Maza cilvēka vakara lūgšana
Gaidot pavasari piedāvājam Friča Bārdas dzejoli.
Dieviņ, tu esi tik liels un tik labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
Kad dienā tos sniedz caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari-
Un visgarāko liepu pagalmā,
Un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,
Jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk.-
Kad aizmigšu, būsi tik labs tak, vai ne?-
Man dārzā zem ābeles, dobītē,
Tur kur, tas iespraustais kadiķīts,
Viens cukurzirnītis iestādīts.
Un kamēr es pats būšu apgūlies,
Viņš gribēs izdīgt un paaugties...
Bet zeme tik cieta, un viņam varbūt
Būs zaļo galviņu pacelt grūt'-
Tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!...
Bet, zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt gribu Tev labu ko izdomāt...
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts!
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!
