Jauna Zemes iznīcības teorija
Šad un tad katastrofas uz Zemes iznīcina lielu skaitu sugu. Liela apjoma izmiršanas atkārtojas ik pa 26 līdz 30 miljoniem gadu, kas sakrīt ar intervālu, ar kādu Saules sistēma pārvietojas cauri galaktikas plaknei. Saliekot šos faktus kopā, daži zinātnieki ir izteikuši pieņēmumus, ka galaktikas plaknē esošie putekļu un gāzu mākoņi varētu izjaukt komētu orbītas un izraisīt to lidošanu Saules sistēmas centra virzienā, kā rezultātā palielinās iespēja komētām sadurties ar Zemi. Jaunākie pētījumi liecina, ka spēlē ir vēl kāds ietekmīgs neredzamais dalībnieks - tumšā matērija.
Dažas no masveida izmiršanām ir izraisījušas sadursmes ar kosmiskiem objektiem. Piemēram, dinozauru bojāejas iemesls ir asteroīds, kas pirms aptuveni 66 miljoniem gadu ietriecās tagadējās Jukatanas pussalas teritorijā. Citos gadījumos vainojami ir plaša mēroga vulkāniskie izvirdumi. Šīs katastrofas atkārtojas ik pa 30 miljoniem gadu.
"Tas vienmēr ir bijis neizprotami, kā sadursmes ar ārpuszemes objektiem, varēja radīt novērotos ilgtermiņa ģeoloģiskos efektus," teica Zemes zinātņu pētnieks Maiks Rampino no Ņujorkas universitātes, piebilstot, ka neredzamā tumšā matērija varētu izraisīt gan sadursmes ar komētām un asteroīdiem, gan plaša mēroga vulkāniskos izvirdumus.
Lai gan joprojām nav skaidrs, kas īsti ir tumšā matērija un no kā tā ir veidota, tiek uzskatīts, ka tās Visumā ir visai daudz. Piena Ceļa galaktikas plaknē vienā kvadrāt-gaismas gadā atrodas tumšā matērija, kuras masa līdzvērtīga Saules masai. Tieši tāpat kā redzamie gāzu un putekļu mākoņi var ietekmēt Saules sistēmas tālāko reģionu komētu orbītas, arī tumšā matērija varētu izraisīt šo objektu lidojuma virziena maiņu, kā rezultātā komētas var ielidot Saules sistēmas centrālajos reģionos un sadurties ar Zemi.
Rampino uzskata, ka šie mākoņi var ietekmēt Zemi arī tiešā veidā. Kad Saules sistēma brāžas cauri tumšās matērijas mākoņiem, kas atrodas galaktikas plaknē, neredzamās daļiņas nokļūst Zemes gravitācijas ietekmes zonā. Tumšās matērijas daļiņas riņķo ap Zemes kodolu un krīt centra virzienā, kur mijiedarbojas gan ar normālo matēriju, gan pašas savā starpā. Izdalās enerģija, kas pārvēršas siltumā.
Kamēr Saules sistēma šķērso galaktikas plakni, mijiedarbība ar tumšo matēriju būtiski palielina Zemes kodola temperatūru. Rampino ir aprēķinājis, ka tie varētu būt pat vairāki simti grādu pēc Celsija. Šis siltums miljoniem gadu ilgā laika periodā virzās augšup, izraisot gan plaša mēroga vulkāniskos izvirdumus, gan tektonisko plātņu kustību. Tā rezultātā uz planētas notiek globālas klimata izmaiņas, pārvēršot sugām ierasto un labvēlīgo vidi par naidīgu teritoriju.
Ģeofiziķis Deniss Kents no Lamonta-Dohertija Zemes observatorijas atzīst, ka ideja ir intriģējoša.
"Ja viens no vidi izmainošajiem faktoriem vēl varētu izrādīties paciešams, tad abi kopā tie varētu atstāt būtisku iespaidu uz ekosistēmām," piebilda Kents, paskaidrojot, ka dažas no lielajām sadursmēm, kuras nav pavadījušas plaša mēroga ģeoloģiskās katastrofas, piemēram pirms 35 miljoniem gadu notikusī sadursme tagadējā Česapīkas līča teritorijā, nav izraisījusi būtisku ekoloģisko katastrofu un plaša mēroga sugu izmiršanu.
Avots: Science
