31. oktobrī aicina uz sarunu ar Daini Īvānu un Aleksandru Mirlinu “Par Daugavas likteni domājot”
31. oktobrī plkst. 18.00 mūžizglītības pasākumu ciklā “Vēlās otrdienas. Saruna ar pētnieku” ikviens interesents aicināts iepazīt izstādi “Daugavai būt” tās veidotāju Daiņa Īvāna un Aleksandra Mirlina pavadībā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgā, Brīvības bulvārī 32.
Izstādes pamatā ir divi notikumi, kas Latvijas sociālajā atmiņā saistās ar Daugavas vārdu un ievadīja Trešo atmodu: 1958.–1959. gada sabiedrības cīņa par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES), un 1986.–1987. gada kampaņa par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas applūdināšanas.
Skatāmas ne vien arheoloģiskas un dokumentāras liecības, bet arī vairāk nekā 80 Latvijas mākslinieku gleznas, kurās iemūžināta Daugava un mūsdienās jau zudušās ainavas tās krastos, Staburags, Oliņkalns, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilskalns. Tās radījuši Konrāds Ubāns (1893–1981), Aleksandrs Štrāls (1879–1947), Arnolds Tiginss (1880–1945), Bruno Jaunzems (1899–1956), Otto Pladers (1897–1970), Ārijs Skride (1906–1987), Jānis Brekte (1920–1985), Edgars Vinters (1919–2014), Jānis Rikmanis (1901–1968), Alfejs Bromults (1913¬–1991), Jūlijs Viļumainis (1909–1981), Aleksandrs Zviedris (1905–1993), Vitālijs Kalvāns (1909–1965), Kārlis Sūniņš (1907–1979), Georgs Matvejevs (1910–1966), Eduards Kalniņš (1904–1988), Uga Skulme (1895–1963), Nikolajs Kūlainis (1901–1975), Laimonis Grasmanis (1916–1970), Staņislavs Kreics (1909–1992), Rūdolfs Pinnis (1902–1992), Rihards Zariņš (1869–1939), Herberts Siliņš (1926–2001), Valdis Kalnroze (1894–1993), Imants Melderis (1944–2001), Džemma Skulme (1925) un citi ievērojami Latvijas mākslinieki. Liela daļa gleznu deponētas no privātām kolekcijām.
Ar Daugavu sākās arī Trešā atmoda. Pret Daugavpils HES būvniecību savāca vairāk nekā 30 000 parakstu – tāda bija sabiedrības reakcija uz Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, ko “Literatūra un Māksla” publicēja 1986. gada 17. oktobrī. Publikācija ievadīja protestus, vērstus pret Daugavpils HES būvniecību. Tie noslēdzās ar PSRS Ministru Padomes lēmumu pārtraukt jau aizsākto Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Pirmo reizi tik vērienīgu „komunisma celtnes” projektu apturēja sabiedriskā doma un zinātnieku argumenti. Uzvara vairāk nekā gadu ilgušajā Latvijas iedzīvotāju cīņā par Augšdaugavas glābšanu daudziem tās dalībniekiem un līdzjutējiem atdeva ticību saviem spēkiem, kliedēja bailes no totalitārās varas. Pirmo reizi ne tikai okupētās Latvijas, bet arī visas Padomju Savienības vēsturē tika pieņemts lēmums par jau iesākta industriāla objekta celtniecības pārtraukšanu.
Abos gadījumos Daugavai kā dabas vērtībai un nacionālā simbola aizsardzībai ir plaši un dziļi sociālpolitiskie konteksti.
Izstāde ”Daugavai būt” ir par iznīcināto un zaudēto, par cīņu un uzvaru. Par latvju likteņupi, kas bija, ir un kam vajadzētu būt arī nākotnē. Par latviešu kultūras un sociālās atmiņas “Debesu Daugavu”. Par ainavām, kas veido nācijas estētiskos uzskatus, un ainavām, kas tos degradē. Par cilvēku grēcību un grēku nožēlu mūžības tecējumā. Par dabu un mākslu, kas izrādījušās noturīgākas par „lētu kilovatu” un patērēšanas iegribām.
Izstādē aplūkojami Kokneses, Sēlpils un Aizkraukles arheoloģisko izrakumu laikā iegūtie priekšmeti, atklājot tos dažus objektus, kuros šādi izrakumi tika veikti, kā arī Daugavas zvejnieku un plostnieku darbarīki, kādus upes krastos dzīvojošie lietoja pirms Daugavas HES celtniecības. Tāpat apskatāmi Daugavpils Universitātes rektora profesora Arvīda Barševska izraudzītus herbārijus, kukaiņu kolekcijas un fotogrāfijas ar izglābtajām augu sugām un ainavām no neapplūdinātajām Augšdaugavas teritorijām. Eksponētas arī pret Daugavpils HES celtniecību vērstās sabiedrības protesta vēstules un mūsdienu fotogrāfijas, kurās redzama 80. gados izglābtā Daugava.
Izstāde tapusi sadarbībā ar Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, Daugavas muzeju, Voldemāra Jākobsona memoriālo muzeju, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, galeriju “Jēkabs”, Latvijas Valsts arhīvu, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, Latvijas Valsts vēstures arhīvu, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Jāni Ivaru Padedzi, Andreju Verhoustinski, Arvīdu Barševski.
Tā apskatāma līdz š. g. 17. decembrim.
[+] [-]