Kāda ir iespējamā nākotnes izglītība?

Pagājušajā vasarā septiņu cilvēku grupa: A.Zlatopolskis, A. Aleksejeva-Korta, D. Rubene, E. Garklāvs, J. Filks, J. Tālbergs un O. Rode strādāja, lai sakārtotu tautskolas izglītības konceptu. Mēs savu darbu sākām ar to, ka katrs mēģināja ieraudzīt nākotnes sabiedrības vīziju. Pēc tam aprakstījām, tai atbilstošu bērnu audzināšanas vidi un skolas lomu bērnu audzināšanā, kā arī konkrēto darbu ceļā uz nākotnes sabiedrību.

Ieskicējot nākotnes sabiedrību, mēs ieraudzījām vispārcilvēciskās vērtības darbībā - dzīvē. Vispārcilvēciskās vērtības mēs redzējām un sajutām, cilvēki - līdztiesīgi, godīgi, čakli, atbildīgi un dzīvojo tikumīgu dzīvi. Cilvēki būs iemācījušies mīlēt tuvāko kā paši sevi. Tie evolucionēs savā apziņā. Nākotnes sabiedrībā cilvēkam nebūs domas, ka ir jākļūst bagātākajam, veiksmīgākajam, pārākam par citiem, konkurētspējīgākam, - cilvēciskās darbības būs vērstas uz to, lai radītu. Tam, ko cilvēks būs radījis, nebūs tik svarīga saimnieciskā vērtība, - tas būs kaut kas lietderīgs visai dabai, cilvēkiem. Cilvēks, dzīvojot saskanīgā vienotībā ar Dabu, būs savas dzīves radītājs! Cilvēks izpratīs Dabas valodu, mīlēs un dziļi cienīs visas tās valstības un sugas. Nevienai radībai netiks nodarīts pāri. Cilvēki arvien vairāk pievērsīsies „zaļajam” dzīvesveidam (veselīgs uzturs, videi draudzīgs transports, būvniecība, tehnoloģijas, enerģijas ieguve u.c.). Tā būs sabiedrība, kurai nozīmīgs būs katra cilvēka personīgais, unikālais mūžs, kurā katrs cilvēks, atbilstoši savam iekšējam spēkam, realizēs savus dotumus, talantus; kurā harmoniskā vienotībā atklāsies un realizēsies indivīda un sabiedrības intereses.

Jaunais izglītībā, mūsu skatījumā, nozīmē to pašu vecu veco pedagoģijas korifeju, Latvijas domātāju pausto, bet gadsimtu gaitā nerealizēto, es to nosauktu par ilgtspējas dabiskumu, un tas citu neko nenozīmē, kā atzīt cilvēku kā Veselumu Veselumā (holistiska VISA, KAS IR interpretācija).

Pakāpeniskai pārejai uz jaunu izglītības modeli būtu jāsākas, decentralizējot valsts pārvaldību izglītībā. Tā tiktu īstenots ļoti nepieciešamais uzticēšanās princips no valsts puses, t.i., izglītības iestāžu dibinātājiem tiktu radītas brīvas attīstības, funkcionēšanas un patiesas atbildības iespējas. Izglītības iestāžu izglītības, mācību saturs, kā arī darba kvalitāte būtu izglītības pasūtītāja kompetence. Izglītības pasūtītājs varētu būt ne tikai valsts, tās varētu būt pašvaldības, tautsaimniecības nozares, konkrēti ražošanas uzņēmumi, konkrētas nākošā līmeņa izglītības iestādes, vecāki un bērni u.c. Izglītības iestādes dibinātāji, sadarbojoties ar izglītības pasūtītājiem, veidotu savus “izglītības standartus” t.i., noteiktu izglītības-audzināšanas un mācību saturu, savstarpēji saskaņojot to izpildes kontroles instrumentus. Valstij (izglītības ministrijai) būtu jārūpējas par to, lai visi līdzekļi: valsts, pašvaldības u.c. (izglītības finansēšanā varētu iesaistīties visi izglītības pasūtītāji) tiktu izdalīti taisnīgi visiem izglītoties gribētājiem. IZM varētu palīdzēt skolu dibinātājiem apmierināt vajadzības pēc mācību līdzekļiem; sniegtu palīdzību bērnu personību izpētē; palīdzētu ieviest dibinātāju pieprasītas inovatīvas mācību metodes, izdotu metodiskos materiālus; palīdzētu veidot konkrētas mācību programmas; organizētu pieredzes apmaiņas seminārus, konferences, kā arī valsts mēroga pasākumus; organizētu izglītības pasūtītājiem un sniedzējiem nepieciešamo zinātniskās pētniecības projektu izstrādi; būtu kā centrs, kurā saplūst visa informācija par notiekošo izglītībā, lai atsevišķiem izglītotājiem, piemēram, palīdzētu savā starpā koordinēt savu darbību; palīdzētu izglītības pakalpojuma ņēmējiem atrast saviem bērniem vispiemērotāko skolu un citas lietas. T.i., likvidētos laikmetam neatbilstošas uzspiestas vadības un kontroles institūcijas (atbrīvotos līdzekļi), kuras traucē veidoties dinamiskai, elastīgai skolai, kura, kā neliela vienība, reāli īsā laikā, būtu daudz spējīgāka, kā tagad saka, pielāgoties mainīgajai sabiedriskajai videi, ekonomiskai situācijai un izglītības pasūtītāju prasībām, izglītojamā interesēm.

Izglītības decentralizācija ļautu izglītojamam atrast skolu, kura to apmierina, jo būtu saskanīga ar viņa personīgām interesēm. Tā ļautu izbēgt no izglītības un mācību satura pārsātinātības ar konkrēta indivīda dzīvei nepielietojamām, nevajadzīgām un līdz ar to neinteresantām lietām. Šobrīd mācību procesa sadrumstalošana, mācību satura bezmērķīga pārsātinātība visnedažādām lietām, neveicina ne spēju spriest, ne radoši pilnveidoties kādā jomā; ne pat kopainas veidošanos, jo informācijas gabaliņi cilvēku attālina no Veseluma, cilvēks no tā tiek it kā izstumts ārā, nejūtas ar to ne saderīgs ne tai piederīgs, kā rezultātā rodas skepse, vienaldzība, nihilisms. Informācijas sadrumstalošana, kā apgalvo Froms, paralizētē domāšanu.

Nav nevienam noslēpums, ka tikai mūsu katra iekšējā motivācija ir patiesais neizsmeļamais spēka avots, no kura katram arī būtu jādzer; iekšējā motivācija ir galvenais katra personības radošuma avots, kurā meklējama spēja pašrealizēties. Tāpēc, jau pirmskolā jābūt iedīgļiem bērnu agrīnai profesionālai orientācijai. Jāveido dabīga vide ar pietiekami daudz izteikšanās iespējām, lai caur tām bērns pats, pedagogi un vecāki kopīgiem spēkiem caur konkrēta bērna interesēm, dotumiem un spējām varētu sataustīt pamata orientāciju. Nākošā izglītības pakāpē - pamatskolā, mācības būtu jābalsta uz konstatētām interesēm, bet ne uz iekšēji nemotivētu sabiedrības prasību pamatiem t.i., interešu apmierināšanas vajadzībām jātop par motivātoru mācībām vispārizglītojošos mācību priekšmetos. Pieredze rāda, ka galvenās vispārizglītojošās lietas var tikt apgūtas jau līdz sestai klasei, tāpēc pēc sestās klases bērni, atbilstoši savām interesēm un dotumiem, varētu mācīties vai nu amatus amatskolās (arodskolās) ar krietnu praktiskā darba devu, kļūstost par sava darba mīlošiem, kvalificēties strādniekiem vai koledžās (tehnikumos), vienlaikus apgūstot ar profesiju saskaņotu vidējo vispārīgo izglītību, kļūstot par vidējā līmeņa speciālistiem – meistariem, vai turpinot, atbilstoši interesēm, mācības vidusskolā. Respektīvi, skolai jābūt tā organizētai, lai bērna tieksmi izglītoties vadītu viņa iekšējās motivācijas spēks.

Viens no iemesliem, kas esošajā izglītības modelī ļauj „ražot brāķi”, faktiski ir no skolas neatkarīgā vērtētāja trūkums. Absurdā pārbaužu centralizācijas atcelšana ļautu sabiedrībai ne tikai iegūt patiesāku informāciju par izglītības kvalitāti, bet ļautu ietaupīt nelietderīgi izšķiestos resursus, novirzot tos kur citur. Lai iestātos nākošā līmeņa skolā ir jābalstās neviss uz skolā iegūtām ballēm, kredītpunktiem, bet reāli, caur pārunām, interešu izpētes rezultātiem, pārbaudes darbiem jaunajā skolā, jāpierāda tai nepieciešamās zināšanas, iemaņas, prasmes, jāatklāj atbilstoši dotumi t.i., dabīga atbilstība izvēlētai profesijai. Šo procesu atvieglotu dažādu līmeņu skolu savstarpējā sadarbība bērnu skološanā.

Evolūcijas ābeces pirmajā rindā rakstīts: daudzveidība. Daudzveidība sevi var izteikt tikai caur otro bausli: brīvību. Brīvība ir nepieciešams nosacījums dabiskajai lietu kārtībai, kas nozīmē dzīvot savstarpējā saskaņā ar VISU, KAS IR. Trešais bauslis: dabīga attīstība dabīgā vidē. Dabīga vide ir cilvēku vajadzību kāpnes (Maslova), bet attīstība ir kāpšana pa tām ar Ruso vēlējumu: nedari neko tādu, kas neatbilst tavam „iekšējam spēkam” un tu dzīvosi mierā ar sevi un pasauli. Dabīgā vide ir meklējama ne tikai dabā, ne tikai cilvēka būtību izteicošajā, bet arī tautas tradicionālajā dzīves veidā, tautas tradicionālajā kultūrā, tautas dzīvesziņā. Nekur pasaulē, kā apliecina mūsu tradicionālās kultūras pētnieki, nevar atrast to, ko rodam mūsu Dainās – Dainu ētiskajai domai pasaule vēl tikai tuvojas! Izglītības videi (kura nav meklējama ne Tibetas plakankalnē, ne Āfrikas svelmainajos tuksnešos, ne Silikonu ielejā) ir jābūt saskaņotai ar indivīdu – tik stipri saskaņotai, ka indivīds sevi uzskata par piederīgu tai. Un ne tāpēc, ka izglītības vide ir beidzot nospiedusi to uz ceļiem un piespiedusi pieņemt sevi, bet tāpēc, ka tā ir veidota indivīda vajadzību apmierināšanai un ir saskanīga ar mūsu Latviju.

Ojārs Rode

“99 Balto zirgu” tautskolu dibinātājs un alternatīvās izglītības pārstāvis