Tā mīl dzīvnieki. Putnu un zvēru intīmā dzīve

Lielākajai daļai dzīvnieku sugu partnera izvēli pārsvarā veic mātītes, savukārt tēviņi nav pārāk izvēlīgi. Tas ir saistīts ar to, ka mātītes pēcnācējos parasti iegulda daudz vairāk resursu nekā tēviņi. Savukārt, ja rūpes par pēcnācējiem uzņemas tēviņš, tad vīriešu dzimums var kļūt izvēlīgāks, un tad nevis tēviņi, bet gan mātītes potenciālo partneru priekšā dejos rituālās dejas, lai tos savaldzinātu.

Kad lauvu tēviņš izcīnījis bara vadoņa tiesības, viņš bieži vien apēd visus svešos mazuļus un ķeras pie savu pēcnācēju radīšanas, krietni vien nopūlēdamies, lai «viņa» mātītes neapaugļotu citi tēviņi. Valdošā tēviņa izturēšanās bioloģiskā jēga ir acīm redzama: bara pēcnācēji būs ļoti spēcīga vaislinieka radīti. Nežēlīga, bet efektīva dabiskās izlases metode.

Atsevišķās kukaiņu sugās mātītes pēc pārošanās apēd tēviņus vai tie nobeidzas, jo savu bioloģisko funkciju izpildījuši, bet pēcnācēju audzināšanai vairs nav nepieciešami.

Skudru tēviņiem un mātītēm pirms pārošanās laika izaug spārni. Tēviņi pēc pārošanās nobeidzas, bet mātītes atbrīvojas no spārniem (bieži vien tos apēd) un sameklē vietu ligzdai.

Zirnekļiem raksturīgs dzimumu dimorfisms, parasti tēviņi ir mazāki par mātītēm. Tāpēc nav brīnums, ka dažu sugu mātītes pēc pārošanās tēviņu apēd. Dažu sugu tēviņi ir gudrāki, pirms pārošanās viņi mātītei pasniedz kukaini, kuru tā pārošanās laikā apēd (bet, ja ar to ir par maz, ko tad…!?).
Melnās atraitnes mātītes ir līdz 1,5 cm garas. Tēviņi ir daudz mazāki nekā mātītes un pilnīgi nekaitīgi. Visticamāk, par "melno atraitni" tos sauc tādēļ, ka pēc pārošanās mātīte, kas ir daudz spēcīgāka, nogalina un apēd tēviņu.

Jūras saru tārpiem zēni apēd meitenes. Tēviņi apsargā apaugļotās olas, kamēr tās pārsprāgst. Tā kā mātītei pēc kopošanās ir lemts iet bojā, tēviņš, ilgi nedomājot, to apēd.

Perlamutreņu olu apaugļošanās notiek, kad mātītes mantijas dobumā nonāk spermatozoīdi, ko tēviņi izdalījuši ūdenī.

Zivis- šķēpneši un pecīlijas- mēdz pāroties ne tikai ar savas šķirnes pārstāvjiem, bet arī veidot hibrīdus. Citas zivis gan pārojas tikai ar savas šķirnes pārstāvjiem.

Monogāmija

Monogāmija bieži sastopama starp putniem, retāk starp dzīvniekiem.
Monogāmiju piekopj Melnais Amerikas grifs, Kalifornijas peles, Ķīnas strupastes un dažas pingvīnu sugas.

Gulbji veido monogāmus pārus uz mūžu. Jauns partneris var tikt meklēts, ja viens kāds no pāra iet bojā. Reizēm, ja viens no pāra mirst, tad otrs neveido pāri vairākus gadus vai paliek "atraitnis" uz mūžu. Pāris kopīgi būvē lielu ligzdu uz kāda paaugstinājuma krastmalā. Pēc tam diezgan liela teritorija ap ligzdu tiek agresīvi apsargāta. Ja tuvumā parādās kāds nevēlams traucētājs, tēviņš brīdinot par to skaļi paziņo mātītei. Pārējā laikā tas ir miermīlīgs un cēls.

Poligāmija

Lai pārotos, sikspārņu tēviņi un mātītes satiekas tikai vienu reizi gadā. Sikspārņi ir poligāmi dzīvnieki, t.i., šiem dzīvniekiem neveidojas pastāvīgi pāri, bet tēviņi pārojas ar daudzām mātītēm, un arī mātītes neatpaliek.
Sikspārņiem raksturīga divu veidu pārošanās stratēģija.
1) Migrējošajām sugām tēviņi parasti ir teritoriāli: tie ieņem noteiktas mītnes un teritorijas migrācijas trasē, kuras aizsargā no citiem tēviņiem, vienlaicīgi cenšoties ar īpašiem riesta saucieniem pievilināt pēc iespējas vairāk garām migrējošas mātītes.
2) Otrs pārošanās modelis ir t.s. promiskuitīvā pārošanās, kad sikspārņiem, pulcējoties vienkopus lielākā skaitā, savstarpēji pārojas jebkurš tēviņš un mātīte, kas tajā brīdī šim procesam ir nobrieduši.

Pēc pārošanās sikspārņu mātītēm ir unikāla spēja "iekonservēt" tēviņu spermu savos dzimumvados, kur tā saglabājas dzīvotspējīga vairākus mēnešus - līdz nākamā gada pavasarim. Olšūnas attīstība, apaugļošanās un embrija attīstība notiek tikai pēc pamošanās no ziemas guļas.

Kad katastrofāli trūkst vīriešu, sieviešu starpā izvēršas asa konkurence. Tritonu mātītes var pat nozagt tēviņa spermu brīdī, kad tas nodod to savai partnerei.

Hermafrodīti

Gliemju tipā ir hermafrodīti (kā dīķgliemeži un spolītes), kas spēj būt par sievieti un vīrieti vienlaikus.

Ja klaunzivs ģimenē bojā iet daiļā dzimuma pārstāve, atraitnis parasti reaģē, mainot dzimumu: viņš pārvēršas par mātīti.

Jūras zirdziņiem pēcnācējus iznēsā tēviņi. Pēc bērnu iznēsāšanas viņi uzsprāgst kā gaisa burbulis un pasaulē nāk jaunā paaudze.

Vienai no jūras tārpu sugām ir novērojama šāda situācija: ja sastopas divas mātītes, tad tā, kura ir mazāka, pārvēršas par tēviņu (bet tā kā tēviņi aug ātrāk, tad drīz vien šie tārpi mainās lomām).

Homoseksualitāte

Lai kādi arī būtu homoseksualitātes cēloņi dzīvnieku vidū, tomēr pārējie bara dzīvnieki pret saviem citādi orientētajiem biedriem izturoties tieši tāpat kā pret jebkuru.
Novēroti gan strausu tēviņi, kas izrāda labvēlību tikai sava dzimuma strausiem, gan flamingo tēviņu pāri, kas kopīgi būvē ligzdu un pat audzina pieklīdušus cāļus. Homoseksualitāte nav sveša sikspārņiem, delfīniem, pērtiķiem, aitām, govīm, pelēm un daudziem citiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem.

Vardes un krupji bieži nespēj noteikt otra partnera dzimumu vismaz kādu pirmo pusstundu pēc satikšanās. Šajā gadījumā viņi pārojas ar savu dzimumu tikai tāpēc, ka neatšķir to no pretējā. Ja otrs dzīvnieks mēģina no pārošanās izvairīties un nomest no sevis otru, tad arī tas attopas un šo sakaru pārtrauc. Bet izrādās, ka greizsirdīgās mātītes var pielavīties pārim, kurš kopojas, un atraut partnerus vienu no otra.

Arī kaiju vidū netrūkst pāru, ko veido divas mātītes. Kaijām gan ir tēviņi, bet daudzās kolonijās to skaits ir pārāk mazs un visām mātītēm partneru nepietiek. Pēc pārošanās ar tēviņu kaiju mātīte uzsāk kopdzīvi ar citu mātīti un abas kopā audzina mazuļus.

Amsterdamas zooloģiskajā dārzā organizētas lekciju sērijas, kas veltītas dzīvnieku homoseksuālismam, un ekskursijās rādīti zvērudārzā mītošie lopiņi geji.

Pētījumi liecina, ka trim ceturtdaļām no punduršimpanzu bonobo dzimumdzīves nav nekādas reproduktīvas nozīmes un gandrīz visi bonobo ir biseksuāli.