Masadas cietoksnis
Kad jūdi 66. gadā sacēlās pret Romas impēriju, viņi izcīnīja ilgstošu un niknu partizānu karu pret romiešu okupantiem, bet romiešu atbilde uz to bija plaši postījumi visā Jūdejā. Jūdejas teritorija tagad pieder pie Palestīnas. Kad 70. gadā tika iekarota jūdu galvaspilsēta Jeruzaleme, daži ekstrēmisti turpināja cīņu, un viņu pēdējā dramatiskā aizstāvēšanās notika Masadas pilskalnā.
Karaļa mītne
Masadas cietoksnis atrodas uz 9, 5 hektāru lielas klinšainas pussalas ar ieplaku vidū. Pirmos nocietinājumus izveidoja jūdu ķēniņi 2. gs., vēlāk tika veikti plaši pārbūves darbi un uzcelta ķēniņa Hēroda mītne.
Jūdu sacelšanās
Pēc Hēroda nāves romiešu garnizons apmetās Masadā, bet vēlāk to atstāja. Tad to ieņēma jūdu ekstrēmistu sekta- zeloti, kas Masadu izmantoja kā bāzi savai partizānu darbībai pret romiešiem. Kad jūdiem tika atņemts un izlaupīts viss pārējais, tiem palika tikai Masada.
Masveida pašnāvības
Masadas cietoksnī zelotu vadonis Bens Jairs pieņēma izšķirošu lēmumu. Viņš pavēlēja visu cietoksni nodedzināt, izņemot pārtikas noliktavas, lai parādītu, ka viņi tā rīkojas nevis izmisuma vadīti, bet lai nezaudētu godu. Tad Jairs pavējēja precētiem vīriem nogalināt savas ģimenes locekļus un pēc tam vilkt lozes. Desmit vīriem, kuri izvilkta liktenīgās lozes, vajadzēja nogalināt pārējos garnizona karavīrus. Palikušie desmit atkal vilka lozes, lai izvēlētos vienu, kurš nogalinās pārējos deviņus un pēc tam nogalinās pats sevi. Kad romieši ielauzās cietoksnī, viņi ieraudzīja nevis karotājus, bet kapulauku. Kopš šā notikuma Masada uz visiem laikiem ir kļuvusi par ebreju pretošanās simbolu.
