Trīs baisas leģendas
Brīvdienu vakari ir piemērotākais laiks pasaku, teiksmu un leģendu stāstīšanai. Arī mēs jums pastāstīsim trīs baisas leģendas, kuras vēl baisākas padara fakts, ka tās cēlušās no patiesiem notikumiem.
Līķis zem matrača
Leģenda
Reiz kāds pāris pierakstījies hotelī, kur tiem visu nakti bijis jāsadzīvo ar pretīgu smaku. No rīta viņi zvanījuši personālam, lai sūdzētos. Apskatot istabu, kādam no personāla licies, ka pie nejaukās smakas vainojama gulta. Protams, visiem gribējies cerēt, ka zem gultas nemanītam izdevies paslēpties kādam bezpajumtniekam, taču skats atklājies daudz nepatīkamāks. Personāla darbinieks pacēlis palagu, izvilcis veļas kasti un atklājies, ka pāris gulējis uz trūdoša meitenes līķa, kas ievietots zem gultas drēbju kastē.
Patiesība
Šāds atgadījums patiešām ir bijis. Pie kam ne vienā vien vietā- Lasvegasā, Also, Kanzasā, Misurī, Ņujorkā un pāris reizes Floridā un Kalifornijā. Teiksim, ka pēdējos gados ASV līķu atrašana hoteļu istabiņās zem gultām ir populāra mirušo atrašanās vieta. Patiesībā tas ir diezgan loģiski- skapis un veļas kaste zem gultas ir divas vietas, kur līķi var itin viegli paslēpt. Un fakti liecina, ka ASV gandrīz uz katru puisi ir viena nogalināta prostitūta.
Helovīnu triks ar pakāršanos
Leģenda
Kāds pusaudzis vēlējies pārbiedēt visus, izstrādājot baismīgu triku. Viņš vēlējies tikai izlikties, ka pakaras, bet tā vietā patiešām nogalinājis sevi.
Patiesība
Arī šī leģenda radusies no patiesiem notikumiem. Ir bijuši pat vairāki cilvēki, kas vēlējušies imitēt savu nāvi par godu Helovīniem, bet tā vietā viņi patiešām sevi nogalinājuši. Visbiežāk tie bijuši zēni pusaudžu vecumā.
Aprakts dzīvs
Leģenda
Dažiem nelaimīgajiem ļauts atdusēties mierā, lai gan viņi nemaz vēl nav gatavi doties prom no šīs pasaules. Par to liecina skrāpējumu pēdas zārku iekšpusē- redzams, ka cilvēks mēģinājis izbēgt no šaurā, 3 m dziļumā atrodošās zārka.
Patiesība
19 gadsimtā tā bija diezgan bieža parādība. Tie bija laiki, kad dakteriem nebija ne īpašu zāļu, ne ārstniecības metožu. Arī cilvēka nāves konstatācija notika diezgan vienkārši- nelaimīgo papurināja, gaidot atbildi. ja cilvēks atjēdzās- tātad dzīvs, ja ne- miris. Vēlāk gan tika izdomāta sistēma, kas palīdzētu atrakt nejauši dzīvu apglabātu cilvēku,- virs zemes no zārka tika izvilkts striķītis ar zvaniņiem gadījumam, ja nelaiķis atmostas. Dažus tas izglāba, tomēr liela daļa tik un tā nosmaka, kamēr zārkus atraka.
