7 veidi kā kļūt nemirstīgam
Vairāku tautu pasakās figurē dažādi nemirstību rosinoši atribūti. Piemēram, ābols, kuru apēdot, pasakas varonis kļūst jaunāks, muca ar vārošu pienu, kurā iekāpjot, cilvēks kļūst jaunāks un skaistāks, dažādi trauki ar dzīvu un nedzīvu ūdeni, kas spēj piecelt pat mironi...Cilvēki vienmēr ir centušies iegūt nemirstību. Arī hronikās un senos rokrakstos ir saglabājušās daudzas liecības par to, ka daži cilvēki ir dzīvojuši no 100 līdz 400 gadu vecumam! Dažādās Zemes vietās un dažādos laikos, pateicoties īpašām metodēm, ķīnieši, dao mūki, indiešu vientuļnieki spēja paildzināt savu bioloģisko vecumu, par cik vien vēlējās.Kāds ilgdzīvotājs bija uzradies arī Krievijā: XX gadsimta sākumā Tomskas slimnīcā ieradās cilvēks, kura dokumenti liecināja, ka viņam ir vairāk kā... 200 gadu!
Indiešu zinātnieki un Bībele
Ja var ticēt indiešu zinātniekiem, tad lielākais cilvēka vecums, kuru viņiem izdevies fiksēt, bija tik cienījams, ka tas vairāk atgādināja pasaku: 500 gadu! Pēc indiešu ilgdzīvotāja 380 gadus vecā Tapasvidži sacītā, viņš Himalaju pakājē reiz sastapis sirmgalvi, kurš runājis sanskritā. Viņš stāstījis par tādiem pagātnes notikumiem un sadzīves niansēm, ka šaubu nevarējis būt: sirmgalvis to redzējis pats savām acīm. Pēc Tapasvidži vārdiem, tik ilgu uzturēšanos mūsu pasaulē viņam ir palīdzējusi sasniegt speciāla diēta un īpašs maisījums, kura noslēpumu nevienam tā arī nav izdevies atklāt.
Ieskatīsimies Bībelē. Ādams savu sievu par Ievu laikam jau nebija nosaucis veltīgi, jo šis vārds nozīmē «dzīve». Turpat teikts, ka Ādams ir dzīvojis 930 gadus, viņa dēls Sifs - 912, Ādama mazdēls Enoss - 905 gadus. Turklāt dēls Ādamam piedzima 330 gadu vecumā. Tātad tajā laikā tas bija cilvēka dzīves pilnbrieda periods.
Šķiet, ka tālā senatnē cilvēki tik tiešām ir dzīvojuši gandrīz tūkstoš gadu, taču laikam ritot, mūsu novecošanās process kļuva arvien ātrāks, un dzīves spēks sāka izgaist.
Amerikāņu zinātnieki un grāfs Kaliostro
Amerikāņu zinātnieki izvirzīja šādu teoriju: cilvēku vidējais vecums ir atkarīgs... no Zemes apdzīvotības. Tātad, ja mūsu būtu mazāk, mēs dzīvotu ilgāk un labāk. Un sakarā ar to, ka mūsu ir ne daudz, ne maz - vairāk kā seši miljardi, mēs varam dzīvot ilgi, taču mūsu pienākums ir atdot «vietu zem saules» nākamajām paaudzēm.
Tagad pārcelsimies uz XVIII gadsimtu, kad dzīvoja konkrēts cilvēks - leģendārais grāfs Kaliostro. Dižajam avantūristam tik tiešām piemita, ja ne mūžīgas dzīves, tad ilgas jaunības noslēpums. Šajā jautājumā viņš neaizmirsa arī savu dzīvesbiedri: skaistule Lorence vienmēr izskatījās tik jauna. Tikai ar grūtībām varēja ticēt tam, ka viņa ir pieauguša dēla, kapteiņa māte.
Ir zināms, ka Kaliostro mokpilni savu dzīvi beidza inkvizīcijas sienās, bet visi dīvainā grāfa zinātniskie darbi tika sadedzināti kā «sātaniski». Un tomēr Vatikāna arhīvā kaut kas ir palicis. Piemēram, «reģenerācijas» rituāla kopija, kuru acīmredzot Kaliostro ir izmantojis, lai paildzinātu savu dzīvi. Īpašas zāles, kuru recepte nav saglabājusies, 40 dienu laikā veica pilnīgu cilvēka audu un orgānu atjaunošanos.
Grāfs Sen-Žermēns
Mūžīgās dzīves noslēpumu pārzināja arī kāds cits tā laika pārstāvis - grāfs Sen-Žermēns. Viņa līdzgaitniekus pārsteidza ļoti precīzi grāfa stāsti par aizgājušiem laikiem, kādi varēja būt tikai to aculieciniekam. Pusmūža cilvēki pazina Sen-Žermēnu, jo bija viņu redzējuši arī agrāk - savas jaunības laikā. Tikai pats grāfs nenovecoja...
Viena no pēdējām liecībām par tikšanos ar grāfu attiecas jau uz XX gadsimta vidu, un, kas lai zina, varbūt līdz pat šim brīdim viņš dzīvo starp mums? Bet iespējams, ka ne tikai viņš...
Kontakts ar ekvivalentu
Nemirstības jautājums cilvēci satrauc daudzu gadsimtu garumā, un visu laiku tā meklē iespējas, lai paildzinātu dzīvi un saglabātu mūžīgu jaunību. Kas tikai netika darīts! Tika izteiktas hipotēzes par smadzeņu pārstādīšanu uz citu, daudz jaunāku galvu. Citas versijas saistās ar slimo vai savu laiku nokalpojošo cilvēka orgānu aizvietošanu ar kibernētiskām iekārtām vai miesas daļu, kas izaudzēta ar klonēšanas palīdzību.
Pavisam nesen kādā no angļu zinātniskajiem žurnāliem tika stāstīts par elektroniskām metodēm, kas cilvēka personību spēj parādīt arī pēc nāves: konkrēto smadzeņu virtuālajos analogos ar konkrēto nervu sistēmu. Tiek uzskatīts, ka tas palīdzēs saglabāt individuālās domāšanas savdabību, atmiņu par nodzīvoto dzīvi, domas, jūtas... Cilvēks vienkārši pie brillēm piestiprina miniatūras videokameras, kuru signāli tiek ierakstīti speciālā pogas lieluma diskā. Viena šāda cietā diska pietiek aptuveni mēnesim. Tā kā pat pēc 100 gadiem dzīvie varēs kontaktēties ar absolūtu tās personības, kas jau pametusi Zemes dzīvi, ekvivalentu.
Ar signālu uz mugurkaulu
Un tomēr reālai dzīves ilguma palielināšanai šeit un tagad zinātnieki dod priekšroku. Liela nozīme šajā jautājumā ir ūdenim. Ir ievērots, ka daudzi mūsdienu ilgdzīvotāji dzer kalnu upju ūdeni, kas veidojies ledāju kušanas rezultātā. Gluži kā vissenākajos laikos. Laikam jau jēdzieni - dzīvais un mirušais ūdens - nav radušies nejauši.
Pēc zinātnieku domām, paildzināt dzīvi līdz 300 gadiem iespējams, pazeminot cilvēka pastāvīgo ķermeņa temperatūru tikai par diviem grādiem vai izmantojot anabiozes metodi dzīvniekiem. Starp citu, Rietumos «labākus laikus» jau gaida ar īpašām metodēm iesaldēti planētas iedzīvotāji.
Tāpat ir zināmas daudzas atjaunojošas diētas, vingrinājumi, zāles un, protams, speciālas garīgas prakses.
No organisma atjaunošanas skatpunkta unikāls ir mēģinājums iedarboties uz mugurkaulu. Ar speciālas aparatūras palīdzību uz cilvēka mugurkaulu - savdabīgu enerģētisko stabu - tika raidīti enerģētiskie signāli. Drīzumā daudzi pensijas vecuma pacienti sāka strauji kļūt jaunāki. Tiesa gan šī fenomena precīzos iemeslus līdz šim brīdim nav iespējams izskaidrot. Tiek uzskatīts, ka ārstējošā elektrosignāla frekvence nokļūst rezonansē ar kādu DNS gēnu vai daļu, kas savukārt liek aizmigt bioloģiskajam pulkstenim.
Ne visi alkst pēc nemirstības
Taču medaļai ir arī otra puse. Ne visi vēlas šajā pasaulē uzturēties bezgalīgi ilgi. Ir zināms, ka cars Zālamans ir noraidījis nemirstību, kaut arī viņš zināja speciāla eliksīra noslēpumu. Viņš neredzēja laimi dzīvē bez tiem, kurus mīlēja.
Tāpat rīkojās arī grāfs Kaliostro, kurš noteikti varēja uzpirkt apsargus, lai tie viņam atnes noslēpumainās zāles, taču viņš to nedarīja.
Un stāstā par Mūžīgo? No krusta nešanas pie Golgātas smaguma nogurušais Kristus gribēja nedaudz atpūsties pie mājas, kurā dzīvoja Agasfers, kas viņu bezžēlīgi noraidīja. Kristus par to viņam «uzdāvināja» nemirstību un mūžīgu klīšanu pa pasauli. Viņš tika sastapts vēl XIX gadsimtā Anglijā, un, kad Agasferu eksaminēja prestižo Kembridžas un Oksfordas universitāšu profesori, tad nevarēja viņu vainot vēstures, tradīciju, seno kultūru un senās Zemes, ko viņš simtgadēs ilgajos klejojumos ir apgājis ne reizi vien, nezināšanā.
Un tomēr nemirstības jautājums atrodas tikai otrajā vietā - uzreiz pēc jautājuma «kur ir dzīves jēga?» Kad atbildēsim uz šo jautājumu, tad zināsim, vai ir vērts dzīvot tūkstoš gadu.
Sagatavošanā izmantot Krievijas i interneta materiāli.
eniostudija.lv
[+] [-]
[+] [-]
un ka jādara..
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]