Ziņa kā zibens. Jānim Reinim debesīs aizejot...
Rakstnieka Jāņa Ūdra atvadu vārdi aktierim Jānim Reinim: „Miris aktieris Jānis Reinis”. Un vēl daži teikumi: ka 55 vecumā, ka skatītājiem aktieris prātā palikšot no seriāla ”Sirdsmīļā Monika”. . . Tā, vien ar dažām modifikācijām – virknē sabiedrisko portālu. Bet Latvija vēl atceras Jāņa Reiņa un Lāsmas Kugrēnas ģeniālo duetu „Romeo un Džuljetā”, kas arī dzīvē turpinājās divu izcilu aktieru mīlas stāstā. Atceras daudzas spožas Reiņa teātra un kino lomas. Kādu skaistu pārdzīvojumu mazajiem skatītajiem deva Jāņa atveidotais Toms Kentijs ”Princī un ubaga zēnā”! Izcila talanta apliecinājums plašā amplitūdā.
Pateicoties TV24, Latvijai bija iespēja pirmo nedēļu bez Jāņa Reiņa sākt ar atkārtotu raidījumu ”Rampas ugunīs”, kurā Jānis ar filmas ”Rīgas sargi” autoriem stāsta par šīs patriotiskās lentes uzņemšanu. Jānis šajā raidījumā runā maz, bet katram viņa vārdam ir īpašs dziļums. Sirdī iegūla raidījumā citētie Valentīnas Freimanes vārdi, ka labā filmā jārāda nevis tas, ko skatītāji gaida, bet ko viņiem vajag redzēt. Domāju, ka tieši šie varētu būt atslēgas vārdi Jāņa Reiņa harizmas novērtēšanai.
Augstākās raudzes patriotisms, ko ”Rīgas sargos” iemiesoja Jāņa atveidotais Mārtiņš – tautas varoņgara simbols. Īpaši šī tēla fenomens atklājas laika dimensijā. Pirms gadiem desmit savā recenzijā par ”Rīgas Sargiem”, nosaucot filmu par Latvijas mīlestības stundu, es bildu, ka Bermonta sakaušanas operāciju izstrādāja ne jau Mārtiņš, bet karamākslā izskoloti ģenerāļi. Protams, tādi ir fakti. Taču Mārtiņam filmā lemts cits liktenis – simbolizēt tautas vitālo spēku. Zīmīgi un tagad arī cildeni, ka vietu savai mūža mājai Jānis, dzīvs būdams, izraudzījās Ilūkstes kapos līdzās vectēvam, — Latvijas brīvības cīņu dalībniekam. Arī pats viņš bija cīnītājs — kaujā par latviešu vēsturisko atmiņu, karā pret cinismu un nacionālās pašapziņas trūkumu. Divi brīvības karavīri tagad satikušies mūžībā...
Šajā saulē, mūsu sirds atmiņā paliek Jāņa dziļais skatiens, kurā bija kāda iekšēja sāpe. Diez vai tagad vietā prātot, kāpēc Reinis vairs nestrādāja teātrī. Tagad teātrī nestrādā daudzi izcili aktieri. Un te nu runa vairs nav tikai par Jāni Reini - skatuves un kinomākslas tīrradni, kam, pēc dziļākajiem taisnīguma likumiem, vajadzēja nospēlēt vēl daudzas spilgtas lomas. Kāpēc mūsu vidū vairs nav Māris Čaklais, Jānis Grodums, Dainis Virga, Gundars Mauševics, Aivars Brīze, Mārtiņš Freimanis, Niks Matvejevs, Harijs Spanovskis, Harijs Ozols, Pits Andersons un vēl citas spilgtas radošās personības?...
Katra cilvēka aiziešanas ir sava diagnoze, vien dažkārt tās līdzinās. Ciniķi interneta komentāros vietā un nevietā min alkoholu un citas atkarības. Bet vai tā nav tikai aisberga redzamā daļa? Nav vajadzīgi īpaši statistikas aprēķini, lai redzētu, ka visievainojamākās ir radošas personības. Mākslinieki, kas sevi dedzina talanta realizēšanas ugunīs. Nežēlīgā konkurences cīņā ar dzīvi, konfrontācijā ar aizkulišu visziņu intrigām.
Jāņa Reiņa piemiņa liek domāt par parādību, kurā var saskatīt bīstamus simptomus nācijas liktenim. Priekšlaicīgi aiziet labākie. Vīrieši, ko dēvē par stipro dzimumu. Taču dzīvības un nāves saspēle atgādina, ka psiholoģiski stiprākas ir sievietes. Laikam jau tas tā no dabas ielikts. Kaut arī viņām nav sveša radošu personību smagā nasta – sakāpinātais, pašmokošais jūtīgums. Īpašība, ko izprot vien retais. Vēl mazāk ir to, kas šo otra īpašību respektē un saudzē.
Atceroties kluso vaicājumu Jāņa Reiņa skatienā, mums, latviešiem, tagad katram vajadzētu ieskatīties spogulī un uzdot sev jautājumu:
„Ko es pats esmu devis, ko dodu un esmu gatavs vēl dot savai zemei un savai tautai? Cik godīgs, iejūtīgs un saprotošs es esmu pret saviem līdzcilvēkiem? Pret savējiem...”
Raksta autors: rakstnieks Jānis Ūdris
