Fakti, kas pierāda, ka okeāna dzīlēs dzīvo saprātīgas būtnes

Mums kļuva vientuļi dzīvot uz savas planētas vieniem pašiem un mēs sākām meklēt saprāta ziņā sev līdzīgas būtnes.
Tā nu mēs cenšamies atrast neparastas civilizācijas, saceram teorijas par paralēlajām pasaulēm, tai pat laikā aizmirstot par to, ka tepat mums līdzās uz zemes varētu eksistēt civilizācija, kas savā attīstībā sen mūs apsteigusi. Kas gan tā ir par noslēpumainu civilizāciju, kas it kā ir tepat mums līdzās, taču piekļūt tai mēs nekādi nevaram?
Šī civilizācija varētu būt- zemūdens iedzīvotāji.

Ir daudz faktu, kas apliecina, ja ne labi pazīstamās zudušās Atlantīdas pēcteču klātbūtni, tad, kā minimums, to pašu "saprāta brāļu" esamību, kurus mēs meklējam kosmosā. Lūk, daži piemēri, kas runā par "zemūdens atnācēju" pastāvēšanu.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Amerikas karaflotes jūrnieki izmēģināja jaunu zemūdens sakaru aparatūru. Atlantijas okeānā atradās kuģis, kas uztvēra no krasta nākošos signālus. Un pēkšņi uz kuģa sāka uztvert signālus, kas bija ļoti līdzīgi no sauszemes nākošajiem, taču modificēti.
Skaņu analīze parādīja- tas nav pirmatnējā signāla atkārtojums, kā arī nav atbalss. Signāla avots atradās aptuveni 8000 metru dziļumā. Amerikāņu zinātnieki izteica pieņēmumu, ka šie signāli izskatās tā, it kā kāds būtu uztvēris sākotnējos no krasta raidītos signālus, modificējis tos, un tad pārraidījis atpakaļ tajā pašā frekvencē, it kā gribot pievērst sev uzmanību.
Toreiz signālus neizdevās atšifrēt. Taču nesen Pentagons ar jaudīgu datoru palīdzību mēģinājumu atkārtoja, par rezultātiem, kā parasti, nevienam neko neziņojot. Interesantākais ir tas, ka pēc tam amerikāņi veica intensīvu darbu tā rajona pētīšanā, no kurienes bija dzirdami dīvainie modificētie signāli.

Vēl viens interesants notikums saistās ar 1972. gadu, kad patruļas kuģi pie Norvēģijas krastiem piefiksēja neatpazīstamu zemūdeni. Patruļa centās stāties kontaktā ar zemūdeni, lai noteiktu tās piederību un atklāja, ka zemūdene pārvietojas ar ātrumu 150 mezgli stundā, kas atbilst 250-280 km/h. Tai pat laikā mūsdienu jaudīgākās atomzemūdenes iegremdētā stāvoklī nepārsniedz 35-45 mezglus stundā (60-80 km/h). Pēc tam, kad patruļas dienestam neizdevās sakontaktēties ar nezināmo zemūdeni, tas pieņēma lēmumu bombardēt noslēpumaino objektu. Taču tas pēkšņi neticamā ātrumā pazuda no radaru ekrāniem, iegremdējoties aptuveni trīs kilometru dziļumā. Interesanti ir tas, ka mūsdienu atomzemūdeņu maksimālais iegrimšanas dziļums ir ap kilometru. Tikai pēc tam kļuva zināms, ka bombardēšanas brīdī visas elektroniskās ierīces un sakaru līdzekļi bija izgājuši no ierindas. Kas gan tas bija par zemūdens aparātu un kam tas piederēja? Šie jautājumi tā arī palika bez atbildēm.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tika pētīts Bermudu trijstūris. Kāds gan bija pārsteigums, kad pašā tā centrā, apmēram 600 metru dziļumā atklājās divas patiešām milzīgas piramīdas, kas pēc izmēra pārsniedz Ēģiptē atrodošās. Zinātnieki izsaka pieņēmumu, ka šīm piramīdām nav vairāk par 50 gadiem. Būvju tehnoloģija nav saprotama, bet uzceltas tās no materiāla, kas ļoti līdzinās biezam stiklam.

1997.gadā Antarktikas tuvumā austrāliešu karaflotes jūrnieku batiskafa kamera 600 metru dziļumā piefiksēja ovālu apveidu priekšmetus, kas no iekšpuses izstaroja intensīvu gaismu. Nofilmēto materiālu izpētīja Karaliskā okeanoloģijas institūta zinātnieki, kuru secinājums bija viennozīmīgs- šie priekšmeti var būt tikai mākslīgi radīti.

Pamatojoties uz visiem šeit minētajiem faktiem, var pieņemt, ka pasaules okeāna dibenā patiesi mīt attīstīta civilizācija, kurai pieder ļoti varena zemūdens flote. No tādiem pieņēmumiem gan uzreiz kļūst baisi un neomulīgi.
Bez mūsu zinātnei nepazīstamiem zemūdenēm līdzīgiem objektiem, var minēt arī dīvainus radījumus, kas nelīdzinās nekam, ko mēs pazīstam, taču kurus daudzkārt redzējuši cilvēki. Tos mēdz saukt par nārām vai tritoniem.
Jau no seniem laikiem cilvēki ir cēluši savas mājas ūdenstilpņu tuvumā un skatījušies ūdenī ar bailēm un cerību, pielūdzot to kā varenu spēku. Bet no ūdens nereti parādījušās radības, kas pa daļai līdzinājušās cilvēkiem, pa daļai nē, taču jebkurā gadījumā tās bijušas vilinošas, noslēpumainas un bīstamas ūdens stihijas būtnes.

Piemēram, 1890.gadā nāras tikušas trīsreiz pamanītas Skotijas tuvumā. Kādā līcī to redzējuši pat vairāki simti cilvēku. Parasti nāra nav pietuvojusies pārāk tuvu krastam, tāpēc pamatīgi to apskatīt bijis sarežģīti, izņemot vienu reizi. Nāru aprakstīja kā 1,8-2,1 metrus garu būtni ar mazu galvu, melniem matiem un sniegbaltu ķermeni. Tā peldējusi gandrīz tāpat kā cilvēks.

1913.gadā nāras vairākas reizes parādījušās Portlendas tuvumā. Vēl viena nāra bija pamanīta 1926.gadā ASV, viņa vairākkārt redzēta strautā, kas ietek Misisispi upē.

Bet 1935. gada pavasarī Kalifornijā, Santa- Monika līcī pie Redondobīčas, trīs jūdžu attālumā no krasta zvejnieki no sava kuģīša pamanījuši dīvainu radījumu, kas attālināti atgādināja cilvēku. Viņa galvu ar platu, gludu pieri un mirdzošām acīm sedza biezi, melni mati, bet ķermenis bija aptuveni 3,5 metrus garš. Zvejnieki centās piepeldēt tuvāk tā saucamajam "tritonam", taču tas spēcīgi uzsita pa ūdeni ar asti un pazuda tumšajās dzīlēs.

1947. gadā kāds zvejnieks Skotijas piekrastē Hebrīdu salu tuvumā redzējis nāru, kas peldējusi, guļot uz krabju kastes. Kad viņa pamanīja uz sevi vērsto zvejnieka skatienu, tūlīt pat ātri ienira ūdenī.

2009.gada vasarā Izraēlas pilsētā Kirjatjamā arī dažas reizes redzētas nāras, pie kam liecinieku bija diezgan daudz un stāstīja viņi visi vienu un to pašu.

Ko mēs varam teikt par visiem šiem iepriekš minētajiem gadījumiem? Vai var eksistēt 'tādi "ūdens cilvēki"?
Ja kaut viens vai divi no norādītajiem ziņojumiem ir patiesi, tad tos nedrīkst ignorēt. Varbūt tiešām mūsu pasaulē reāli eksistē humanoīdi, kas pieder pie mums nezināmas, bet attīstītas civilizācijas, un dzīvo tie pasaules okeāna dzīlēs, kur mums, cilvēkiem, pieejas pagaidām nav.