Bērnu dusmas, nepaklausība, agresija. Kas pie vainas un ko darīt?

Šī spēcīgā emocija izlaužas uzbrūkoši, iznīcinoši, sāpinoši. Bet ir taču cilvēki, kas veiksmīgi prot tikt galā ar savām dusmām!

Visas jūtas un emocijas ir dabiskas. Dažādās emocijas - gan pozitīvās (prieks, laime), gan negatīvās (bailes, dusmas) — piešķir ikdienas dzīvei krāsu. Ne patīkamās, ne nepatīkamās jūtas nav ne labas, ne sliktas, jo ir īstas. Ja cilvēks pierod nomākt sevī negatīvās emocijas (naidu, niknumu, skaudību, aizdomīgumu), viņš zaudē arī spēju izjust patīkamās (mīlestību, labestību, uzticību).

Dusmas piedzīvo jebkurš – ar tām jāiemācās sadzīvot un tikt galā sociāli pieņemami.

Nepaklausība

Bērna nepaklausībai vienmēr ir kāds cēlonis- kāds mērķis, ko viņš cer šādi panākt. Dažreiz bērni ar nepatīkamu uzvedību cer piesaistīt pieaugušā uzmanību.

Bērna agresīvās uzvedības dzinējspēks var būt cīņa par varu.

Vēl asākas konfliktsituācijas spēj radīt bērna atriebības vēlmes. Dažreiz arī šķietami nevainīga rīcība, vārds var izraisīt spēcīgu aizvainojumu bērnā.

Agresija

Agresija ir motivēta iznīcinoša darbība, kas ir pretrunā ar sabiedrībā pastāvošām normām un kuras rezultātā tiek nodarīts fizisks vai psiholoģisks kaitējums. Agresija veidojas brīdī, kad dusmas tiek vērstas pret kādu citu, lai nodarītu tam būtisku kaitējumu. Agresija var būt kā līdzeklis mērķa sasniegšanā; kā atbildes reakcija un arī kā mērķis - uzbrukt, iznīcināt.

Parasti ar vārdu agresija domājam fizisko agresiju. Mūsdienās daudz izplatītāka ir psiholoģiska agresija. Pastāv uzskats, ka zēniem vairāk raksturīga ir fiziskā, bet meitenēm – verbālā agresija, tomēr abi agresīvās uzvedības veidi var būt raksturīgi abiem dzimumiem.

Parasti nekļūdīgi pazīstam agresiju, kad tā ir vērsta pret citiem - tiek ievainots kāds no līdzcilvēkiem. Bet cilvēks var būt agresīvs arī pats pret sevi (autoagresija), sākot no sevis savainošanas līdz pat galējai formai - pašnāvībai.

Bērna iekšējā neapmierinātība var izlauzties kā negaidīts dusmu uzliesmojums šķietami nepamatotās situācijās, kad dusmas ir ilgstoši uzkrājušās, skarot pilnīgi citu cilvēku vai lietu.

Kā un kāpēc rodas agresija?

Bioloģiskā virziena aizsācējus psiholoģijā — psihoterapeitu Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) un etologu Konrādu Lorencu (Konrad Lorenz) — vieno uzskats, ka uz agresiju pamudina cilvēka iedzimtie instinkti. Lai glābtu sevi no iznīcības, cilvēks kļūst agresīvs pret citiem, tāpēc tā drīzāk būtu jāizvērtē kā sociāli pieņemama vai sociāli nepieņemama.

Frustrāciju teoriju pārstāvji, piemēram, amerikāņu psihologs Džons Dollards (John Dollard), uzskata, ka cilvēkos agresiju izraisa dažādi ārēji cēloņi mērķu sasniegšanai. Lai mazinātu agresiju, nepieciešams vai nu mainīt draudus izraisošo situāciju, vai arī cilvēka attieksmi pret notiekošo.

Sociālpsiholoģiskās teorijas uzsver atdarināšanas lomu agresīvās uzvedības attīstībā (amerikāņu psihologa Alberta Banduras (Albert Bandura) sociālās iemācīšanās teorija). Bērni apgūst agresīvu uzvedību, novērojot pieaugušo cilvēku agresiju, kuri uzvedība tādā vai citādā veidā tiek dabū to, ko ir gribējuši. Pēc šīs pieejas, agresiju var iemācīt izpaust sociāli pieņemami.

Daudzi pētnieki antisociālas un agresīvas uzvedības cēloņus meklē ģimenē. Ar agresīvu rīcību bērns mazina savu mazvērtības izjūtu un cenšas izlikties pārāks pār citiem. Agresija palīdz izgāzt savu sāpi, arī kompensēt bailes, izvairīties no trauksmes. Dažreiz tā var būt no tīša nodarījumā gūta bauda.

Lielākais vairums mūsdienu pētnieku atzīst, ka agresīvu un antisociālu uzvedību provocē daudzu un dažādu problēmu summa, kur liela nozīme ir arī:

- ārējiem notikumiem;

- tam, kā konkrētais cilvēks uztver konkrēto situāciju; iekšējam uzbudinājumam;

- cilvēka individualitātei.

Kā palīdzēt agresīvam bērnam?

Strādājot ar agresīvu bērnu, jāmainās gan bērnam, gan videi.

No skolā nepieciešamām prasmēm svarīgi ir attīstīt:

- saskarsmes iemaņas;

- paškontroles iemaņas;

- akadēmiskās spējas.

Nereti vajag konsultēt arī šī bērna vecākus.

Ko psihologi iesaka agresijas mazināšanai?

Sods

Vieni uzskata, ka bērnus nepieciešams sodīt, citādi agresīvais var kļūt vēl agresīvāks. Otri uzskata, ka, sodot bērnu, mēs viņam iemācām, ka atsevišķās situācijās agresivitāte ir pieļaujama.

Speciālisti arvien vairāk uzsver, ka nevis sods nav iedarbīgs, bet gan veids, kā sodām, nav efektīvs.

Lai sods būtu efektīvs, tam jābūt 1) tūlītējam; 2) nozīmīgam; 3) neizbēgamam.

Kad piemērojams sods?

Sods piemērojams tad, ja bērns neievēro aizliegumus.

Sods viens pats iemāca baidīties no ārējas kontroles, nevis pašam uzņemties atbildību. Tāpēc svarīgi ir izskaidrot, kāpēc attiecīgā rīcība nav vēlama, ļaujot bērnam pašam saprast savu atbildību par nodarījumu.

Grāmatas “Disciplīna bez uzkliedzieniem un pļaukām” autori Džerijs Vikofs un Barbara Anela1 uzskata, ka katram rājienam būtu jāietver trīs aspekti –

- aizliegums kaut ko darīt (nesit!);

- ieteikums citai rīcībai (kad esi dusmīgs, labāk ej prom!) un

- iemesls, kāpēc viņa rīcība ir jāpārtrauc (kad sit, tad sāp).

Ja bērns agresīvo rīcību nepārtrauc, būtu jāvelta ilgāks laiks, lai vienatnē ar bērnu palīdzētu viņam saprast,

- kāda viņa rīcība ir nepieņemama,

- kādu rīcību no viņa sagaida un

- kāpēc tā būtu jārīkojas.

Svarīgi, lai sods darbotos audzinoši, nevis kā gandarījums dusmīgiem pieaugušajiem.

Kādu sodu piemērot?

Bērna fiziska ietekmēšana nozīmē to pašu, ko fiziska vardarbība. Kliegšana un rāšanas ir emocionālas vardarbības izpausmes.

Reizēs, kad izdarīts pārkāpums, par kura izdarīšanu patiešām pienākas sods, efektīvs līdzeklis var izrādīties privilēģiju liegšana.

Kad izdarīts pārkāpums, bērnam vai pusaudzim pašam ir jāuzņemas atbildība par savi rīcību.

Veiksmīgs risinājums var izrādīties iesaistīt pašu pārkāpēju, - lai bērns izvēlas sodu par savu nodarījumu.

Lai bērnus atradinātu no rupju vārdu lietošanās, daži psihologi iesaka likt nevēlamo vārdu bērnam atkārtot bez apstājas, lai vārds zaudētu iedarbību (minūti uz katru vecuma gadu).

Grāmatas “Māmiņ, vai tu mani mīli?” autore R. Špalleka iesaka pieaugušajam saņemt šo bērnu rokās un turēt, kamēr viņš apsola nesist citiem. Viņa arī brīdina, ka bērns trakos un kliegs, tomēr iegūs pieredzi, ka viņa neuzvedību pārtrauc. Ciešie apskāvieni paši par sevi nenovērš uzvedības traucējumus, taču dod bērnam apziņu, ka viņu mīl.

Ierobežojumi un sodi ir veids, kā iemācīt bērnam sadzīvot ar apkārtējo pasauli. Nesaņemot solīto sodu, bērns var saprast, ka vienmēr varēs nesodīti darīt visu, ko grib.

DUSMU ABRĪVOŠANA

Psihologi piedāvā arī atbrīvoties no dusmām. To var izdarīt, izliekot dusmas dažādās fiziskās nodarbēs vai paužot tās ar vārdiem (uzrakstīt dusmīgu vēstuli, bet nenosūtīt).

Tomēr bērnam jāizprot, ka dusmas ir jāatbrīvo, taču nedrīkst nodarīt sāpes cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm.

ATVAINOŠANĀS

Lai izvairītos no iespējamas agresīvas darbības, efektīvs līdzeklis var izrādīties atvainošanās –pēc tam, kad dusmas ir pārgājušas.

POZITĪVS LOMU MODELIS

Pieaugušajiem jāiemācās kontrolēt nevis bērnus, bet gan sevi pašu.

SOCIĀLO IEMAŅU ATTĪSTĪŠANA

Darbā ar agresīviem bērniem psihologi uzsver arī sociālo iemaņu trenēšanas nozīmi. Bieži vien agresīvie bērni nemaz nezina, kā savu neapmierinātību citādi paust.

Palīdziet bērnam saredzēt problēmu un paskatīties uz to no citas perspektīvas!

Vēl dažas idejas, kā reaģēt uz bērna dusmām, nepaklausību un agresivitāti

Atturieties rīkoties pēc pirmā ierosinājuma! Neiesaistieties cīņā ar bērnu! Neatriebieties!

·Cik iespējams, nepievērsiet uzmanību bērnam, kad viņš uzvedas neatbilstoši. Protams, nereaģēt var tikai tajos gadījumos, kad bērna uzvedība nerada briesmas savai vai citu dzīvībai un veselībai.

Pievērsieties bērnam brīdī, kad viņš rīkojas labi. Pasakiet, kas tieši jūs iepriecina.

·Kad bērns uzvedas neadekvāti, vērsiet uzmanību uz to, ko bērns dara, nevis uz bērnu kā personību.

·Centieties nevispārināt secinājumus. Cilvēks, kurš izjūt uzbrukumu, ir nodarbināts ar sevis aizstāvēšanu, nevis cenšas risināt radušos problēmu.

·Pēc iespējas mazāk runājiet par bērna nepareizo uzvedību. Paskaidrojiet, kādu uzvedību jūs gaidāt.
Vienojieties par noteikumiem. Bērna uzvedībai vienmēr ir jābūt kādai robežai.

·Ja bērns, zinādams uzvedības noteikumus, tomēr tos pārkāpj, privātā sarunā pajautājiet viņam pašam, ko jūs varat darīt.

·Dariet zināmas bērnam savas izjūtas.

·Novērst bērnu uzmanību no nevēlamās darbības var palīdzēt negaidīta rīcība. Piemēram, kad klasē ir troksnis, skolotājs sāk sarunāties ar sienu.

·Ierosiniet kādu citu darbību, kas arī prasa enerģiju.

·Cīņā par varu var izrādīties efektīvi, ja atzīsiet bērna spēku. Tā arī pasakiet – es nevaru tevi piespiest rīkoties citādāk.

·Dodiet iespēju bērniem ikdienā fiziski izlādēties.

·Mēģiniet mainīt vidi.

·Neprasiet neizpildāmo.

·Rodiet iespēju apmierināt pieņemamās bērnu un pusaudžu intereses.

·Pēc iespējas legalizējiet uzvedību.

·Vienmēr būs prasības, kuras bērnam jāievēro. Taču ar katru gadu disciplīnas grožus vajadzētu palaist vaļīgāk, ļaut pašiem pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību. Bērniem jāiemācās, ka ikvienai rīcībai ir sekas.

·Ja ir izcēlies strīds, neiesaistiet citus.

·Ja bērns ir izdarījis būtisku pārkāpumu, viņam savi nedarbi būtu jāizpērk.

·Pēc konflikta samīļojiet un nomieriniet; paskaidrojiet, kāpēc sodāt.

·Maziniet spriedzi ar humoru, bet neizsmejiet.

·Pasakiet bērnam, ka pieņemat viņa dusmas, bet piedāvājiet citas iespējas to izteikšanai.

·Palīdziet bērnam izskaidrot un nosaukt vārdos savas izjūtas (īpaši negatīvās).

·Pastāstiet, kādas izmaiņas bērna uzvedībā jūs vēlētos redzēt.

·Palūdziet, lai bērns jums palīdz kaut ko izdarīt.

·Izrādiet interesi par bērna nodarbēm.

Kā iemācīties vienam otru labāk izprast? Šeit jums var palīdzēt nodarbības visai klasei, ko atradīsiet Dž. Alena un Dž. Nernes grāmatā “Skolēnu izaugsmes veicināšana. Palīgs klases audzinātājam”.

Kā sarunāties ar bērnu, kurš kādam nodarījis pāri?

Aprunājieties tūlīt pēc starpgadījuma viens pret vienu. Dodiet viņam brīdi nomierināties.

Tad noskaidrojiet - kas notika? Koncentrējies tikai uz faktiem, bez atvainošanās, bez savas uzvedības attaisnošanas, bez vainas novelšanas uz upuri.

·Ko tieši tu darīji (nevis kāpēc)?

·Kas notika pēc tam?

·Kā tu jūties tagad?

·Kā tu domā, kā tas otrs jūtas?

·Vai tas ir tieši tas, ko tu vēlējies panākt?

·Mēģiniet kopīgiem spēkiem saprast, kāpēc viņš dara pāri citiem. Palīdziet bērnam saprast, ka visa pasaule nav nostājusies pret viņu.

·Ko tu nākamreiz varētu darīt citu (nevis sist, apsaukāties, ķircināt…)? Aiciniet vispirms bērnu izteikt savus ierosinājumus. Justies dusmīgam ir dabiski un pieņemami. Nepieņemami ir darīt pāri otram, kad esi dusmīgs. Kā tu vari nodrošināties, lai nekas tāds neatkārtotos? Ko tu pats vari darīt?

Kā rīkoties skolotājam, ja skolēni dara cits citam pāri?

·Neļaujiet nevienam bērnam darīt pāri otram – ne ar pazemojumiem, ne ar spēku. Iejaucieties!

·Izklīdiniet skatītājus, kas kaut vai tikai vērojot atbalsta notiekošo!

·Kad vien iespējams, novērsiet kautiņu, pirms tas sācies (ar jokiem, ar vārdiem, fiziski nošķirot)!

·Neļaujiet sevi izprovocēt uz tādējādi nekļūstiet par vienu no cīņas dalībniekiem!

·Tomēr pirms uzsākat kautiņu novērst, padomājiet par savu drošību! Neejiet viens!

Kā palīdzēt bērniem, kuri cietuši no vienaudžu agresīvās rīcības?

Aiciniet bērnu runāt(mazākiem bērniem spēlēs un rotaļās, arī zīmējot) par to, ko viņam nozīmējusi šī pieredze. Uzziniet bērna atbalsta sistēmu.
Daži bērni par citu upuriem kļūst vājo sociālo iemaņu dēļ. Māciet bērniem tādas uzvedības iemaņas, kas palīdzēs viņiem nākotnē pasargāt sevi no iekļūšanas vardarbības upura lomā.

Kā palīdzēt bērniem izvairīties kļūt par citu agresīvās rīcības upuri?

Rīkojiet diskusijas ar bērniem, ko darīt dažādās draudīgās situācijās.

·Sākotnēji mudiniet, lai bērni paši nosauc pareizās atbildes. Svarīgākais, lai bērni saprastu, ka ir vairākas iespējas. Noder spēle “Bet ja nu…?”.

… tu ej pa ielu un kāds tevi sāk apsaukāt…

… kāds prasa tev atdot naudu, kas tev iedota pusdienām…

… uzsāk kautiņu ar tevi…

… kāds nogrūž tevi pie zemes rotaļlaukumā…

… kāds izplata nepatīkamas baumas par tevi…

·Atgādiniet, ka pāri darītājiem patīk kontrolēt savus upurus. Māciet bērniem justies drošiem un varošiem.

·Skaidrojiet, ka ir svarīgi prast sevi aizstāvēt, taču ne vienmēr nepieciešams iesaistīties cīņā ar uzbrucēju vai apvainotāju.

·Nopietnu briesmu gadījumā (tiksi piekauts, kad uzbrucēji ir vesela grupa; uzbrucējam ir ierocis) – bēdz!

·Māciet bērnus pastāstīt pieaugušajam, ja kādam dara pāri, ka tā nav sūdzēšanās, bet saprātīga rīcība.

·Ja klasē ir izveidojusies agresīva konfliktsituācija starp atsevišķiem bērniem vai bērnu grupām, aiciniet tos bērnus, kas nav ne uzbrucēji, ne cietēji, nostāties pret huligānismu un vardarbību, viņi parasti ir vairākums.
Nobeigumam

Cilvēkiem ļoti gribas saņemt dažādas “receptes”, tomēr atbildes uz jautājumiem, kas skar mūsu dzīvi, slēpjas mūsos pašos. Tas nav viegli. Bet… Mēs nevienu nevaram pārveidot, kā vien paši sevi.