Piecas situācijas, kurās bērnam būtu jāsaka “Jā!”

Noraidījums tiešu kaitējumu nenodara, tomēr psihologi ir pārliecināti, ka ilgtermiņā vērojama tā ietekme uz bērniem. Pastāvīgi dzirdot vārdu “Nē!”, bērniem samazinās spēja uzņemties iniciatīvu, trūkst pozitīvas attieksmes un arī viņi paši sāk uz vecāku izteiktiem lūgumiem atbildēt ar īsu un stingru „Nē!”, to nereti pavadot ar kājas sišanu pret zemi.

„Vecāki sasniedz labākus rezultātus, runājot ar saviem bērniem pozitīvā un atbalstošā formā. Bērni biežāk uzņemas iniciatīvu, viņiem ir labāks garastāvoklis — bērni mācās pamanīt labās lietas, saprast, ko paši vēlas, nevis koncentrējas uz to, ko nedrīkst darīt. Turklāt tiek audzināta pacietība un atbildība,” skaidro Z.Avotiņa, papildinot, ka “teikt „Jā!” nenozīmē izpildīt visas bērna vēlmes un viņam dot neierobežotu brīvību. Gluži pretēji!”
Piemēram, pacietību audzināsim, ja, bērnam lūdzot saldumus, „Nē!” vietā teiksim: „Jā, saldumus varēsi dabūt pēc vakariņām”. Ja bērns veikalā vēlas rotaļlietu, varat sabārt, sakot: „Nē! Tu neesi paklausīgs un tāpēc Tev nepienākās šī manta!” — vai parādīt, ka cienāt viņa izvēli, sakot: „Kāda interesanta rotaļlieta! Varbūt ierakstīsim to Tavu vēlmju sarakstā, lai neaizmirstu nopirkt dzimšanas dienā vai kādos citos svētkos?”

Piecas situācijas, kurās bērnam noteikti būtu jāsaka “Jā!”

Mēdz būt izņēmumi, taču būtu lieliski teikt “Jā!”, ja bērns:

1. Vēlas pats apmierināt savas vajadzības: paēst, atrast un izvēlēties apģērbu, saģērbties, aiziet uz tualeti u. tml. Protams, daudz vieglāk un ātrāk to spēj izdarīt vecāki, taču, ļaujot bērnam darboties pašam, redzēsiet, kā pieaugs viņa pašnovērtējums, patstāvīgums un atbildība.

2. Vēlas iemācīties jaunas svarīgas prasmes: uzkāpt pa kāpnēm, nošļūkt no slidkalniņa, uzkāpt kokā u. tml. Iespējams, palaist bērna rociņu un ļaut viņam kāpt pa kāpnēm vienam pašam, šķiet ļoti biedējoši, tomēr tas ir vienīgais veids, kā ļaut bērnam augt un pilnveidoties. Obligāti pārrunājiet drošas uzvedības noteikumus un esiet klāt. Ja neizdodas — nomieriniet un iedrošiniet mēģināt atkal.

3. Vēlas jums palīdzēt. Cepjat pīrāgu? Mazgājat grīdu? Spodrināt vannu? Tūliņ jau mazais palīgs ir klāt! Pat tad, ja trūkst laika, steidzaties vai zināt, ka pēc „palīdzības” būs vēl lielāka kārtošana, sakiet „Jā!”. Redzēsiet, kā iemirdzēsies bērna acis un kā viņš ar sevi leposies. Viss sākas ar maziem solīšiem!

4. Vēlas saimniekot savā telpā. No mazotnes bērnam vajadzētu būt savai telpai — istabai vai vismaz stūrītim, kuru viņš pats var iekārtot. Ja bērns vēlas rotaļlietas un grāmatas pārkraut citā plauktā, savādākā kārtībā salikt apģērbu vai istabā radīt vieglu haosu, ļaujiet. Ja bērns jutīsies kā savas telpas un savu lietu saimnieks, viņš to sāks kopt un iemācīsies mantas novietot savā vietā. Protams, ja istabā ir pārlieku liela nekārtība un bērns neievēro kopējos ģimenes kārtības noteikumus, varat teikt: „Tu varēsi izbērt visus klucīšus uz paklāja, ja uz tā nebūs rotaļu automobiļu. Vai Tev palīdzēt, vai arī tos kastē saliksi pats?”

5. Vēlas lēkt peļķē. Šis ir nopietns padoms! Ir lietas — lēkt peļķēs, piepildīt kabatas pilnas ar smiltīm vai brist pa dubļiem —, ko vēlamies darīt tikai bērnībā. Šī pieredze ne vien sniedz bezgalīgi daudz prieka, bet arī attīsta sajūtas. Protams, ja ejat ciemos, plunčāties peļķēs nav pati labākā ideja. Tomēr pasakiet: „Jā, kāpēc gan ne! Noteikti vakarā uzvilksim gumijas zābakus un āra apģērbu, un atnāksim!” Dotais solījums ir noteikti jātur.
Kad jāsaka “Nē!”?

Pārstājot savam bērnam teikt „Nē!”, pirmā pozitīvā lieta būs, ka šis vārds, retāk izmantots, kļūst svarīgāks. Tajā bērns vairāk ieklausīsies. Tas ir jāsaka, ja:

1. Bērnam draud briesmas. Ja mazulis skrien uz ielas pusi, bāž pirkstu kontaktligzdā, stiepj rociņas karsta trauka virzienā vai kādā citā veidā sevi apdraud, ir jāsaka „Nē!” vai „Stop!”. Bērna drošība ir vissvarīgākais.

2. Bērna darbības apdraud citus. Ja bērns savam draugam smilšu kastē acīs ber smiltis, rauj puķes no kaimiņa puķudobes, vēlas smagu klucīti mest vecmāmiņas kaķim — pieaugušā pienākums ir to nekavējoties apturēt.

3. Ja zināt, ka, sacīdami „Jā!”, melosiet. Piremēram, bērnam veikalā sagribas rotaļlietu, un jūs pasakāt rekomendēto: „Jā, lieliski, nopirksim to Tev dzimšanas dienā!” — taču neplānojat savu doto vārdu turēt. Tādā gadījumā būtu prātīgi pateikt „Nē!”. Bērns noteikti atcerēsies jūsu solījumu un, ja to nepildīsiet, ne tikai jutīs vilšanos, bet arī iemācīsies, ka melot un neturēt solījumus ir normāla uzvedība.

Mazo ekspertu skolas vecāku pieredze

TV raidījumu vadītāja Kristīne Garklāva saka: „Domājot par "Jā" un "Nē" lietošanu, atcerējos kāda Norvēģijas skolotāja lekciju, kurā viņš teica, ka labprāt nomainītu Norvēģijas mājas lapu adrešu beigu daļu. Mums Latvijā, piemēram, ir Latvija.lv, savukārt viņiem - Norwegian.no. Vārds "No" jau pamatā ir ar negatīvu noskaņu un par to jādomā arī pieaugušajiem un ikdienā vairāk jādomā "Jā" kontekstā. Jāsāk ar sevi un jāsaprot, cik bieži un pamatoti savā ikdienā lietoju „Nē“. Ikdienas sarunās un rīcībā ar bērniem ietekmējos no Montessori pedagoģijas, tāpēc "Nē" lietošana pašos pamatos ir samazināta. Svarīga ir arī pašdisciplīna. Piemēram, mazgājot traukus, vienlaicīgi kārtojot māju un domājot darba domas, ir vieglāk bērnam attraukt – „Nē!“, kad viņš vaicā, vai istabā var uztaisīt ūdens parku. Bet vienmēr cenšos tomēr interpretēt ar atbildēm. Savukārt, dubļos brišanai, milzīgu koku zaru nešanai mājās no meža, dzīvnieku brūču ārstēšanai un tamlīdzīgām nodarbēm vienmēr saku „Jā!“, un nekad nedusmojos par sasmērētām vai saplēstām biksēm. „Jā“ ir visam, kas bērnu veido un attīsta, bet stingrs "Nē" ir situācijās, kad var sevi vai citus apdraudēt."

Sabiedrisko attiecību speciāliste Jolanta Bogustova atklāj, ka iespējamas arī atvērtas sarunas, kas nebeidzas ar „Jā“ vai „Nē“: „Jau kuro dienu ar jaunāko meitu Sofiju runājam par sunīti. Saprotu, ka "Jā!" patreiz teikt nevaram. „Nē!“ - netiks sadzirdēts un garantēs sarunas spalgās notīs. Tādēļ mums ir vēl trešais variants: izjautāt! Kādā krāsā būs sunītis? Ar baterijām vai dzīvs? Kur gulēs? Un daudzi citi jautājumi. Sarunu nobeidzam, secinot, ka būs par šo vēl jāpadomā“.