Peldkostīmi cauri laikiem. Peldkostīmu vēsture

Senākās ziņas par peldēšanās tērpu nāk no senās Ēģiptes, kur Vadi Sorā atrastajās vairāku tūkstošu gadu vecajās freskās redzamās dāmas bija tērpušās kostīmos, kas nedaudz atgādina mūsdienu bikini. Peldējušies ir arī senajā Grieķijā un Romā, bet tad šajā lauciņā seko ilgstošs pārtraukums vairāku gadsimtu garumā. Ilgu laiku ūdens, īpaši jūra atbaidīja cilvēkus kā naidīga stihija. Ūdeni uzskatīja par bīstamu substanci, jo tas spēj visur iesūkties, bet mazgāšanos uzskatīja par veselībai bīstamu. Uzskatu maiņa notika tikai Apgaismības laikmetā 18. gadsimta nogalē, kad attīstoties dabaszinātnēm, mainījās arī attieksme pret higiēnas normām un uzskatiem par to, kas ir veselīgs dzīvesveids. Eiropā sāka veidoties pirmie kūrorti, tai skaitā arī jūras piekrastēs. Pavadīt vasaru jūras malā kļuva moderni un tas nozīmēja, ka šādas atpūtas cienītājs pieder pie augstākās sabiedrības un ir izglītots.

Ap 1800. gadu Eiropā modē nāca īpaši tērpi pastaigām pludmalē un dāmu peldkostīms kļuva komplicētāks un smalkāks. Krekla vietā dāmas izvēlējās peldkleitu, kas bija gara un piegriezumā maz atšķīrās no ikdienas tērpa, vienīgi audumi tāda tērpa šūdināšanai parasti bija viegli un gaisīgi. Peldkleitu papildināja aube, gari cimdi un auduma kurpītes.

19. gadsimta vidū dāmām radās vēlēšanās brīvāk kustēties ūdenī un peldkostīms kardināli mainījās - tas kļuva divdaļīgs: kuplas garas bikses, kas sašaurinājās pie potītes un mēteļveida kleita līdz ceļgaliem. 19. gadsimta beigās bikšu garums saruka līdz ceļgaliem, jaka, savukārt, sniedzās tikai līdz gurniem. 1890. gadā modē nāca „princeses ”piegriezuma kleita līdz ceļiem, tikpat garas bikses, zeķes un baletkurpēm līdzīgi apavi ar garām, krusteniski sasienamām lentām. Nedrīkst aizmirst, ka dāmas zem peldkostīma vilka arī korseti. Kuplās matu sasukas no jūras ūdens paglāba vaskota auduma peldcepures ar platām malām. Peldkleitas apakšmalā parasti iešuva svina gabalus – lai vējš, nedod Dievs, plivinot svārku stērbeles, neparādītu svešam skatam īsbiksēs ietērptos gurnus un kājas. Var tikai iedomāties, cik komfortabli jutās peldētājas tērpos, kas, papildināti ar tādu smagumu, vilka tās uz leju. Bez tam, peldtērpi parasti bija darināti no vilnas auduma, kas, samirkstot, jau tāpat bija pietiekami smags.

XX gadsimta sākumā parādījās jauns peldkostīma veids: kombinezona tipa viendaļīgs peldtērps, kādu valkāja gan kungi, gan dāmas. Parasti šie peldtērpi bija šūdināti no strīpaina vilnas vai kokvilnas triko. Pēc I Pasaules kara modē nāca peldkostīmi ar stipri īsāku bikšu staru – dāmas atļāvās atkailināt kājas jau vairākus centimetrus virs ceļgala. Un jau 1920. gados kungi peldējās ne tikai peldkostīmos, bet arī peldbiksēs.

Kopš tā laikā peldkostīmu evolūcija pieredzējusi dažādas pārmaiņas. 40.gados populāri kļuva divdaļīgie modeļi — masīvs krūšturis un pagari šorti vai kupli svārciņi. Atkailināt augšstilbus un vēderu vēl nebija pieņemts.

50.gados Eiropas sievietes sāka valkāt bikini, lai gan vairākos ASV štatos tas bija aizliegts līdz pat 1960.gadam. Īpaši izaicinošs bija bikini bez krūštura lencītēm, ko 1953.gadā Kannās demonstrēja 15 gadu vecā Bridžita Bardo.

60.gados peldkostīmu griezums kļuva sportiskāks: bikses līdzinājās īsiem puiku šortiem ar pazeminātu jostas vietu.

70.gadu tendence bija mazs bikini vai asimetriska griezuma viendaļīgs peldkostīms.

80.gados peldkostīmi kļuva plāni un pieguloši, jo lielākā vērtība bija trenēts, atlētisks ķermenis, kas neprasa vizuālu uzlabošanu.

90.gados peldkostīmu apdrukās sāka lietot luminiscējošas krāsas, parādījās audumi ar perlamutra, metāla vai slapjuma efektu. Peldkostīmu griezums kļuva sievišķīgāks, seksīgāks, un lielu atsaucību guva stringa biksītes.

Peldkostīmu mode Latvijā

Rīgas Jūrmalā peldu viesi sāka apliecināt savu laikmetīgumu un izglītotību tajā pat laikā, kad to darīja Braitonas apmeklētāji Anglijā un pirmo Ziemeļvācijas pludmaļu cienītāji. Peldēšanās gan noritēja nedaudz savādāk kā mūsdienās. Pirmkārt, tolaik neviens, vai tikpat kā neviens, nemācēja peldēt, tāpēc peldēšanās parasti nozīmēja iebrišanu ūdenī un apslacīšanos.

Peldēšanās tradīcijas un noteikumi diezgan stipri atšķīrās no pārējās Eiropas. Atšķirībā no Anglijas, Francijas, Ziemeļvācijas un Polijas, kur jau 19. gadsimta beigās dāmām un kungiem bija kopīgas peldstundas, mūsu peldviesi, kas pārsvarā bija rīdzinieki un līdz I Pasaules karam arī ļoti daudz vasarnieku no Krievijas, bija ļoti konservatīvi un mēģinājumi ieviest kopīgas peldstundas beidzās nesekmīgi. Tikai 1920. gados kautrīgums un aizspriedumi tika pārvarēti. Un tā kā 1930. gados sāka parādīties atziņas, ka saules gaisma un iedegums ir ieteicami veselības uzlabošanai, parādījās divdaļīgie peldkostīmi dāmām un šur tur paretam pludmalē varēja manīt peldu viesus, kas priecēja sevi ar „saules vannām”.

Apskati arī fotogaleriju: Peldkostīmu mode cauri laikiem

Ieskaties! Tas ir interesanti!

Apgādā Zvaigzne ABC izdotā NJ Stevensona grāmata "Modes vēsture" ir unikāls izdevums, kurā pirmo reizi latviešu valodā lasītājam tiek piedāvāts visaptverošs ceļojums pēdējo divu gadsimtu modes vēsturē, kā arī sniegts ieskats 21. gadsimta pirmās dekādes modes mākslā.

“Modes vēsture” piedāvā
• plašu tekstuālo materiālu un ilustrācijas par katru tērpa elementu, piemēram, kurpēm ar nagliņpapēdi, korseti, turnīru u.c.,
• spilgtāko modes dizaineru biogrāfijas,
• izsmeļošu hronoloģisko tabulu no 18. gs. beigām līdz mūsdienām.

Grāmata stāsta par augsto modi, prêt-à-porter apģērbiem un ielu stilu, noderēs ikvienam, kas interesējas par apģērbu. Tā ir gan izsmeļoša uzziņu literatūra, gan aizraujošs stāsts par modes vēsturi, gan noskaņu un iedvesmas avots.

NJ Stevenson (Nikola Džeina Stīvensone) kopš 1966. gada publicē rakstus par modi un strādā par stilisti. Pēc Londonas Modes koledžas absolvēšanas viņa aizrāvās ar vintage stila kolekciju veidošanu un ieguva maģistra grādu kā modes kuratore. Pašlaik viņa Londonas Mākslas universitātē lasa lekcijas par modi un stilu kinofilmās. Viņa ir veidojusi vairākas retrospektīvas izstādes par izcilām personībām modes pasaulē.