu...

Piepūle

Ir ļoti svarīgi radīt cilvēkos šādus informatīvos tēlus par daudzām cilvēkam svarīgām lietām, nozarēm un par citiem cilvēkiem. Tam nevajag datus, mērījumus un pētījumus. Pietiek ar apgalvojumiem, tikai tiem ir jābūt emocionāliem un atkārtotiem līdz apnikumam. Kad šie informatīvie tēli ir radīti, tad nekāda skaidrošana, atmaskošana vai kas cits nespēj tos iznīcināt, un tie nes «augļus».

Tā tas darbojas līdz brīdim, kamēr Tu neesi lasījis šo. Nu Tev ir iespēja kritiskāk attiekties pret to, ko nespēj pamatot, bet ko nez kāpēc uzskati par patiesību. Kritiska attieksme, iedziļināšanās un uzzināšana par kādu informatīvo tēlu, ko dēvē arī par stereotipu, spēj tā pozīcijas tevī sašķobīt. Jā, tam nepieciešama piepūle, bet arī tas ir informatīvā tēla ietekmes rezultāts, ka uzskati, ka var jel ko panākt un izdarīt bez piepūles. Tā nav. Piepūle ir atslēgas vārds un risinājums daudzam.

Pretojies uzspiestajiem informatīvajiem tēliem! Pretojies, jo ar šādiem tēliem tevi programmē. Esot šo tēlu varā vienīgais, kā Tu spēj cīnīties ar netaisnību, ir dibināt partiju vai iestāties kādā citā, un tad vēlēšanu rezultātā nonākt likumdevējā, kur ar kvēlām runām pārliecināsi citus. Tā nekad nebija un nebūs. Tam pretī stās ne tikai informatīvie tēli, bet arī nodevība, korupcija un skaudība.

Pēdējos gadus desmit ir manāma tāda kustība, mode vai uzvedības norma, ka no mājām iznes un tajās neienes cilvēkus zombējošas kastes, tas ir, TV. Un šie iznesēji un neienesēji lepni paziņo – man nav, bet tai pašā laikā tiek ievilkti aizvien modernāki interneta pieslēgumi. Nu internets ir praktiski katrā tālrunī, un tu, bēgot no vilka, esi ieskrējis lācim rīklē. Internets ir daudz modernāks zombēšanas rīks, tas palīdz gudriem kļūt vēl gudrākiem, bet muļķiem vēl stulbākiem.

Tu vari neskatīties televīziju, nelasīt laikrakstus un neklausīties radio, bet tu nedzīvo viens. Tu esi sabiedriska būtne, tev citi vēl ticamāk, kā to dara plašsaziņas līdzekļi, pastāstīs un tevi informēs.

Blaknes

Tam nepakļauties ir spējīgi tikai tie, kam piemīt patstāvīga, skeptiska un analītiska domāšana un vērtēšana. Cik tādu ir? Tu pat nespēj iedomāties, cik mazs ir viņu pulks. Tāds nav pat no tūkstoša viens, un stāsti par leģendāriem valstsvīriem ir stāsti tieši par šiem dažiem. Pārējiem, arī man, ir gana daudz informatīvo tēlu. Es cenšos būt paškritisks, bet tā sērga sēž tik dziļi zemapziņā, ka daudz komfortablāk ir atmest ar roku un dzīvot, kā ir. Tas nav kalnā kāpt, tas ir kalnam apkārt jāt!

Ja tomēr ieklausīsies manos padomos, man Tevi ir jābrīdina par blaknēm. Apkārtējie to pamanīs un nosodīs. Neceri, viņi neatbalstīs un neslavēs, viņi novērsīsies un nosodīs.
Redzi, ja teorētiski visi tā darīs un ja vairums cilvēku nevērtēs notikumus valstī un valstsvīrus atbilstoši informatīvajiem tēliem, tas ļoti šķels sabiedrību un pat vājinās valsti.

Kamēr ir gana liels skaits cilvēku, kas dzīvo informatīvo tēlu varā par to, ka Lembergs ir izcils vadītājs un uzņēmējs, tikmēr var bruģēt pilsētas ielas un atmest pat kādu naudas vienību nabagiem, bet, ja cilvēki sāks domāt, tā teikt, ar savām galvām, tad ganāmpulks kļūs nevadāms.

Gans meklēs vainīgos un atradīs Tevi. Esmu Tevi brīdinājis! Tagad Tu zini arī par blaknēm un to sekām.
Tev jāzina arī tas, kāpēc vairums cilvēku nepretojas informatīvajiem tēliem. Tāpēc, ka mīļā miera labad cilvēks vēlas dzīvot komfortabli. Ja nav iespējams sasniegt materiālo un taustāmo komfortu, tad vismaz sociālajā ziņā un sabiedriskajās attiecībās jāsasniedz komfortabli apstākļi.

Tāpēc izdevīgāk ir skatīt tos pašus saturā tukšos seriālus, kurus skatās citi, jo tad būs darbā par ko parunāt un nenāksies justies kā nejēgam vai, pasarg Dievs, kā kādam augstprātīgam un iedomīgam tipam, kurš uzdrošinās neinteresēties par kādas komandas sasniegumiem sportā vai muzikālo sacensību jevrovīzijā, kur nav Eiropas, bet ir tikai informatīvā vīzija jeb melīgs tēls.

Ir taču sen zināms – neatraujies no kolektīva, jo citādi kolektīvs «atraus» Tevi!

Tev var būt trīspadsmit augstskolu diplomi. Tie liecina tikai par to, ka Tu esi reāli vai pat tikai formāli kādā izglītības procesā piedalījies. Ka Tu esi kādus datumus un skaitļus iegaumējis, iezubrījis, bet tas nebūt neliecina, ka tu spēj šo iegaumēto informatīvo materiālu apstrādāt, analizēt, novērtēt un izdarīt pareizus secinājumus. Kāpēc tā notiek? Viens no iemesliem ir tāds, ka katram cilvēkam ir vecums, kurā tam dažas prasmes un iemaņas ir jāapgūst. Ja viņš šai vecumā šīs lietas neiemācās, tad diemžēl viņš to atlikušajā dzīvē vairs nespēs izdarīt. Ir vecums, kad ir jāiemācās staigāt, ir vecums, kad ir jāiemācās runāt, un ir vecums, kad ir jāiemācās domāt.

Kas veicina to, ka mēs pareizajā vecumā neiemācamies domāt? Manuprāt, tā ir izglītības sistēma. Es esmu šo pētījis un skatījis, kā arī secinājis — jo ar mazāku centību cilvēks ir apmeklējis izglītības iestādes, īpaši pirmsskolas un pat sākumskolu, jo brīvāks viņš ir savās domās, savā kritiskajā attieksmē un tam ir lielākas spējas vērtēt un analizēt. Jā, viņam var trūkt faktu un gadskaitļu, trūkt zināšanu, bet bieži viņam ir skaidrāks skats un prāts, kā arī brīvāks domu lidojums nekā diploma īpašniekam. Diemžēl.

Runā, ka baobabs arī Āfrikā ir baobabs, – tas attiecas uz praktiski visām dzīves nozarēm. Nav retums, ka cilvēks kādā no nozarēm tiešām prot un spēj izdarīt pareizus secinājumus, tomēr viņš maldīgi domā, ka arī citās nozarēs un jomās viņš visu zina, visu saprot, izprot un pieņem pareizus lēmumus. Patiesība ir cita. Izņemot šauro specialitāti, kurā viņam kopš dzimšanas ir dots talants un spēja redzēt, saprast un secināt, – pārējās jomās viņš ir iedomīgs un augstprātīgs nejēga.

Vai es esmu citāds? Droši vien, ka ne. Droši vien, ka arī man ir kāda joma, kurā es kaut nedaudz lietas būtību izprotu, bet citās esmu analfabēts.

Okupācijas seku legalizācija

Un nobeigumā parunāšu par to, ko šo divdesmit gadu laikā esam sasnieguši, ko ir izdevies sasniegt, ko esam izdarījuši vai panākuši. Es soli pa solim redzu tikai okupācijas seku legalizāciju.

Nestāsti man par veiksmīgu iestāšanos NATO un ES, kā arī Eiro ieviešanu. Ne tikai es, bet ļoti daudzi pagaidām nesaskata šīs veiksmes apliecinājumu. Un nestāsti arī – ja mēs nebūtu ES un NATO, tad Putins mūs jau sen būtu «paņēmis». Nedz ES, nedz NATO viņam nav šķērslis un nebūs, ja vēlēsies «mūs paņemt». Kamēr notiekošais Latvijā ir tai virzienā un tāds, kā viņam vajag un kā viņš vēlas, okupācijas seku legalizāciju ieskaitot, tikmēr tankiem Rīgas virzienā nav jādodas. Kāpēc iekarot to, kur jau tāpat esi ietekmīgs un ko var nopirkt «investējot»?!
Kādi mēs būsim nākotnē? Man nav nekāda pamata apgalvot, ka šai ziņā rīt jel kas uzlabosies. Diemžēl. Un to veicinās arī citas mūsu negatīvās īpašības. Ļaunums, skaudība, cietsirdība un gļēvums. Zinot šo, man nav nekāda pamata domāt, ka rīt būs labāk.

Arī vēlēšanu process, priekšvēlēšanu kampaņa nav nekas cits, kā informatīvā tēla radīšanas instruments. Nav svarīgi, ka sludinātais neatbilst patiesībai. Svarīgi ir neskaitāmas reizes atkārtot vienu un to pašu vēstījumu, un gan jau tas nostrādās. Un nostrādā ar.
Kā domā, kāpēc e-pastos un sociālajos tīklos tiek tiražētas acīmredzamas aplamības? Tu saņem ziņu, ka kaut kur, parasti Āfrikā, kāda bagāta kundze ir nomirusi vai tūlīt nomirs, un tieši tev ir izredzes mantot miljonus.

Teiksi, nu kurš saprātīgs tādām blēņām tic. Ja neticētu un neiekristu šajos slazdos bez siera, tad nesūtītu. Ir gana tādu, kuriem ir radīts kāds informatīvais tēls, un tas nes augļus. Šādas ziņas tiek sūtītas ne jau tāpēc, ka tas ir bezjēdzīgi, bet tieši tāpēc, ka tas daudzu zemapziņā rada pārliecību, ka tām ir jātic.

Ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem jau sen ir radīts un līdz šodienai uzturēts zemapziņā iedēstīts informatīvais tēls par Latvijas atbrīvošanu no fašistiskās okupācijas, un pret to nedarbojas nekādi argumenti, nekādi vēsturiskie pierādījumi. Pārliecība un zemapziņa nav racionāla, tā izpaužas emocionāli.

Viņi ir pārliecināti, ka latviešu leģionāri ir hitleriešu līdzskrējēji un Baltkrievijas sādžu dedzinātāji. Ak, nav pierādījumu? Viņiem tie nav vajadzīgi, jo to kompensē revolucionārā pārliecība, ja zini, kas tas ir un par ko runāju.
Aiz Zilupes ir vairāk nekā simts miljonu šādas pārliecības cilvēku. Par ko mēs ar viņiem varam vienoties? Mums ir ļauts tikai piekāpties.

Reti, bet gadās, ka ir kāds gudrāks un varenāks, kurš uzdrīkstas mūs izrīkot, tad daudzi ļaunumi un aplamas rīcības tiek novērstas. Bet, ja ir pārprasta brīvība un demokrātija, ja nav iespējams izrīkot, tad ir tas, ko mēs redzam ikdienā.
Tad tas paver iespēju daudziem uzņēmīgiem, apņēmīgiem un darbīgiem cilvēkiem šo situāciju izmantot un gūt no tās taustāmu labumu.
Ļoti daudzās situācijās es esmu rīkojies idiotiski, un par ko tas liecina? Tikai par to, ka es esmu viens no jums.

P.S.
Kā domā, ar ko atšķiras muļķis no gudra?

Tas attiecas arī uz manām tiešraidēm un publikācijām. Vairums skatītāju un lasītāju saklausīs, pat izpratīs kādu rindkopu, bet maz būs to, kas gūs kopainu un spēs uztvert pateikto, kontekstu, zemtekstu, kā arī spēs izdarīt pamatotus secinājumus.

Runā, ka gudrs ar muļķi ir spējīgs runāt, bet muļķis ar gudru ne. Cilvēkus ar aprobežotu domāšanu mēdzam dēvēt par muļķiem. Muļķim pasaule ir vienkārša. Tā sadalīta baltajā un melnajā, labajos un sliktajos, mūsējos un ienaidniekos. Labdaros un ļauna darītājos. Pareizajos un nepareizajos. Viņiem Ulmanis ir vai nu labs vai slikts, Imants Kalniņš ir labs vai slikts, Leonards ir labs vai slikts...

Muļķis ir tas, kurš lūr pa atslēgas caurumu. Viņš lūr un redz, ka kāds guļ, bet kāds cits to spīdzina, graizot un durstot. Ja muļķis iztaisnotu muguru un atvērtu durvis viņš secinātu, ka lūr uz operācijas zāli, kur nevis graiza un dursta, bet glābj. Muļķis skatās uz pasauli, kā tas, kurš vēro apkārtni tumsā, ar luktura palīdzību izgaismojot pa kādam objektam. Kad izgaismotas ir cita cilvēka kājas, tad tās viņš redz un saprot, ka tās ir kājas un pat atšķir vai basas vai apavos. Kad gaismas stars krīt uz krūtīm, viņš saprot, ka tas ir kāds rumpītis. Šādas spējas viņam piemīt arī lūkojoties uz galvu un citu. Katru izgaismoto ķermeņa daļu viņš spēj saskatīt un novērtēt, bet cilvēku kopumā ne.

Raksta autors: Leonards Inkins