Zelenska svētku runa: Putins nekad mūs nav sapratis un tagad viņam vairs nebūs laika to izdarīt

Dārgie ukraiņi!

Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena. 35. gadadiena. Valsts svētki, kuru noskaņu karš ir pamatīgi mainījis. 1643 pilna mēroga kara dienas.

Šobrīd mums visiem patiešām ir ļoti grūti. Taču ir kāds spēks, kas stingri tur mūs pie rokas — un patiesībā tas nemaz nav neredzams. Tas ir mūsu savstarpējās vienotības spēks: atbalsts citam citam, nešaubīšanās par cilvēku, kurš ir mums līdzās, ticība visiem ukraiņiem. Un, kamēr ienaidnieks nespēs pārraut šo mūsu loku, Ukraina nekritīs, panāks mieru un gūs panākumus.

Visos savos plānos attiecībā uz Ukrainu Putins kļūdījās pašā svarīgākajā. Ienaidnieks skaitīja mūsu resursus, krājumus, tehniku, taču neņēma vērā pašu būtiskāko. Cilvēkus. Ukrainas neatkarības lielāko sasniegumu. Cilvēkus, kuri veido mūsu valsti. Cilvēkus, kuri uzņemas atbildību. Cilvēkus, kuri nevēlas šeit Krieviju un kuri ar zobiem un nagiem cīnās par mieru un neatkarību.

Krievi domāja, ka mēs esam jaunākais brālis, taču dzīve ir pierādījusi, ka mēs viņiem esam sveši. Ikviena mūsu rakstura iezīme viņiem ir sveša. Viss, kas ukraiņus padara par ukraiņiem.

Viņi nezina, ko nozīmē tas, ka simtiem tūkstošu brīvprātīgo dodas aizstāvēt to, kas viņiem ir dārgs. Un cilvēks, kurš bija skolotājs, uzņēmējs vai zemnieks, kļūst par karavīru. Man vienmēr ir gods saņemt no šādiem cilvēkiem daļu viņu diženuma, viņu spēka. Šīs — un simtiem tūkstošu citu uzšuves uz mūsu aizstāvju pleciem — nes gaismu, ko Dievs redz debesīs un kas liek Viņam būt kopā ar mums.

Simtiem tūkstošu vārdu, dzīvju un personību notur fronti un sargā mūsu neatkarību.

Es pateicos visiem mūsu karavīriem, kuri visus šos gadus, visas šīs dienas un tieši tagad, šajā pašā brīdī, cīnās, lai Ukraina dzīvotu.

Jūs aizstāvējāt mūsu galvaspilsētu, atbrīvojāt Kijivas apgabalu, Harkivas apgabalu un Hersonas apgabalu. Jūs neatdodat mūsu Donbasu. Jūs neatdosiet Ukrainu. Jūs esat labākie aizstāvji. Jūs esat labākā armija Eiropā. Punkts.

Un tā ir vienkārša patiesība, jo mūsu armija balstās ne tikai uz doktrīnām un standartiem, bet tai ir arī sirds, kurai nav vajadzīga papildu pavēle, lai būtu drosmīga.

Kad jūs traucaties pikapā, glābjot mūsu ievainotos karavīrus, kurus jau medī Krievijas droni. Un nepilnas minūtes laikā jūs izvelkat karavīrus — pat ne no savas vienības, bet noteikti savējos. Ukraiņu savējos. Šis Ukrainas varoņa Vladislava Poļska varoņdarbs pāršalca visu valsti. Ar to visu mēs jau uzvaram Krieviju — ar savu gribu, tehnoloģijām, izturību un cieņu. Ar tīrām cilvēciskām jūtām, kas mūsos joprojām dzīvo, par spīti karam.

Mēs esam saglabājuši maigumu, lai gan būtu varējuši pārvērsties par briesmoņiem. Mēs esam saglabājuši ieradumu vispirms palīdzēt, nejautājot, vai tā ir tava problēma. Mēs esam saglabājuši sevī cilvēcību. Kad visa apkaime sagaida mājās cilvēku, kurš atgriezies no gūsta. Kad padzīvojis pāris fotografējas ziedošu ķiršu vidū. Kad Odesas mikroautobusa vadītājs dzied saviem pasažieriem, lai uzmundrinātu viņus pēc nakts uzbrukumiem. Kad viss ciems atjauno stārķa ligzdu. Kad cīņu biedru ar kājas protēzi nes pēdējā ceļa posmā uz Hoverlu — jo tieši to nozīmē nekad nepamest savējos. Kad dēls, kurš tikai nesen iemācījies staigāt, apskauj savu ievainoto tēvu, karavīru.

Visi šie un simtiem citu mūsu dzīves mirkļu ir dzīvs pierādījums tam, ka mēs kā valsts neesam kļuvuši cietsirdīgi. Mēs cīnāmies kā valsts, smejamies un raudam kā valsts un mīlam kā valsts. Un tas padara mūs simtreiz stiprākus par Krieviju.

Un simtreiz spēcīgāka par visiem viņu tankiem parādēs ir šī mūsu meitene. Taisija Onofriičuka. Viņai bija pieci gadi, kad Ukraina iepriekšējo reizi izcīnīja pasaules čempionāta zelta medaļu. Trīspadsmit gadus vēlāk tas notika atkal. Par spīti visiem viņu uzbrukumiem, par spīti visam, ko viņi iznīcinājuši, par spīti visam viņu ļaunumam, mēs sevī atrodam šo spēju — uzvarēt un paveikt neiespējamo.

Lielā karā nav sīkumu. Un katrs šāds mūsu cilvēku sasniegums patiesībā var izraisīt tūkstošiem ķēdes reakciju visā valstī.

Kāds, šo emociju iedvesmots, ar jaunu enerģiju atgriezīsies pie sava klēpjdatora vai darbagalda — lai mūsu spēks kļūtu precīzāks, ātrāks un ienaidniekam sāpīgāks. Lai mēs spētu paveikt vairāk. Mūsu aizsardzības industrija šodien patiešām ir milzis, kas kaļ neatkarību 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Un mums jādara vairāk. Desmitiem tūkstošu sauszemes robotizēto sistēmu frontē veic ārkārtīgi bīstamus uzdevumus un jau ir izglābušas tūkstošiem karavīru. Taču mums jādara vairāk. Mūsu jūras droni darbojas: ienaidniekam bija flote, un tā pārvēršas metāllūžņos. Taču mums jānogremdē vēl vairāk. Mūsu vidēja darbības rādiusa triecieni pārrauj viņu loģistiku. Mūsu tālās darbības spējas samazina viņu peļņu. Tūkstošiem mūsu dziļo triecienu jau ir redzējušas Maskava, Tuapse, Tula, Rjazaņa, Oļeņa, Omska un vēl desmitiem vietu, kur jau ir sasniegusi mūsu ukraiņu taisnība. Krievijai šī taisnība jāredz vēl vairāk. Flamingo nedrīkst būt reta suga, bet gan putni, kas ierodas masveidā. Tiem jā“ziemo” Krievijā.

Es pateicos ikvienam, kurš šo četru gadu laikā ir strādājis un kurš tieši tagad strādā ražotnēs un attīsta mūsu aizsardzības industriju. Tas ir mūsu lepnums. Taču tas mūs nepadara aklus. Mēs redzam, ko Putins dara un ko viņš vēlas. Ir jāatrod risinājums viņa ballistiskajam teroram, un šis viņa risks nedrīkst atmaksāties.

Ukraina to paveiks. Ukraina jau ir atrisinājusi problēmas, kas sākotnēji šķita nepārvaramas. Atcerieties dienu, kad Kijivas virzienā pirmo reizi lidoja 40 “Shahed” droni. Daži kliedza, ka tās ir beigas, bet citi meklēja un atrada risinājumus. Tagad mēs notriecam vairāk nekā 90% “Shahed” dronu. Krievija ir pārgājusi uz reaktīvajiem. Arī tos mēs jau notriecam, taču mums tas jādara masveidā. Tam pašam jānotiek ar “Banderol” un ar viņu ballistiskajām raķetēm. Ukraina dara visu, lai tas notiktu. Un tai izdosies. Jo tā jau vairākkārt ir pierādījusi, ka mūsu spītīgā apņēmība vienkārši pārsniedz viņu kalibru.

Aiz šiem vārdiem stāv miljoniem ukraiņu. Mūsu labākās īpašības, prasmes, pieredze, mūsu spēja pilnveidoties, kļūt stiprākiem un, par spīti visam, turpināt virzīties uz priekšu.

Es lepojos ar mūsu cilvēkiem, kuri ik rītu sevī atrod spēku piecelties. Darīt to, ko spēj. Būt tur, kur jābūt.

Un kāds šodien steidzas pie puišiem frontē, jo karš nepazīst brīvdienas. Kāds tieši tagad operāciju zālē uzvar nāvi. Vēl kāds šodien pamodās pirms rītausmas, lai mūsu ielas būtu tīras, lai mūsu laukos tiktu novākta raža, lai mēs būtu gatavi mācību gadam, jo jau pēc nedēļas tūkstošiem pirmklasnieku visā Ukrainā dzirdēs pirmo skolas zvanu. Un tā ir Ukraina, kurā pat pilna mēroga kara piektajā gadā uzvar dzīvība.

Ukraina paliek pati. Ukraina lepojas ar savējiem. Ar savu Harkivu. Patiesi neiekarotu. Ar savu Dņipro. Patiesi neapturamu, kas bez apstājas strādā un glābj dzīvības. Ar Zaporižju un tās tērauda raksturu. Ar Odesu un optimismu tās cilvēkos, kuri spēj iedegt sauli un uzvarēt Krievijas tumsu. Mēs lepojamies ar visām mūsu pilsētām: ar mūsu Čerņihivu, Sumiem, Krivijrihu, Kramatorsku, Nikopoli, ar katru pilsētu un ciemu, kas ģeogrāfiski atrodas tuvu frontei, bet vērtību ziņā — ļoti tālu no Krievijas. Paldies jums — mūsu vārti. Paldies, ka turaties.

Dārgie cilvēki!

Esmu jums pateicīgs par jūsu ticību Ukrainai, mūsu armijai un mūsu valstij. Šīs ticības spēks ir nozīmīgs mūsu laika sasniegums — nešaubīties par Ukrainu nevis tad, kad tas ir viegli vai moderni, bet gan tāpēc, ka citādi vienkārši nevar būt.

Es ļoti vēlos, lai mēs to saglabātu. Lai mums būtu pārliecība — par savu valsti, par savu armiju, par sevi, par ikvienu, kurš ir mums līdzās, uz kuru jūs varat paļauties un kurš paļaujas uz jums.

Šajā dienā, Neatkarības dienā, ir vērts par to padomāt. Apzinoties četras lietas. Ko mēs jau esam sasnieguši, kur atrodamies tagad, kas mūs sagaida un kas mums jādara.

Putins ir iestrēdzis pagātnē. Viņš joprojām raugās uz vecā tipa Ukrainu — tādu, kas klusēs, norīs, pacietīs. Tāda Ukraina vairs nekur nepastāv, izņemot viņa “mazajās mapītēs ar ziņojumiem”. Mūsu valsts jau sen ir citāda. Nevis vērotāja, bet spēlētāja. Nevis upuris, bet cīnītāja.

Mēs neļausim viņiem pārņemt iniciatīvu, apmānīt Eiropu un visu pasauli, iestāstot, ka vienkārši jāatdod Donbass un drīz viss būs beidzies. Mums nav ilūziju. Mēs viņiem neuzticamies. Mēs negrasāmies izglābt Kremlim pusmiljonu karavīru. Krievija turpina pārcelt datumus, kad tā “noteikti, kuru katru dienu ieņems visu Doneckas apgabalu”. Un tā turpinās šos datumus pārcelt. Ukraina ir citāda, un tā neatdod to, kas tai pieder.

Krievija nevēlas mieru. Tā vēlas mobilizāciju. Mēs to uztveram ar vēsu prātu. Mēs rīkojamies. Mums jāstiprina sava armija, jābūt visam nepieciešamajam aizsardzības noturēšanai, mūsu karavīriem jābūt apgādātiem un aprīkotiem ar visu nepieciešamo, lai ienaidnieka armijas papildinājumu varētu pārvērst par mēslojumu mūsu zemei.

Putins cer, ka mēs esam noguruši. Taču mēs zinām, ka viņš ir mirstīgs. Viņš nekad mūs nav sapratis. Tagad viņam vairs nebūs laika to izdarīt. Jūs gribējāt paņemt visu mūsu Ukrainu, visu mūsu zemi; tā vietā jūs zaudējāt savas naftas pārstrādes rūpnīcas, savu floti, savu peļņu, veselu paaudzi, kuru aizsūtījāt gaļas mašīnā. Jūs gribējāt mūs izdzēst no kartes; tagad jūs paši neesat atrodami nākotnes civilizācijas starptautiskajā dienaskārtībā. 27 gadus Krievijas vadītājs ir runājis par varenību, kamēr Krievija stāv rindās pēc benzīna.

Mums jāpaliek vienotiem un jāspiež viņi, līdz viņi piekāpsies. Ukrainai, Eiropai, Amerikai, pasaulei. Es priecājos, ka Amerikas Savienotās Valstis ir zaudējušas visas ilūzijas par to, vai Krievija patiešām vēlas izbeigt šo karu. Es ticu, ka Amerika atbrīvosies no visām savām pretrunām un bailēm attiecībā uz Krieviju. Krievi ir jāpiespiež sēsties pie sarunu galda. Beidzot jāievieš tādas sankcijas, kas liks viņiem gaudot. Ukrainai jādod viss, kas piespiedīs viņus izbeigt karu. Un tas ir iespējams.

Par visu, kas šodien aizsargā Ukrainu, mums sākumā teica: “Neiespējami”, pēc tam: “Ļoti grūti”, un tad: “Ne tik ātri.” Un tad Amerika pieņēma lēmumu. Tas nostrādāja. Un Amerikas spēks bija absolūts.

Mēs nelūdzam jūs cīnīties mūsu vietā. Dodiet Ukrainai visu nepieciešamo, lai apturētu šo karu, lai apturētu to ātrāk, nekā Putins spēj sākt nākamo. Lai to nepieļautu, mums jārīkojas kopā. Eiropai ir jābūt Eiropai. Vienotai, ambiciozai, drosmīgai. Ķīnai vairs nevajadzētu klusēt. Kad kāds uzvelk jūrnieka formas tērpu un cepuri un, slikti izrunājot dažus vārdus, runā par kodoltriecienu, Ķīnai ir jāreaģē, jāatvēsina viņu degsme. Ķīnai jāpierāda savas ambīcijas būt vienai no pasaules līderēm ne tikai ekonomiski un tehnoloģiski, bet arī kā civilizācijai — skaidri parādot, ka nevienam diktatoram nav tiesību draudēt planētai ar savām vecajām kodolgalviņām.

Ukraina un pasaule — kopā — var to apturēt. Šī mūsu pateicības aleja pierāda, ka pasaule ir pilna ar drosmīgiem cilvēkiem. Un tajā vēl ir daudz vietas jauniem drosmes apliecinājumiem un jaunai Ukrainas pateicībai.

Mēs atceramies ikvienu, kurš bija kopā ar mums visgrūtākajos laikos. Mēs ticam ikvienam, kurš turpina būt kopā ar mums. Arī šī draudzība šodien ir labāko cilvēcisko īpašību izpausme — gan Ukrainā, gan mūsu partneru vidū. Un tieši tāpēc nekas nespēs satricināt koalīciju, ko Ukraina ir izveidojusi ap sevi. Ukrainas pusē ir vairāk cilvēku. Patiesības pusē ir vairāk valstu. Un Ukrainai ir neskaitāmi daudz šādu draugu, un pasaulē nav tādas alejas, kurā pietiktu vietas visu to cilvēku vārdiem, kuriem ir ukraiņu sirds. Ikviena, kurš šobrīd ir kopā ar Ukrainu, ar mūsu armiju, ar mūsu cilvēkiem. Un tas viss nav labdarība, nav žēlastība, bet gan mūsu valsts sasniegums. Ukrainas, kura vairs nelūdz, bet piedāvā, motivē, vieno. Kura vēlas mieru. Ļoti vēlas. Un kura to panāks.

Dārgie ukraiņi!

Pirms trīsdesmit pieciem gadiem Ukraina atdzima. Tā atjaunoja savu neatkarību. Tā mums netika uzdāvināta un netika aizdota — tā tika izcīnīta. Cilvēki tās dēļ riskēja ar savu dzīvību. Cilvēki tās dēļ atdeva savu dzīvību. Lai visu iepriekšējo paaudžu paveiktais varētu pārtapt šajā dienā. 1991. gada 24. augustā. Toreiz bija pienācis Ukrainas laiks. Taču neviens nesolīja, ka tas būs viegli vai bezrūpīgi.

gada 24. februārī vēsture pārbaudīja mūsu neatkarību. Tā mums uzdeva jautājumu: kas mēs esam? Pūlis vai tauta? Vārguļi vai karavīri? Buferis starp civilizāciju un orkiem vai valsts? Es pateicos miljoniem ukraiņu, kuri sniedza un turpina sniegt savu atbildi — par labu Ukrainai, par labu neatkarībai.

Mēs par to esam cīnījušies ar zobiem un nagiem — jā, 1643 dienas. Drosmīgi. Izturīgi. Spītīgi. Un mēs sagaidām šo dienu ar īpašām emocijām. Ar veselu spektru pilnīgi atšķirīgu sajūtu, kas uzkrājušās kara gados. Ukraiņi lepojas ar sevi — bet bez pompozitātes. Viņi priecājas pieticīgi. Viņi apsveic cits citu, zinot neatkarības cenu. Mūsu acīs vienlaikus ir asaras un cerība. Mums sāp, taču mēs mācāmies būt stiprāki par visu viņu ļaunumu. Mēs visi esam noguruši, bet ilgi nesūdzamies. Ukraina no visas sirds vēlas mieru, taču tā nav gatava vienkārši padoties.

Šo 35 gadu laikā mēs esam dzirdējuši daudz prognožu par sevi. Un gandrīz visas izrādījās kļūdainas. Teica, ka valsts neizdzīvos, ka mēs neizturēsim satricinājumus. Un 24. februārī teica, ka mēs noturēsimies tikai dažas dienas. Taču mēs esam noturējušies visu šo laiku — visu šo neatkarības kara laiku.

Cīņa par to — cīņa par visu iepriekšējo paaudžu brīvību — bija tik izmisīga, ka daži cilvēki pasaulē mūs sauca par “trakajiem”. Taču ukraiņi vienmēr darīja visu, lai kādu dienu mēs varētu pateikt: “Mans Dievs! Mēs esam brīvi cilvēki!”

Pirms trīsdesmit pieciem gadiem šī diena pienāca. Un pienāks arī diena, kad Ukrainā būs miers. Mēs visi esam cilvēki. Mēs visi vēlamies piedzīvot laikus, kas nav vēsturiski, bet vienkārši klusi, mierīgi un droši. Mierīgā Ukrainā. Ukrainā, kurai izdevās. Kura noturējās. Kura saglabāja sevi un savu neatkarību. Par to mēs cīnāmies. Par to mēs stāvam. Ar ticību citam citam, saviem aizsardzības spēkiem, savai valstij.

Sargājiet sevi un tos, kuri ir jums līdzās, saglabājiet piemiņu par visiem varoņiem, kuri atdeva savu dzīvību, lai mūsu Ukraina varētu dzīvot. Sargājiet mūsu valsti, sargājiet mūsu neatkarīgo Ukrainu!

Daudz laimes Neatkarības dienā, Ukraina!

Slava Ukrainai!