Kā izvairīties no tipiskām domāšanas lamatām

Nekontrolēt domas ir normāli. Mēģinājums kontrolēt līdzinās pašapmānam. Turklāt ar smadzenēm ir grūti strīdēties, jo tām ir dzelžaina loģika. Bet mānīgos domāšanas slazdus var apiet, lai saglabātu veselīgu psihi un kļūtu laimīgāki.

Lamatas Nr.1: Melnbaltā domāšana

• “Prezentācija pilnībā izgāzās, jo sajaucu divus svarīgus slaidus”
• “Visas draudzenes ir precējušās, jo ir glītas. Esmu viena, jo esmu neglīta"
• “Tev ir brīnišķīgi vecāki, atbalstīja visus centienus. Mani salauza manu dzīvi, jo neļāva apmeklēt mākslas skolu"

Vai tev bijušas līdzīgas domas? Mēs visi labi protam salīdzināt un pretstatīt. Jau no mazotnes uzzinām, kas ir “augsts” salīdzinājumā ar “zems” un “vecs” ar “jauns”. Nav brīnums, ka tik bieži saskaramies ar izvēli “visu vai neko”: mūsu situācija izskatās briesmīga, bet kāda cita - brīnišķīga.

Taču vai tiešām nav vidusceļa starp perfektu prezentāciju un “pilnīgu izgāšanos”? Vai “precējusies” un “viena” ir tas pats kas “glīta” un “neglīta”? Protams, vecāki pieļāva kļūdas, taču starp "brīnišķīgi vecāki" un "salauza dzīvi" ir vesela aiza. Iespējams, viņi atbalstīja citos veidos: ieaudzināja atbildības sajūtu, sniedza ģimenes siltumu, maksāja par izglītību u.tml. Galvenais būtu saprast, ka dabā nav absolūtu krāsu. Nav jāpārliecina sevi, ka esi apmierināts ar ko tādu, kas nepavisam neatbilst vēlmēm. Vienkārši jāatzīst, ka ir arī pelēkas nokrāsas.

Kā ir labāk - dzīvot ar mūžīgo aizvainojumu, vai izjust pateicības un vilšanās kokteili? Kad smadzenes čukst, ka ir tikai divas iespējas, apstājies un pajautā sev - vai tikai tu nepalaidi garām ko svarīgu?

Lamatas Nr.2: Pārsteidzīgi secinājumi

• "Viņa neatbildēja uz ziņu, noteikti ir dusmīga"
• "Ja darba intervijā neatstāju labu iespaidu uz visiem, mani var uzskatīt par zaudētāju"
• "Ārsts rauc pieri, drošo vien saskatījis manā kardiogrammā kaut ko briesmīgu"

Labi tas vai slikti, bet smadzenes cenšas ielūkoties nākotnē. Reizēm tas palīdz. Bet dažreiz tikai rada nepatikšanas. Notikumi vēl tikai izvēršas, bet mēs jau "zinām", kā tas beigsies. Sekas – ne tikai mēs jau iepriekš satraucamies, dažreiz tas kļūst par pašpiepildošos pareģojumu.

Piemēram, esi pārliecināts, ka pasākumā nebūsi nevienam interesants un visu vakaru sēdi drūms un nomākts. Ja jaunajiem paziņām nepatīk tava drūmā versija, vai var viņus vainot? Vai labāk nebija atslābināties un izturēties draudzīgi? Ja tu nervozē vai jau iepriekš esi nokāris degunu, pajautā sev, kāpēc aizceļot nākotnē vai lasīt citu cilvēku domas. Vai secinājumi ir balstīti uz faktiem? Vai arī uz to, kas "noteikti" atgadīsies? Lai cik tu uzticētos savai intuīcijai, tavas bailes vēl nav piepildījušās. Nevajag jau iepriekš par tām pārdzīvot.

Lamatas Nr.3: Mentālais filtrs

• "Ja esmu neizgulējies, nevaru skaidri domāt"
• “Mana draudzene vienmēr met netīrās lietas uz grīdas. Viņa ir bezcerīga!"

Mūsu smadzenes līdzinās advokātam. Protams, šodien esi kā salauzts, jo naktī slikti gulēji. Bet vai kādreiz ir bijis tā, ka pēc negulētas nakts juties modrs? Vai tieši pretēji - izgulējies labi, bet diena bija neizdevusies? Kad mēģinām izskaidrot savu nogurumu ar to, ka pietiekami negulējām, nāk prātā gadījumi, kas apstiprina minējumu - galu galā tas ir tieši tas, ko mēs gribējām. Atrast pierādījumus par pretējo ir daudz grūtāk. Dažreiz mēs pat nemeklējam tālāk. Tomēr derētu nomainīt advokāta lomu uz neatkarīgu izmeklētāju un rūpīgi apskatīt pierādījumus. Ja nu esi ko palaidis garām?

Lamatas Nr.4: Emocionālā nosacītība

• “Tik neveikli. Es izskatījos kā muļķis"
• “Rokas trīc, zarnas kā sasietas mezglā. Nē, es noteikti neesmu gatavs sarunai"
• “Kaut kā slikti jūtos. Acīmredzot nevajadzētu uzņemties šo projektu"

Emocijas ir nenovērtējams palīgs. Sliktas priekšnojautas brīdina par briesmām, vētrains prieks apstiprina sirsnīgu pieķeršanos, skumjas stāsta par to, pēc kā ilgojas dvēsele. Taču reizēm tik ļoti ļaujamies emocijām, ka piešķiram tām pārāk lielu nozīmi. Justies neveikli uzreiz nenozīmē izskatīties kā muļķim. Mēs bieži sevi vērtējam daudz bargāk nekā apkārtējie. Taču ķermeņa reflektorā reakcija nebūt nenozīmē, ka smadzenēm izdevies objektīvi novērtēt stāvokli. Nevajag domāt, ka tu galīgi izgāzies tikai tāpēc vien, ka juties neveikli. Neatsakies no jaunā projekta tikai tāpēc, ka neesi par to īpašā sajūsmā.

Ieklausies emocijās, tās pateiks šaubu iemeslu: varbūt kaut kas ir pretrunā ar tavām vērtībām vai arī esi uzņēmies uzdevumu, kas nav pa spēkam. Taču uzreiz neatsakies no iespējas. Entuziasma trūkums nenozīmē, ka viss ir zaudēts.

Lamatas Nr.5: Katastrofizācija

• "Tas ir pasaules gals!"
• "Svētki ir pilnībā sabojāti"
• "Nav nekādu iespēju uzlabot attiecības"

Mums visiem mēdz būt līdzīgas domas. Sūtot personīgu e-pastu, nejauši noklikšķinām uz “Atbildēt visiem”. Darām muļķības to priekšā, kuriem vēlējāmies atstāt labu iespaidu. Strīdamies par sīkumiem un domājam, ka esam nodedzinājuši visus tiltus. To sauc par katastrofizāciju.

Pietiek ar sīkām nepatikšanām, lai pasaule iekrāsotos melna. Nenozīmīgs apmulsuma mirklis pārvēršas par nelabojamu kļūdu kalnu.

Kad esi ieciklējies uz neveiksmēm, noderēs fokusa maiņa. Ja notikumu aplūko ar palielināmo stiklu, tas aizsedz kopējo skatu. Vai nav labāk to uztvert kā mazu lielas dzīves fragmentu?

LAMATAS Nr.6: Izmantot pamatojumu "Vajadzētu"

• “Man nav viņai jāpaskaidro, kāpēc esmu apbēdināts – pašai būtu jāsaprot”
• "Pēc tam, kad mani pameta, man nevajadzētu būt tik naivai"
• “Priekšniekam nav mīluļu. Viņam jāpaaugstina amatā mani, jo es daru visvairāk"

Mēs varam uzskatīt, ka sievai vajadzētu saprast - viņas nevērīgā frāze trāpījusi sāpīgā vietā. Bet ja nē? Varbūt viņa negribēja tevi aizskart un vienkārši nepamanīja, kā iedarbojās tādi vārdi? Iedvešot sev, ka viņai “vajadzētu”, tu atstāj viņu neziņā, pats arvien vairāk izjūtot aizvainojumu. Kuram no tā ir sliktāk?

Ja tas ir konflikts, kas var maksāt attiecības, veselību un labu garastāvokli, aizmirsti vārdu “vajadzētu”. Aizstāj to ar “es gribētu ...”. Citādi tas izskatās pēc ainas, kad esi atspiedies ar pieri pret sienu un sūdzies, ka no šejienes nav izejas.

Tomēr domāšanas lamatas mums palīdz kļūt elastīgākiem. Mūsu uzdevums ir saglabāt kontaktu ar realitāti: atcerēties faktus, atjaunot visu ainu un izkļūt no bezgalīgā "vajadzētu" būra. Šie slazdi nepieciešami, lai mēs iemācītos tos atpazīt un kļūtu patiesi brīvi.

Tēmu aplūkoja klīniskā psiholoģe Džeida Vu (Dr. Jade Wu)