Naudas vēsture Latvijā. 2.daļa

Līdz XX gadsimtam.

Laiku pa laikam plākšņu naudu turpināja izgatavot līdz pat astoņpadsmitā gadsimta beigām, konkrēti, 1786. gadam, kad plāksnes zaudēja naudas nozīmi un kļuva par vienkāršu preci.

18. gadsimtā, līdz ar Latvijas teritorijas nonākšanu Krievijas impērijas sastāvā, Latvijā sāka lietot Krievijas naudu, tomēr tai paralēli joprojām notika norēķini arī ar citās valstis kaltajām monētām. Deviņpadsmitā gadsimta nogalē Krievijas impērijas teritorijā tika veikta naudas reforma, kuras rezultātā līdzšinējo norēķinu sistēmas pamatvienību - sudraba rubli - nomainīja zelta rublis. Šis rublis gan tā arī netika izkalts kā monēta, tas kalpoja tikai kā aprēķinu vienība, toties kala piecu un desmit rubļu monētas.

Pirmā papīrnauda Latvijā parādījās, tai esot Krievijas impērijas sastāvā. Pirmā Krievijā iespiestā papīrnauda bija tā dēvētās asignācijas (no franču: assignet), ko sāka iespiest astoņpadsmitā gadsimta beigās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū šīs naudaszīmes nomainīja valsts kredītbiļetes.

XX un XXI gadsimtā.

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā ilgu laiku valdīja haoss, kas izpaudās arī naudas sistēmas nestabilitātē.
Par Latvijas naudas vēsturi var runāt, sākot ar 1918. gadu, kad oficiāli tika proklamēta netakarīga Latvijas valsts. Tajā brīdī valstī bija vairāki likumīgi maksāšanas līdzekļi jeb naudasvienības - ostrubļi, ostmarkas, Vācijas valsts markas, cara naudas rubļi un kapeikas, Domes nauda un kerenkas, kā arī vēl dažu pilsētu izlaistās naudas zīmes

1919. gada 22. martā Latvijas Pagaidu valdības deva rīkojumu par pirmās Latvijas naudas zīmes ieviešanu, nosaucot to par Latvijas rubli, un tās maiņas zīmi - par Latvijas kapeiku. Turpmāko trīs gadu laikā tika izlaistas 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu naudas zīmes un kapeikas ar 5, 10, 25 un 50 nominālvērtību. To autori bija mākslinieki Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Vilhelms Krūmiņš, Hermanis Grīnbergs un Rihards Zariņš. Šie soļi tiek uzskatīti par Latvijas naudas sistēmas pamata likšanu.

1922. gada 3. augustā tika apstiprināti "Noteikumi par naudu", kas paredzēja to, ka Latvijas Republikas naudas vienību sauks par latu un lata simtā daļa tiks saukta par santīmu.

1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Lēmums bija balstīts uz apsvērumu, ka tā varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku. Laikā no 1922. līdz 1940. gadam Latvijas Banka laida apgrozībā 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu naudas zīmes.

1923. gadā tika izstrādāta 100 latu naudas zīme, kuras autori bija mākslinieki Rihards Zariņš un Kārlis Krauze. Šī 100 latu banknote tika iespiesta Latvijas Valstspapīru spiestuvē, taču tobrīdējās spiestuves iekārtas nespēja radīt banknotes ar augstu aizsardzības līmeni pret viltošanu, tāpēc Latvijas Banka nolēma banknotes iespiest Anglijā. Neraugoties uz to, Latvijā paraleli turpināja izdot valsts kases zīmes ar 5, 10 un 20 latu nominālvērtību, un tās tika iespiestas Valstspapīru spiestuvē. Pie šo naudas zīmju tapšanas atkal strādāja mākslinieki Rihards Zariņš, Kārlis Krauze un Harijs Gricēvičs.

1939. gadā Latvijas Banka izlaida 100 latu banknoti, kas bija izgatavota Latvijas Valstspapīru spiestuvē, un tās autori bija mākslinieki Jānis Šternbergs un Kārlis Krauze.

1940. gada 17. jūlijā Latvija tika okupēta un inkorporēta PSRS sastāvā, tādejādi kopš 1940. gada 10. oktobra Latvijas Banka vairs nepildīja Latvijas centrālās bankas funkcijas, bet gan pārgāja PSRS Valsts Bankas pārvaldībā. Latvijā pakāpeniski tika veikti PSRS naudas sistēmas ieviešanas pasākumi.

1940. gada 25. novembrī PSRS Tautas komisāru padome noteica lēmumu, kas paredzēja lata un PSRS rubļa kursa noteikšanu -1 lats = 1 rublis. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, lats tika anulēts un PSRS rublis palika par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.

Otrā Pasaules kara laikā naudas sistēmā atkal iestājās sajukums, kad Latvijas teritorijā tika lietoti gan lati, gan reihsmarkas, gan PSRS rubļi.

Sekojošos padomju okupācijas gados Latvijā, tāpat kā visā PSRS teritorijā, bija vienota naudas sistēma – rubļi un kapeikas.

Trešās atmodas laikā 1992. gadā vispirms tika pieņemts lēmums laist apgrozībā Latvijas rubļus, kas bija Latvijas Bankas pagaidu naudaszīme. Pakāpeniski tika atgūtas ārvalstu bankās glabātās valsts zelta rezerves, kas kalpoja kā topošā lata stabilitātes garants.

1993. gadā Latvijā atkal parādījās lats, kas 1994. gadā tika piesaistīts piecu pasaulē ekonomiski spēcīgāko valūtu — ASV dolāra, Vācijas markas, Japānas jēnas,Lielbritānijas sterliņu mārciņas un Francijas franka — grozam.

Sāktā naudas reforma par pilnībā pabeigtu uzskatāma 1998. gadā, kad tika emitēta 500 latu naudaszīme, kas ir pēdējā no apgrozībā paredzētajām naudaszīmēm.

wikipedia.org