Stāsts par sapratni un mīlestību

Veikala īpašnieks logā izkāra zīmi uz kuras bija rakstīts: „Pārdod kucēnus”, zīmi, kas noteikti piesaistītu bērnu uzmanību. Drīz vien pie šīs zīmes stāvēja kāds mazs zēns.

Iegājis veikalā, viņš prasīja: „Par cik jūs pārdodat kucēnus?”

„Sākot no 30 līdz 50 latu,” veikalnieks atbildēja.

Mazā zēna roka iestiepās dziļi kabatā, lai izvilktu tur glabāto, ilgi krāto sīknaudu.
„Man ir tikai Ls 2.37,” viņš, dziļi nopūzdamies, noteica. „Vai es varu, lūdzu, uz viņiem paskatīties?”

Veikala īpašnieks pasmaidīja, tad iesvilpās un no blakus telpas iznāca suņu mamma un tai nopakaļus pieci mazi spalvu kamoliņi. Viens kucēns gan ievērojami atpalika no pārējiem. Mazais zēns, uzreiz ievērojis klibo kucēnu, prasīja, kas viņam kait. Veikala īpašnieks paskaidroja, ka sunītis ir piedzimis ar smagu gurnu kaiti un ka viņš vienmēr paliks tāds- kropls.

Mazais zēns vienlīdz līksmā un satrauktā balsī tad teica: „Es vēlos pirkt tieši šo sunīti!”

Veikalnieks viņam atbildēja: „Nē, tu negribi pirkt šo suni, ja tu patiešām gribi viņu paturēt, es tev viņu atdošu tāpat.”

Šie vārdi mazo puiku nomāca, bet tad viņš, cieši ieskatījies pārdevēja acīs teica: „Es negribu ,lai jūs man viņu atdodat tāpat. Šis mazais suns ir tikpat vērts kā visi citi suņi un es par viņu maksāšu pilnu cenu! Patiesībā, es jums iedošu Ls 2.37 tagad un vēl 50 santīmus katru mēnesi līdz būšu par viņu samaksājis!”

Taču veikalnieks tik un tā atkārtoja: „Tici man, tu negribi pirkt šo kucēnu, viņš taču nekad nevarēs skriet un lēkt, un spēlēties ar tevi kā citi suņi.”

Tad viņam par pārsteigumu, mazais zēns pastiepās lejup, lai uzrotītu bikšu staru un atklātu smagi sakropļotu kreiso kāju, ko stutē lielas metāla skavas. Tad viņš atkal paskatījās uz veikalnieku un mierīgā balsī teica: „ Nu, es jau pats arī diez ko labi neskrienu un mazajam suņukam būs vajadzīgs kāds, kurš saprot.”

Vai mums katram nav vajadzīgs kāds, kurš saprot?