Naudas vēsture Latvijā. 1.daļa

Līdz XVI gadsimtam.

Arī Latvijas teritorijā, tāpat kā citviet, palielinoties cilvēku skaitam un attīstoties sabiedrībai, sākās savstarpējā tirdzniecība, kas sākumā noritēja preču apmaiņas ceļā, bet vēlāk - norēķinoties ar precēm, ko uzskatīja par vērtīgām.

Agrajos viduslaikos Eiropā parādījās gliemežvāki, kuri jau kādu laiku kalpoja kā norēķinu līdzeklis Āzijā un Āfrikā. Arī Latvijas teritorijā ir atrasti šie gliemežvāki un tiek uzskatīts, ka šeit tie parādījušies 7. un 8. gadsimta mijā.

Grieķu monētas, kas uzskatāmas par senākajām Eiropas teritorijā kaltajām monētām, Latvijas teritorijā nav atrastas. Romā kaltās monētas gan ir atrastas, kaut arī nelielos daudzumos un par visticamāko tiek uzskatīts pieņēmums, ka tās šeit atkļuvušas pa tā saukto Dzintara ceļu, kas veda uz Baltijas jūru.

Agrie viduslaiki Latvijas teritorijā dēvēti par bezmonētu posmu. Tas gan nenozīmē, ka šeit nenotika nekāda tirdzniecība un nebija nepieciešams norēķinu līdzeklis. Gluži vienkārši šajā laikā kā nauda tika izmantots galvenokārt tīrs sudrabs, piemēram, stienīšos. Šis periods beidzās devītajā gadsimtā, kad Latvijas teritorijā parādījās Tuvo un Vidējo austrumu dirhemi, kas bija kalti no sudraba. Šādu monētu parādīšanās saistīta ar vikingu jūrnieku piestāšanu Kursas un Zemgales ostās. Vikingi šajā laikā acīmredzot tirgojās ļoti plašos mērogos — ir interesanti tas, ka Skandināvijā, īpaši Gotlandē, atrasts ārkārtīgs daudzums arābu monētu.

Nākamās monētas, kas parādījās Latvijas teritorijā, taču bija apritē vienlaikus ar arābu dirhemiem, bija Eiropas denāriji, kurus kopš franku Merovingu dinastijas laikiem kala Vācijā. Šīs monētas bija ļoti dažāda izskata, jo naudas kalšanas tiesības nepiederēja ķeizaram vienīgajam - naudu kala ļoti daudz kur, pat klosteros. Latvijā denāri nokļuva ar Gotlandes tirgotāju starpniecību.

Sākot ar trīspadsmito gadsimtu Latvijas teritorijā nomainījušās daudzas dažādas valūtas. Trīspadsmitā gadsimta sākumā, 1211. gadā, bīskaps Alberts atļāva Gotlandes tirgotājiem kalt monētas Rīgas bīskapijā. Līdz ar to Baltijā ieviesās Gotlandes vērtības un svara attiecības sistēma. Latvijas teritorijā par sistēmas pamatvienību tika pieņemta Rīgas sudraba svara mārka.

Līdz XVIII gadsimtam.

Kad sešpadsmitajā gadsimtā Rīgai piešķīra brīvpilsētas statusu, monētas tika kaltas Rīgā un, par spīti sarežģītajiem apstākļiem, rāte turpināja kalt monētas pēc vecajiem Livonijas paraugiem, par pamatvienību uzskatot mārku.

Kad Livonijas kara laikā tika nodibināta Pārdaugavas hercogiste, atkal aktualizējās jautājums par vietējās naudas nepieciešamību. Sešpadsmitā gadsimta beigās, 1572. gadā, tika uzsākta šiliņu kalšana. Vēlāk kala arī vērdiņus, markas un pusmārkas. Rīgā, kas nonāca poļu varā, tika nomainīta naudas norēķinu sistēmas pamatvienība. Ja agrāk tā bija Rīgas mārka, tad tagad par to tika noteikts dālderis. Ieviesās arī citas jaunas monētas — graši, sešgraši, trīsgraši un pat trīspelheri jeb pusotrgraši. Vienā dālderī bija 35—36 graši. Dažkārt tika kaltas arī zelta desmit dukātu monētas jeb portugāli.

Latgalē savukārt apgrozībā bija Žečpospoļitas nauda - timfi, orti, sešgraši, trīsgraši un trīspelheri. Zviedru valdīšanas laikā sākumā saglabājās Žečpospoļitas monētas, taču vēlāk notika pāreja uz dukātiem.

Ap septiņpadsmitā gadsimta vidu parādījās vēl viens naudas veids, kas bija apgrozībā paralēli monētām. Tā bija tā sauktā plākšņu nauda - lielas, taisnstūrveida vai kvadrātveida vara plāksnes, kuru vērtība bija atkarīga no svara un attiecīgās vara cenas.