Laulības šķiršana un bērns: ko teikt un kā palīdzēt?

Runāt vai nerunāt par šķiršanos?

Bērniem ir tiesības uzzināt par visiem svarīgiem notikumiem, kas var ietekmēt vai jau ietekmē viņu dzīvi. Laulības šķiršana ir tieši šāds gadījums. Pat ja neko nesakāt, bērni pamanīs izmaiņas jūsu uzvedībā, un rezultāts - vienkārši pārstās jums uzticēties. Ir grūti nepievērst uzmanību tam, ka mamma staigā saraudātām acīm vai tikai izliekas, ka viss ir kārtībā. Bērni bieži vien var savās fantāzijās iztēloties ko vēl sliktāku, nekā tas ir patiesībā, viņu trauksme pieaug, viņi izjūt pastāvīgu stresu no tā, ka dzīvo neprognozējamā situācijā. Sekas - viņi sliktāk guļ, var sākt slapināt gultā, sliktāk mācīties, pasliktinās attiecības ar vecākiem un draugiem.

Kad pastāstīt bērnam par šķiršanos?

Jāpastāsta tad, kad bērnam situācija sāk mainīties. Ja ģimene nolēma padzīvot atsevišķi, oficiāli nešķiroties, nav iemesla gaidīt. Paskaidrojiet bērnam, kāpēc un kā viņa dzīve mainīsies tuvākajā nākotnē. Piemēram: “Mēs ar tēti sastrīdējāmies, tu noteikti neesi pie tā vainīgs. Mēs tevi mīlam. Tā ir mūsu darīšana, mēs esam pieaugušie - paši izdomāsim, ko darīt tālāk."

Kurš runā ar bērnu?

Labākais variants: sarunā piedalās abi vecāki, iepriekš vienojoties par to, ko un kā viņi teiks. Svarīgi, lai mammas un tēta versijas par notiekošo sakristu. Jārunā vecākiem kopā, lai bērns redzētu, ka abi ir pārliecināti par savu nostāju, darbojas kā vienota fronte, un tas nemainīsies. Ja saruna, piedaloties abiem vecākiem, kāda svarīga iemesla dēļ nav iespējama, to var darīt pēc kārtas, bet katram no vecākiem obligāti būtu jārunā ar bērnu. Notikumu versija abiem tāpat jāsaskaņo.

Ko teikt?

Vienkāršiem vārdiem jāatklāj notikušā patiesā versija, bez sīkām detaļām. Svarīgi darīt zināmu bērnam, ka, neskatoties uz to, ka jūs vairs nedzīvojat kopā, mamma un tētis turpina būt mamma un tētis, mīl un rūpējas par viņu. Daudzi bērni uzskata, ka varētu būt vainīgi pie vecāku šķiršanās (piemēram, tāpēc, ka dzirdēja, kā vecāki strīdas par dažādām audzināšanas metodēm). Paskaidrojiet, ka bērns noteikti nav iemesls lēmumam dzīvot atsevišķi. Norādiet iemeslu.

Piemēram: “Mēs sākām pārāk bieži strīdēties, un, lai arī mēģinājām, nespējām to nedarīt...”, “Tagad mums kļuvis vieglāk dzīvot atsevišķi, nekā kopā”.

Katram no vecākiem jāapstiprina, ka noteikti mīl bērnu, tas viņam tagad ir ļoti svarīgi. Sīkāk pastāstiet, kādas izmaiņas gaida tuvākajā nākotnē, paskaidrojiet, kā jūs plānojat to īstenot. Vecākam, pie kura bērns dzīvos, katru vakaru jāstāsta par nākamās dienas notikumiem, cenšoties nepieļaut izmaiņas. Tas palīdzēs mazināt trauksmi par situācijas nestabilitāti, pamazām pārliecinot bērnu, ka viņa mīļie ir pieejami un pasaule nav sabrukusi.

Vai var stāstīt melus?

Daudzi vecāki spriež: bērns ir mazs, viņš tāpat nesapratīs, kāpēc teikt visu patiesību? Pārsteidzoši, bet bērni parasti saprot daudz vairāk, nekā mums šķiet. Jebkuri meli parasti tikai sarežģī situāciju. Piemēram, tā vietā, lai teiktu, ka tētis dzīvos pie savas mātes, jo viņa jāpieskata, labāk teikt, ka vecāki nolēma - tētis pārcelsies pie mātes, jo vecāki sastrīdējās, un grib padzīvot atsevišķi. Taču tētis tāpat satiks bērnu, jo turpina būt tētis un mīl bērnu. Puspatiesības situācijā bērns fantazēs, ka tēva mamma ir svarīgāka tētim nekā viņš, un jutīsies pamests. Viņš var justies vainīgs, slikts un... pasliktināt savu uzvedību, dusmoties uz tēti un vecmāmiņu, atsakoties ar viņiem tikties. Vai arī mēģiniet uzvesties tā, lai tas visiem patiktu, un demonstrēt savu mīlestību pret tēti, pieprasot pastāvīgi būt kopā ar viņu.

Ko darīt, ja notikumu versijas nesakrīt?

Vienoties. Parasti versijas nesakrīt jautājumos "kurš ir vainīgs" un "ko darīt". Jums nav jāmeklē vainīgie un tas jāstāsta bērnam, galvenais ir tas, ka viņš noteikti nav vainīgs. Jūs varat pārstāt būt dzīvesbiedri, bet vecāki paliksiet uz visiem laikiem. Kad bērns paaugsies, viņš izveidos savu versiju par notikušo, bet pagaidām viņš mīl gan mammu, gan tēti, viņa dzīvē viņi vienmēr bijuši kopā, tāpēc, ja iespējams, labāk atturēties no stāstiem par to, cik slikts ir otrs un viņa radinieki. Lai izlemtu, ko darīt, jāatrod kompromiss. Bērnam nepieciešami orientieri šajā visiem nestabilajā situācijā, un viņam noteikti nebūs pietiekami daudz spēka, lai saprastu dažādās mammas un tēta versijas.

Vai šķiršanās neradīs bērnam psiholoģisku traumu? Varbūt labāk bērna dēļ nešķirties?

Ne vienmēr ir viegli paredzēt, kas bērnam radīs lielāku psiholoģisko traumu: civilizēta šķiršanās ar iespēju satikt abus vecākus vai dzīve ar pastāvīgiem skandāliem, vecāku alkoholisms vai vardarbība. Ja jūs paliekat sarežģītās attiecībās bērna dēļ, vai vēlāk viņam tas nebūs pārāk liels slogs: zināt, ka viņš bija tavas neciešamās dzīves iemesls? Tāpēc ir vērts uzdot sev jautājumu: vai mēs neradīsim bērnam psiholoģisko traumu, ja nešķirsimies?

Varbūt jāpagaida noteikts vecums, kad bērns varēs vieglāk tikt galā ar traumu pēc šķiršanās?

Katram vecumam ir savas īpatnības šķiršanās situācijas pārdzīvošanā, taču tas nenozīmē, ka, ja bērns kļūst vecāks vai kamēr viņš ir mazs, viņš šķiršanos izturēs vieglāk. Bērnu ietekmē ne tik daudz šķiršanās fakts, cik vecāku attieksmes maiņa, jaunie dzīves apstākļi un tas, kā vecāki viņam palīdzēja pārdzīvot traumatisko situāciju.

Ja otrs vecāks rada briesmas bērnam vai bērns pēc tikšanās ar viņu slikti uzvedas, vai iespējams liegt viņam satikt bērnu?

Bērna drošība un rūpes par viņu ir pirmajā vietā. Ja otrais vecāks sit bērnu, lieto alkoholu vai narkotikas vai ir neadekvātā stāvoklī, labāk organizēt tikšanos citu pieaugušo klātbūtnē. Paskaidrojiet bērnam, ka vecāks ir slims, viņš ne vienmēr var uzvesties pareizi, kontrolēt sevi. Tomēr nevajadzētu ierobežot bērna komunicēšanu ar otru vecāku gadījumos, kad tā ir droša.

Kā varam atvieglot bērna turpmāko dzīvi pēc šķiršanās?

Katru vakaru vajadzētu turpināt stāstīt bērnam par nākamās dienas notikumiem. Centieties, ja iespējams, krasi nemainīt visu viņa dzīvi, cik vien iespējams saglabājiet to, kas bija pirms šķiršanās. Pārcelšanās uz citu dzīvokli, pilsētu, valsti, pāriešana uz citu skolu, draugu loka maiņa, komunikācijas ar radiniekiem samazināšana - atstājiet to visu vēlākam laikam. Ja šķiršanās iemesls ir jaunas attiecības, nevajadzētu nekavējoties jauno tēti vai māti iepazīstināt ar bērniem. Ja ir pārāk daudz izmaiņu, psihei var būt grūti tikt galā ar visu vienlaikus.

Ja vajadzētu saglabāt bērnam līdzīgu dzīvi kā pirms šķiršanās, vai tas nozīmē, ka tētim, mammai un bērnam jāturpina pavadīt laiku kopā?

Labāk to nedarīt, lai bērns varētu pierast pie tā, ka vecāki tagad dzīvo atsevišķi, un viņā nemostos cerība, ka jūs pārdomāsiet un atkal būsiet kopā. Ja agrāk jūs kopā svinējāt bērna dzimšanas dienu un Jauno gadu, tad vērts apspriest, kā bērns tagad pavadīs šīs brīvdienas. Piemēram, vecāki noteikti viņu apsveiks, un bērns svinēs kopā ar abiem pēc kārtas.

Vai vecākam, kurš dzīvo atsevišķi, būtu jāapsola intensīvi sazināties ar bērnu, lai bērns sajustu, ka viņu mīl un nav pametuši?

Adaptācijai svarīga stabilitāte. Vecākiem jāsastāda tikšanās grafiks, un jācenšas to stingri ievērot. Svarīgs ir ne tikai tikšanās biežums, bet arī regularitāte. Ja jūs apsolāt, bet nepildāt savas saistības, bērna ciešanas no situācijas nestabilitātes tikai palielināsies.

Vai iespējams izdarīt tā, lai bērns tik ļoti nepārdzīvotu?

Laulības šķiršana rada lielu stresu visiem ģimenes locekļiem. Tas ir normāli, ka bērns uztraucas, skumst, dusmojas, kliedz, raud, vaino tevi. Jūsu uzdevums ir pieņemt un izturēt viņa pārdzīvojumus. Nevajadzētu uzreiz mēģināt novirzīt bērnu uz jautrību un pozitīvām emocijām, to var uztvert kā viņa pārdzīvojumu noniecināšanu, emocionālu pamešanu. Ja tev tam nepietiek spēka, padomā, kurš no radiniekiem dažreiz varētu ar to tikt galā. Varbūt vecmāmiņa, vectēvs, jūsu draugi, psihologs bērnudārzā vai skolā.

Vai otram vecākam tikšanās laikā vajadzētu pasniegt bērnam dāvanas, vest uz izklaides vietām?

Bērnam mierīgums un stabilitāte ir svarīgāki par nepārtrauktu jautrību un dāvanām. Labāk, lai abi vecāki vienmērīgi piedalītos pašreizējā dzīvē, aktivitātēs, gājienos uz veikalu, parku un atrakcijām.

Kur otrais vecāks pēc šķiršanās var satikt bērnu?

Tas atkarīgs no jūsu vienošanās, bet otrajam vecākam labāk pavadīt laiku kopā ar bērnu citur, nevis mājās, kur viņš pastāvīgi dzīvo: doties kopā pastaigā, apciemot radiniekus vai vest pie sevis.

Vai var palaist bērnu nakšņot pie otra vecāka vai labāk viņam gulēt mājās?

Par to vecāki vienojas. Labāk, ka abiem vecākiem ir iekārtota vieta bērnam: atsevišķa istaba vai vismaz gulta, galds, rotaļlietu kaste, grāmatas, lai bērns zinātu, ka viņam ir vieta gan mammas, gan tēta mājā.

Kad vajadzētu doties pie bērnu psihologa?

Vajadzīgi aptuveni divi gadi, lai bērna un citu ģimenes locekļu psihe pārvarētu šķiršanos. Ja redzi, ka bērns cieš un tev nepietiek spēka, lai tiktu galā ar notiekošo, jāsazinās ar speciālistu.