Kāpēc mēs baidāmies no nenoteiktības un nezināmā?
Mēs baidāmies no nezināmā. Mēs cenšamies nodrošināties, izvairīties no grūtībām un mīkstināt sitienu. Bet dīvainā kārtā tieši atvērtība pārmaiņām palīdz augt un gūt panākumus, bet bailes kavē attīstību un palēnina ceļu uz mērķi. Par to - psihoterapeits Braiens Robinsons.
Lielākā daļa cilvēku ienīst nenoteiktību. Tā rada satraukumu un bailes. Vai es saņemšu paaugstinājumu? Vai iestāšos koledžā? Ko rādīs analīzes? Mūs nomoka jautājumi - kurp aizvedīs ceļš, kas slēpjas ēnā vai aiz maskas?
Nespēja uzzināt, kas mūs sagaida, vieš šausmas. Kāpēc? Jo mūsu smadzenes nezināmo uzskata par bīstamu. Ja tās nezina, kas gaida ap stūri, nevar mums garantēt drošību.
Noteiktības, paredzamā spēks?
Dzīve nenoteiktībā var pārvērsties par spīdzināšanu. Lai mazinātu spriedzi, smadzenēm jāzina, pie kā novedīs tā vai cita rīcība. Pētījumi pierādījuši, ka mēs vieglāk panesam sāpes nekā nenoteiktību, jo sāpes nav apšaubāmas.
Neskaidrība, vai darbā viss ir kārtībā, veselību ietekmē sliktāk nekā atlaišana. Pētnieki atklāja, ka pētījuma dalībnieki, kuri droši zināja, ka saņems sāpīgu strāvas triecienu, jutās mierīgāki nekā tie, kuriem teica, ka iespēja saņemt elektriskās strāvas triecienu ir 50%.
Ka tik kas nenotiek
Mūsu smadzenes pastāvīgi pārbauda un atjaunina mūsu priekšstatus par pasauli un izlemj, kas ir drošs un kas nē. Tās vienmēr ir modras, iepazīst, apstrādā informāciju un uztraucas.
Ja smadzenes pamana kaut ko neparastu vai nesaprotamu, tās “ieslēdz” pašsaglabāšanās instinktu, bailes. Rezultāts - mēs baidāmies lidot, iekāpt liftā vai pat iziet no mājas.
Līdzīgi kā pārāk gādīgs vecāks, kurš aizsargā rotaļīgu trīsgadīgo vai pārlūko pusaudža sociālos tīklus, smadzenes vienmēr gatavas celt trauksmi. Tāpat kā vecāks, kurš pārāk daudz rūpējas par bērnu, neļauj viņam attīstīties, arī mūsu super trauksmainās smadzenes (neatkarīgi no tā, cik labi ir nodomi) neļauj mums augt. Kad pārāk ilgi dzīvojam spriedzes stāvoklī, gaidot kaut ko sliktu, mēs pārstājam skaidri domāt, sākam slimot un izšķērdējam savu potenciālu.
Smadzenes ienīst nenoteiktību un sadomā skaidrojumus – vienu neprātīgāku par otru. Draugs neatbildēja uz īsziņu, kolēģis dīvaini paskatījās, nesaņēmām ielūgumu? Mēs pieņemam vissliktāko iespējamo izskaidrojumu un izdarām pārsteidzīgus secinājumus. Smadzenes darīs visu, lai izvairītos no nenoteiktības.
Ielūkoties aiz horizonta
Smadzeņu radītā “kūniņa” var kļūt par cietumu, apgrūtinot izaugsmi un sapņu piepildījumu. Smadzenes mēģina izvairīties no jaunas pieredzes un traucē mums mācīties un attīstīties.
Tikai pieņemot pārmaiņu nepieciešamību, samierinoties ar to, ka dzīve ir neparedzama, mēs varam sevī atklāt spēju mācīties, atklāt daudz jaunu iespēju, tā vietā, lai koncentrētos uz jau zināmo.
Lai atbrīvotos no bailēm no nezināmā, svarīgi noticēt arī vissliktākajiem attīstības scenārijiem. Bet tajā pašā laikā - atgādināt sev, ka nezināmais var atnest negaidītas dāvanas un pilnīgi iespējams, ka viss beigsies labi. Tā var palielināt savu “uzņēmību pret nenoteiktību”, pārstāt gaidīt sliktāko un objektīvi paskatīties situāciju, novērtēt darbību un notikumu pozitīvās un negatīvās sekas.
Neirobiologi secinājuši, ka nenoteiktība var noderēt smadzenēm, jo tās ātrāk mācās tieši tad, kad nezina, kas gaidāms nākotnē. Jau zināmajos apstākļos tām nekas nav jādara, tikai jāseko iemācītajam modelim. Kad situācija mainās, smadzenēm nākas pastrādāt.
Tas nozīmē, ka ir ļoti svarīgi un noderīgi iziet no komforta zonas, lai attīstītu domāšanas spējas, prāta elastību un gūtu panākumus.
Ceļš, kurš ved uz laimi
Vienīgais veids, kā pārvarēt dzīves nenoteiktību, ir to ar prieku pieņemt.
Lai ko mums dzīve gatavotu, pat ja tas būs ļoti biedējoši un grūti, tikai atveroties pārmaiņām varam tikt galā ar bailēm un satraukumu. Ceļā uz mērķi gaida daudz interesanta un nezināma. Iespējams, paveroties ap stūri, atklāsim daudz negaidītā un skaistā un, pateicoties tam, varēsim kļūt stiprāki un uzvarēt.
