Godina atjaunoto Zemgales krieviņu jeb votu tautastērpu

Kā atzina pasākuma vadītājs, Līvu savienības valdes priekšsēdētājs Dāvis Stalts, krieviņi ir līviem vistuvākā somugru tauta – gan pēc valodas, gan visiem citiem kritērijiem – un pārāk maz pētīti, taču apbrīnojami ilgi izdzīvojuši Vecumnieku apvidū, ieskauti starp latviešiem, kuri, toreiz nezinādami ne par lībiešiem, ne igauņiem, ne votiem, tos dēvēja par krieviņiem, jo tie bija nākuši no Krievijas. Bet īsti krievi tie arī nebija, tātad – krieviņi. Aptuveni 3000 indivīdu no šīs mazās somugru tautas, kas skaitliski ir ļoti daudz, 15. gadsimtā pēc Livonijas-Krievijas kara tika nometināti Latvijā. Būdami lieliski mūra piļu celtniecības pratēji, tie tolaik cēla Bauskas pili.

Latvijas teritorijā šī unikālā kultūra pastāvēja un spēja saglabāt savas tradīcijas no 15. līdz 19. gadsimtam. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas lietiskie priekšmeti, ko kādreiz darinājuši un valkājuši krieviņi. Muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Ilze Ziņģīte pasākuma dalībniekiem pastāstīja, ka šie etnogrāfiskie priekšmeti daudzkārt raisījuši cilvēku interesi, tomēr līdz šim neviens nav ķēries pie to atdarināšanas, jo priekšmeti – četri galvasauti jeb sapani un krekls – ir ļoti sarežģīti darināmi.

I. Ziņģīte atminējās gadījumu, kad Rīgā bija ieradusies igauņu zinātniece Melānija Karma aplūkot krieviņu kreklu kā vienīgo tādu pasaulē, jo votu zemei, kas atrodas dienvidos no Somu līča starp Narvas upi un Ņevas grīvu un kur cauri tek Lugas upe, Lugas upes apkārtnē nekas tik sens neesot saglabājies un skatāms.

„Mēs esam bagāti ar brīnumu, kas liecina par votu tautas daudz senāku pagātni, nekā tas ir saglabājies viņu pašu dzimtenē,” sacīja pētniece, atklājot arī kādu likumsakarību – tauta, kas atrauta no savas zemes un senču saknēm, ilgāk turas pie senām tradīcijām un vairāk tās novērtē, nekā tauta, kas dzīvo savā dabiskajā vidē. Kā redzams, lietas saglabājas ilgāk par valodu, un viena no šādām lietām ir tradicionālais apģērbs, kas tiek veidots, pārmantojot tradīcijas, un līdz ar to savu valkātāju vidū atzīts un sajusts kā liela vērtība, ko, laikam ritot, nedrīkst pazaudēt.
Par krieviņiem zināms ir gaužām maz. Latviešu kultūrā tie ir spēcīgi indivīdi ar krieviņu saknēm, tādēļ nākas atzīt, ka krieviņi ir mūsos, viņi ir daudzos cilvēkos, kuri šodien dēvē sevi par latviešiem. Mēs kā tauta varam lepoties ar cilvēkiem, kuru saknes meklējamas Ķuņķu, Grikovsku, Cīruļu, Pliekšānu, Spekkes, Klīves, Sodumu, Skulmju, Kugrēnu un citu votu un sēļu izcelsmes ļaužu dzimtās. Viņu mantojums, raksti un tradīcijas ir Zemgales tautastērpa sastāvdaļās – villainēs ar celu apaudu, cimdos un zeķēs, kur blīvais adījums veidots kopā ar izšuvumu, un citur.

Pēc Latvijas Nacionālā vēstures muzeja materiāliem ir darināts atjaunotā Zemgales krieviņu tautastērpa sapans un krekls, pārējās sastāvdaļas ir Bārbeles pagasta amata meistaru uzdrīkstēšanās atjaunot un radīt tērpu, izmantojot Pēterburgas mākslinieka Augusta Georga Vilhelma Pecolda zīmējumu, kas tapis Jaunsaulē 1846. gada 4. jūlijā.
Uzsverot paveiktā nozīmīgumu, etnogrāfe I. Ziņģīte norādīja: „Galvenais ir daudzināt, atgādināt un darīt zināmu šo unikālo mantojumu, kas ir ieguldījums ne tikai Zemgales tradicionālajā kultūrā, bet visas Latvijas kopīgajā kultūras mantojumā.”

Ko nozīmē nēsāt tautastērpu?- skaidru un nepārprotamu atbildi sniedza izcilā līvu tautas pārstāve Helmī Stalte. „Tas ir tāpat, kā nēsāt savu ādu,” viņa sacīja. „Tas ir milzīgs gods, ka tu esi ar savu „ādu”, vesels un lepns, un šī „āda”, kas ir tautastērps, ir savai tautai piederīga, un tu to vari nest ar cieņu un godu. Šie divi vārdi – cieņa un gods – ir nopietni un svarīgi, kā senāk, tā tagad. Tādēļ sargājiet savu vērtīgo mantojumu, savu nacionālo pašapziņu, lai par jums nebūtu jāmeklē zemzemē, zvaigznēs vai pa kripatiņai jāliek kopā, bet lai bērni mantotu to un nodotu tālāk!”