Kā pašam veidot savu pensiju? I daļa
Nums jāapzinās, ka neviens par mūsu vecumdienām neparūpēsies kā vien mēs paši. Pierasts ir uzskatīt, ka pensiju mums nodrošinās valsts. Pensiju sistēma balstās veiktā sociālā nodokļa iemaksās. Tā mūs pieradinājuši domāt un uzskatīt ekonomisti, politiķi-autoritātes. Taču ticēt banku ekonomistiem un politiķiem ir tas pats, kā uzticēt savas avis ganīt vilkam. Viņu intereses ne vienmēr sakrīt ar noguldītāju interesēm un krīzes situācijā, kā rāda pieredze, viņi cenšas situāciju interpretēt sev par labu.
Vai ir iespējams, ka varam paši veikt uzkrājumus, kas nav atkarīgi no trešo pušu interesēm un viedokļiem? Vai iespējams būt neatkarīgam laikmetā, kad viss savstarpēji cieši saistīts un politiķu solījumi pārtop to laušanā, kad nepieciešams budžeta labā samazināt pensijas un banku sektora solidārā atbildība par izsniegto kredītu vai pieņemto depozītu pārtop vien kredītņēmēja/noguldītāja problēmā?
Minēsim trīs soļus, kas būtu jādara, lai vecumdienas vai pelnīto atpūtu varētu baudīt mierīgi:
1) Savus uzkrājumus kontrolēsim mēs paši nevis uzticēsim tos politiķiem un banķieriem, padarot tos neatkarīgus no viņiem.
2) Uzkrājumus pasargāsim no inflācijas, devalvācijas vai jebkuriem citiem valūtas riskiem, piemēram dolāra un eiro sabrukuma.
3) Izstrādāsim sistemātisku un regulāru uzkrāšanas programmu.
Pirmkārt, ir jāsaprot, ko nozīmē kontrolēt naudu pašiem un nevis to uzticēt citiem? Tas nozīmē daļu naudas izņemt no depozītiem bankās, fondos un pieejamos pensijas līmeņos un ieguldīt aktīvos, kurus kontrolējam. Uzņēmējiem tas nozīmē izvēlēties tādu uzņēmēja darbības formu, kas ļauj bankas kontos turēt tikai minimāli nepieciešamo summu bezskaidras naudas darījumu veikšanai, pārējo aktīvai darbībai nepieciešamo naudu ieguldot augstas likviditātes aktīvos, kurus var ātri pārvērst naudas līdzekļos.
Ja nauda ir pie Jums, naudu kontrolējiet Jūs, ja tā ir pie bankas tad to kontrolē citi. Cik mūsu valsts vēsturē, nerunājot par pasaules pieredzi, bijuši piemēri, kad bankas tehnisku iemeslu dēļ aizveras, bankrotē, vai pēkšņi uzliek lielas izņemšanas komisijas? Te var atcerēties 1998. gada banku krīzes apstākļus, Banku Baltija, 2008.gada situāciju ap Parex banku un tā tālāk. Katra banku krīze bija „pēdējā”. Politiķi solīja darīt visu, lai kontrolētu, ierobežotu un pasargātu. Taču ikreiz nākas saskarties, ka bankas kā bankrotēja, tā turpina bankrotēt.
Finanšu kapitāla tirgus komisijas mājas lapā FKTK norādīts, ka bankas pret noguldītājiem atbild tikai ar savu pamatkapitālu, kas ir vismaz 5reizes mazāks nekā kopējais depozītu apjoms. Bankas darbība paredz pieņemtos depozītus ieguldīt taustaimniecībā, respektīvi, kredītos. Tātad, lielākā daļa depozītu ir aizdoti tālāk kredītos.Pašreiz kredītu maksājumu kavējumi bankās virs 180 dienam ir 17% no aizdotās naudas. Vai Jums ir pārliecība, ka bankas spēs segt savas saistības pret noguldītājiem?
Esiet savas naudas noteicējs un kontrolējiet to pats! Ieguldiet aktīvos, kurš vienmēr ir bijis nauda jau vairāk kā 5000 gadus. Tas ir zelts. Zeltu jums vienīgi var atņemt ar varu, taču zelta vērtība bijusi vienmēr tā, kas palīdzējusi ļaudīm grūtos brīžos-vai tas bijis Ēģiptes un Romas impērijas varenības uzplaukuma laikā antīkajā pasaulē, vai viduslaiku karos, postā, epidēmijās, vai jaunāko laiku karos, ekonomiskajās krīzēs un nenoteiktībā.
Kā pasargāt savus uzkrājumus no inflācijas? Vai tad ne tāpēc tiek ieguldīts depozītos un fondos, lai ar to cīnītos un vēl nedaudz nopelnītu? Vēl mazāka nojausma ir par to kā cīnīties ar devalvāciju vai valūtu riskiem. Varbūt jāpērk eiro, varbūt dolārs, Šveices franks, Ķīnas juaņa? Bet kas notiks, ja valūtu kurss dramatiski mainīsies un par to pašu naudiķu, kuru vakar varēja apmaksāt dzīvokli, mācības bērniem un vēl nedaudz izklaidēties, šodien var vien nomaksāt telefona rēķinu?
Lai zinātu kā ar to cīnīties, jāieskatās pagātnē un jāmeklē tas, kam vienmēr ir bijusi vērtība un naudas funkcija. Un atklājam, ka ne tikai senatnē, bet pat mums vēl zināmajos PSRS un jaunākajos Latvijas laikos naudas pirktspēja noteiktā laika posmā dramatiski kritās. PSRS rubļi, Latvijas rubļi, „repšiki” un pat lati- vai atceraties to vērtību izmaiņas? PSRS rubļi Pavlova reformas laikā zaudēja vērtību vienas naksts laikā. Krājkontu grāmatiņā bērnu pilngadības depozīts no 1000 rubļiem pārvērtās mazvērtīgā uzkrājumā. Šādus piemērus var atcerēties vai ik uz soļa. Tā ir naudas evolūcija. Nauda, kas segta tikai ar valdību solījumiem, nav segta ne ar ko.Tajā pat laika posmā zelta grama vērtība izgājusi cauri šiem laikiem un turpina būt patiesa vērtība. Par zelta vērtības ekvivalentu varēja iegādāties preces un pakalpojumus gan toreiz, gan tagad, kamēr daudzas mums zināmas valūtas jau aizmirstas un izmestas vēstures mēslainē. Vai tas pats gaida arī Latvijas latu? Kadēļ gan lai tas būtu izņēmums, ja tas segts tikai ar valdības solījumiem. Kādi ir šie valdības solījumi, to budžeta un pensiju kontekstā atceras daudzi.
Par zeltu šodien, tāpat kā 10, 20 vai vairāk gadu atpakaļ, var nopirkt jebkuru pasaules valūtu. Par zeltu var nopirkt jebko, jebkurā pasaules malā- to zināja un lietoja arī Ēģiptes Faraons. Kāpēc mēs zeltu šodien neizmantojam kā naudu, kādēļ gribam būt gudrāki un tālredzīgāki?
Pavisam īsi atbildot, tas nav izdevīgi ne baņķieriem ne politiķiem, jo zeltu nevar izprintēt un devalvēt, bet zelts disciplinē un rada bagātības uzkrājumu tiem, kas krāj, nevis tērē. Mūsdienu civilizācija balstīta uz patēriņu. Lai nekļūtu par šīs pseidovērtības upuri, uzkrājumi jāveic zeltā un sudrabā, kas ir pie Jums, jūsu kontrolē, jo tā vērtību nevar ietekmēt. Var manipulēt ar zelta cenu, uzlikt ierobežojumus, šķēršļus tā pārvaldībai, kā jau arī ne reizi vien ir bijis. Taču tas neietekmē zelta vērtību kā tādu un to saprot arī zelta pretinieki, lai ko viņi neteiktu par šī metāla „nenoderīgumu”.
Raksta aotors:
Mārtiņš Kļaviņš
Īpašo klientu konsultants
Goldinvest asset managmet
[+] [-]
[+] [-]