Bībeles mācībai būt vai nebūt?

Pēdējo nedēļu laikā valsts iedzīvotājus ir krietni pārsteidzis kardināla J. Pujata aicinājums visās Latvijas skolās, sākot no 2011. mācību gada, ieviest obligāto Bībeles mācību. Pēc kardināla domām, „tas ir nenormāli, ja mūsu skolās jaunatne netiek iepazīstināta ar tādu unikālu grāmatu kā Bībele”.

Kā arī kardināls uzskata, ka skolās būtu jāmāca tikai Bībeles un ne citu reliģiju idejas. Citu reliģiju aizstāvjiem katoļu baznīcas galva velta skarbus vārdus. It īpaši, nosodot jauno Likteņdārza projektu tikai un vienīgi tādēļ, ka arhitekts ir budists. „Konkursā pieņemts tas projekts, ko izstrādājis kāds no Japānas, budistu garīdznieks, proti, pēc budistu idejām, kuras nepazīst ne Dievu, ne Debesu valstību. Bet vai nekristīga ideja ir piemērota kristīgas tautas likteņdārzam? Manuprāt, agri vai vēlu tajā Budas dārzā nāksies uzstādīt kārtīgu krustu. Tādu kā, piemēram, pie Ogres Svētā Meinarda salā. Citādi no Likteņdārza nekas nesanāks.”

Dažus šie izteikumi ir satracinājuši, dažus – ielīksmojuši, bet tieši skolēnus iespējamā Bībeles mācības ieviešana skar visvairāk. Tādēļ vērsos tieši pie viņiem, aptaujājot 100 Rīgas vidusskolēnu.

Pēc rezultātu ieguves skaidri bija redzams, ka mūsu jaunieši, „kuriem nekas vairs nav svēts”, nav nemaz tik melni, cik viņus mālē. Lielākā daļa, jeb 52%, uzskatīja, ka Bībeles mācībai skolās vajadzētu būt pieejamai, bet tikai kā izvēles priekšmetam. 17% aptaujāto pauda, ka Bībeles mācībai vajadzētu būt obligāto priekšmetu sarakstā, bet 31% - ka Bībeles mācībai skolā nav vietas.

„Pati es noteikti vēlētos apgūt Bībeles mācību, bet uzskatu, ka tai nevajadzētu būt obligātai. Ticība jau ir tāda brīva lieta, no uzspiešanas jēgas nekādas – tie, kas nevēlēsies mācīties, padarīs šīs stundas par apsmieklu un neļaus neko apgūt gribētājiem,” savu izvēli paskaidroja Liene(17).

Savukārt Andris(18) savu uzskatu, ka Bībeles mācību skolās nav vajadzības pasniegt, pamatoja šādi: „Latvijā taču pastāv ticības brīvība, vai ne? Tad kādēļ to pārkāpt skolās? Pasaulē ir simtiem dažādu reliģiju, un arī skolēns ir tiesīgs sekot kādai vien viņam patīk, vai nesekot vispār, ja viņā nav šādas vēlmes. Uzspiesta kristīgās ticības mācīšana jaunietim, kurš to nevēlas, viņā tikai vairos naidu pret šo reliģiju.”

Abiem iepriekšējiem viedokļiem krietni pretējs bija Elīnas(17). „Manuprāt, visiem mūsu valsts jauniešiem būtu jāapgūst Bībeles mācība, pat tiem, kuri to nevēlas. Vairums Bībeles pretinieku nav pat to lasījuši, tādēļ nezin, par ko īsti runā. Turklāt, uzzinot ko jaunu, nevienam gabals nenokritīs, šā vai tā”.

Cik cilvēku, tik viedokļu, protams, tomēr lielākā daļa vidusskolēnu sliecas domāt, ka Bībeles mācībai jābūt pieejamai arī pēc ceturtās klases, bet, tomēr, tikai kā izvēles priekšmetam. Pašlaik ir lērums jauniešu, kuri labprāt apgūtu un labāk izprastu Bībeli, bet viņiem nav šādas iespējas. Tomēr piespiedu kārtā iznāks vien milzīgs haoss un dusmu vilnis. Cienīsim viens otra viedokli!