Vai pastāv platoniska mīlestība vai tā ir tikai mīlestības ilūzija?

Šoreiz ar savu pieredzi padalījās kāda sieviete, kas pati piedzīvojusi līdzīgu situāciju:

"Vai mīlestību var atrast internetā un vai iepazīšanās internetā var izvērsties nopietnās attiecībās? Daudzi teiks, ka nevar iemīlēties caur internetu iepazītā personā, taču es teikšu tā - ir iespējams izjust mīlestības ilūziju, pat tik spēcīgu, tik patiesu, kādu reizēm nav iespējams just reālājā dzīvē, kad mīli nevis naudas, izskata vai vēl kādu muļķīgu un neīstu īpašību dēļ, bet, kad mīli viņa dvēseli, viņa vārdus, tik patiesus, ka ir vēlme tiem ticēt, kad pārnāc mājās un vienīgā vēlēšanās ir nevis pieņemt vannu, pārģērbties, izdzert kafiju, bet pārbaudīt, vai viņš nav uzrakstījis kādu vēstuli jeb uzzināt, kā viņam klājas.

Viss iesākās pirms četriem gadiem ar nejaušu iepazīšanos vienā no sociālajiem tīkliem. Nejauša tā bija dēļ manis, jo kā vēlāk atklājās, viņš jau kādu laiku bija meklējis piemērotu iepazīšanās veidu ar mani un nebija izdomājis neko labāku kā uzrakstīt... Iepazināmies. Sākām saraksti un pēc kāda laika es sapratu, ka man ir viegli un interesanti ar viņu. Katru rītu man pienāca īsziņa. Nebija tādas dienas, kad nebūtu saņēmusi ziņu no viņa. Tas ir tik patīkami, ja kāds par tevi atceras, ja kāds tev raksta un rakstīs, lai ko arī tu nedarītu - gulētu, mazgātos, sēdētu pie datora, skumtu darbā - tev tik un tā uzrakstītu... Sarakstes laikā viņš kaut kā ātri un neuzbāzīgi iemanījās kļūt par man tuvu un dārgu cilvēku. Laikam ejot, mēs ļoti satuvinājāmies, stundām ilgi varējām pļāpāt par jebkuru tēmu, stāstījām bērnības atgadījumus, dalījāmies ar visslēptākajām domām... Nebija bail, ka mani nesapratīs, ka uzskatīs par vājprātīgu... Starp mums viss bija viegli. Šķita, ka neviens izņemot viņu mani tik labi nesaprot. Viņš bieži iztēlojās, ka mēs noteikti kādreiz būsim kopā, ka mums būs sava māja un mēs iekopsim nelielu dārziņu, iegadāsimies suni un, lūkojoties saulrietā, mājas priekštelpā dzersim tēju.

Mums ir bijuši strīdi un mani nomocījušas domas, vai ir vērts to visu turpināt, ir bijušas kaislību pilnas tikšanās un skumjas par to, ka drīz jāatvadās, jāatgriežas realitātē, tādēļ, ka bija viena problēma - es biju oficiāli precējusies. Viņš gaidīja un cerēja, ka spēšu pieņemt kādu lēmumu, bet es nebiju pārliecināta, kā rīkoties. Lieliski apzinājos, ka esam viens otra sapnis, pasaka, kurai atliek vien pieskarties un tā pārtrauktu būt tik pievilcīga un vēlama... Sapnis pārvērstos vien mājsaimniecības problēmās.

Es jau ilgu laiku dzīvoju kopā ar vīrieti un sapratu, ka mans vīrs mani mīl, mīl ar visiem maniem trūkumiem un "tarakāniem" manā galvā, sapratu, ka dažreiz pats tuvākais cilvēks ir nevis tas, uz kuru esi uzburta kā uz nelabo, bet tas, kurš zina, cik tējkarotīšu cukura iebērt tavā tējas krūzē un šī sapratne neļāva man izjaukt savu ģimeni un iesākt jaunas attiecības ar citu vīrieti, taču viņš joprojām cerēja...

Es sev vairākkārt uzdevu jautājumu, vai tiešām es mīlu savu jauno draugu? Atbilde tāda - nē, es viņu nemīlu... Es vienkārši vēlos būt viņam blakus, sēdēt un skatīties uz viņa profilu, klausīties, kā viņš elpo, ielikt savu plaukstu viņa spēcīgajās rokās, uzsmaidīt tik tikko manāmajam smaidam, ļauties patiesam, nedalītam priekam, redzēt "lēkājošos velniņus" viņa acīs un dalīties ar savām izjūtām.
Es nemīlu, bet man ir svarīgi viss, ko viņš jūt, domā un saka, pat, ja tas ir par kafiju, kuru viņš no rīta nav izdzēris, pazaudētām atslēgām vai brīnišķīgu saulrietu, kuru viņš ceļā uz mājām novērojis, svarīgi ir zināt, ka, dzirdot manu balsi, viņš smaida gluži tāpat kā es, kad atbildu uz viņa tālruņa zvaniem, un mēs sapņojam par kaut ko līdzīgu.

Un kas, ka nemīlu? Mums taču ir par ko kopā paklusēt, kad katrs klusē nevis par kaut ko savu, bet, kad mēs klusējam par kaut ko kopīgu un šai klusēšanai dažreiz ir daudz lielāka nozīme nekā visiem mums zināmajiem vārdiem un frāzēm... Taču tas viss ir tikai kā pasaka...

Es pieņēmu lēmumu, ka savā dzīvē neko nemainīšu. Tā lūk arī dzīvoju šos četrus gadus. Acīmredzot Dievs mani ir radījis diviem. Man vajadzētu pārtraukt šo pasaku, atlaist viņu, dot viņam iespēju izveidot savas attiecības nevis lolot cerības, ka kādreiz es tomēr pārdomāšu un pagriezīšu savu dzīvi kājām gaisā, bet es nespēju, nepietiek spēka... Kad cilvēks kļūst par daļiņu tevis, kļūst ļoti bail... Kad saproti, ja viņš pazudīs no tavas dzīves, tad nekas nemainīsies. Nē, debesis nesavienosies ar zemi un arī vasara ar ziemu nemainīsies vietām. Viss būs kā parasti, tikai viņš, aizejot no tavas dzīves, paņems līdzi lielu daļu tavas dvēseles.

Pēdējo gadu es pacentos attālināties no viņa, lai pēc tam nebūtu tik sāpīgi, tādēļ ka šķiršanās ir neizbēgama, taču viņš man vienmēr un arī tagad ir bijis vajadzīgs. Es viņam arī, taču tas, netiekoties mēnešiem ilgi un bieži nesarakstoties, netraucē mums dzīvot katram savu dzīvi, netraucē ar kādu satikties, mīlēties un atzīties mīlestībā. Mēs tiekamies ar saviem draugiem un vienmēr smaidam, tāpēc ka mīlam dzīvi, skūpstam kāda lūpas, kāda iespējams vēl tikai sapņojam noskūpstīt, kādu noraidam, bet, lai kas arī nenotiktu, kārtējā bezmiega naktī viņš man zvana, lai pateiktu: "Tu man esi vajadzīga," un kā atbildi dzirdētu: " Tu man arī"...
Tas viss nemaz nav tik vienkārši... "

Parasti šādu attiecību tālejošākai veidošanai traucē bailes zaudēt stabilitates sajūtu, jo moka neziņa par to, kādas jaunās attiecības laika gaitā izvērtīsies, var uzmākties doma par iespēju palikt vienai, taču pāri visam ir apziņa, ka šo attiecību pastāvēšanas atslēga ir pasakainās emocijas, kas varētu izzust reizē ar ikdienas sarežģījumiem, ar ko nāktos saskarties uzsākot nopietnākas attiecības.

Bieži vien cilvēki, kas ļaujas virtuālām attiecībām, ir tie, kas nesaņem ilgotās sajūtas reālajā dzīvē. Viņiem pietrūkst iespējas saņemt un sniegt kaisles pilnas emocijas. Blakus ir cilvēks, kas jau ir iepazīts, varbūt pat paredzams, bet tur, otrpus interneta tīkla, ir vēl kāds, neatrisināms, vilinošs noslēpums, sapnis pēc kura alkt un ilgoties. Daļa cilvēku atšķirs kaislības no tās mīlestības, kas ir pilna arī ikdienas rūpju, taču daļa visticamāk ļausies jaunam vilinājumam un savu laulību pakļaus šķiršanās mirklim.
Spriediet paši, vai šādos gadījumos ir vērts uzsākt jaunas attiecības vai tomēr saglābt jau esošās, taču kā liecina vairāku cilvēku dzīves pieredze - jaunas attiecības nāk ar jaunām problēmām.