Uzdrīksties pats un iemāci savam bērnam spert soli ārpus savas komforta zonas

Bet varbūt gluži otrādi, ka nemaz neapmierina?

Atcerēsimies savu bērnību vai savu bērnu bērnību... Bērnam, ienākot pasaulē, šo komforta zonu rada vecāki un tad ir tik labi, droši un omulīgi. Vēlāk pienāk brīdis, kad bērnam jādodas uz bērnudārzu. „Tas ir kaut kas jauns un svešs.... un kas zina cik ilgi tur vajadzēs palikt pie svešām tantēm un nepazīstamiem bērniem? Kā es tur jutīšos?” - tā reizēm domā mūsu bērni.

Arī mēs paši - pieaugušie bieži baidāmies iziet ārā no savas ierastās komforta zonas, jo tā patiesi ir tik ierasta un mēs jau zinām, kas notiks rīt, parīt, pēc mēneša, pēc gada.... Tā mēs ieslīgstam rutīnā, jo viss ir tik pazīstami un vienkārši, ko tur vēl sarežģīt?

Iekšēji domājam, ka vajadzētu dzīvei taču iet uz augšu, bet nekā.... tā stāv uz vietas un iespējams, ka lēnām slīd uz leju...
Dažreiz dzīve mūs noliek tādā situācijā, ka pa vecam vairs nevar. Tad ir jādomā ko darīt, kur doties, ko jaunu apgūt, ko mācīties utt. Pati dzīve liek pārkāpt šo komforta zonu, bet šoreiz jau ar varu un spēku.

Bet to var sākt pārvarēt jau bērnībā, palīdzot savam bērnam jau ar viņa pirmajiem soļiem. Ne tikai palīdzēt savam bērnam, bet darīt to ikdienā arī pašam un būt savam bērnam kā piemērs. Dalīties ar viņu ar savām veiksmēm, ieiet azartā, sperot soli pa solim ārpus savas komforta zonas.

Iedomājies, ka esi apļa vidū – viss, kas Tev šajā brīdī dzīvē ir apkārt ir Tava komforta zona. Paanalizē, kā Tu parasti rīkojies? Kad pēkšņi parādās kāds piedāvājums – Tu to noraidi, vai tūlīt reaģē uz to un, izrādot interesi, dodies tajā virzienā, lai uzzinātu, kas tas ir?

Reizi gadā būtu jāapmeklē zobārsts. Ko sev parasti sakām? – „Ai, vēl jau viss ir kārtībā...” vai arī uzreiz pieņemam lēmumu vienoties par vizīti pie zobārsta.
Būtu laiks saplānot šī gada mērķus. Vai mēs to apņemamies darīt jau šonedēļ, vai atliekam, kaut kad, vai varbūt, ka nekad?

Pārmaiņu laiks no mums prasa elastību, tātad - apgūt ko jaunu, darīt to, ko nekad neesam veikuši. Vai sākam tūlīt meklēt jaunas iespējas, vai sēžam mājās un dzīvojam ilūzijās, ka viss būs kā senāk? Bet kā tas būs? Varbūt, ka varēšu turpināt veco?

Visu to redz, dzird un sajūt arī mūsu bērni....

Pārkāpjot savu komforta zonu, mēs iegūstam prieku un enerģiju:
- prieku par uzdrīkstēšanos,
- prieku par darbošanos,
- prieku par jaunu rezultātu, kas dod azartu to darīt vēl un vēl, jo ir radusies sajūta, ka daudz var izdarīt, ja dari, tūlīt, šeit un tagad! Katra iespēja dota tikai vienreiz!

Iedrošināsim un uzmundrināsim savus bērnus, kad tie uzsāk ceļu uz bērnudārzu, dodoties pretī jaunajam un zinot, ka tas var būt grūti. Ļausim bērnam izrādīt iniciatīvu. Paslavēsim viņu par jebkuru rezultātu, kad redzam – viņš no sirds ir centies, jo arī negatīvs rezultāts ir rezultāts. Ja kaut kas viņam nav sanācis, kā gribētos, tad labāk kopīgi pārrunāt - ko citā reizē viņš darītu citādāk? Rosināsim bērnam pašam atrast atbildi un izjust, ka viņam uzticas. Atzinums būs labs bērna motivētājs, jo no kļūdām mēs visi mācāmies! Bērnā radīsies labs ieradums – pārvarēt komforta zonu un saprast, ka jebkāds rezultāts ir labs, ka var augt, reizēm arī kļūdoties.

Arī mums pašiem - iet uz darīt!!!! Bail? Bailes var pārvarēt tikai tām ejot cauri. Kad tas izdarīts, tad pārņem gandarījuma sajūta – man izdevās!!! Paslavējiet par to sevi! Paslavējiet par to savu bērnu!
Iestrādāsim jaunu ieradumu – pārvarēt savu komforta zonu ikdienā, arī sīkumos.

Tas būs labs treniņš mums pašiem un mūsu bērniem. Tas ļaus kļūt daudz motivētākiem. Kļūt par to, kas vēlamies būt, darīt to, kas ir mūsu aicinājums. Sāksim no mazumiņa un tad šo soli arvien palielināsim!

Lai jums veicas!

Raksta autore: Sarmīte Šmite
Personības pilnveidošanas centra pasniedzēja,
M.A. NLP, NLP trenere.