Sapņu mozaīka jeb sapņo skaistus sapņus!
„Izšķirošais ir nevis tas, ko redz mūsu acis, bet gan, tas, ko uztver mūsu dvēseles redze. Svarīgi redzēt to, par ko sapņojam – tas ir galvenais!” – sacījis Alberts Einšteins.
Pasaulē bez sapņiem nekas nav iespējams, vai - vēl precīzāk, pasaule nav iespējama bez sapņiem. Ir sapņi, kas rosina un rada, bet ir arī sapņi, kas grauj un ārda. Vienam cilvēkam var būt sapnis izdzīvot, paglābt savu kailo dzīvību, bet kādam citam – iznīcināt visu tautu.
Cilvēka iekšējā pasaule ir pilna ar sapņiem un cilvēces vēsture ir bagāta ar tiem. Doma, līdzīgi kā sapnis, nav saskatāma, vien redzama ir tās īstenotā daļa. Sapnis un doma savā starpā ir ļoti saistīti. Ja cilvēka domas ir drūmas un tumšas, tad drūmi ir arī sapņi. Un otrādi, – jo gaišākas domas mīt cilvēka dvēselē, jo skaistāki sapņi.
Sapnis savā ziņā ir tavas iekšējās pasaules – domu un jūtu – spogulis, kurā raugoties, tu redzi tikai sev raksturīgu ainu.
Mēdz teikt, ka līdz ar katru cilvēku, kurš piedzimst, piedzimst arī kāds sapnis. Liels vai mazs, bet sapnis. Tāpat kā tas, ka līdz ar katra cilvēka aiziešanu no šīs pasaules, tiek zaudēts kāds sapnis. Sapnis ir mūsu dzīves realitātes daļa, tikai garīga.Un, ja reiz mums tāda ir dota, tad izmantosim to! Arī tagad, kad dzīve, šķiet, nepieļauj sapņot.
Kāds mistiķis reiz teicis, ka ar sapņiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tie ir visai trausli - ja nesargājam, nesaudzējam tos, tad tie var mūs pamest.
