Dievs acis nemirkšķina. 50 mācības dzīves līkločiem
"Dzīvē viss var mainīties ātrāk, nekā tu spēj pamirkšķināt acis. Taču neuztraucies - Dievs nekad nemirkšķina." Regīna BretaSavas 45. dzimšanas dienas priekšvakarā Regīna Breta uzraksta sleju laikrakstam, apkopojot 45 vitālas mācības, ko viņai sniegusi dzīve.
Dzīve, ko viņa pieredzējusi būdama daudzbērnu ģimenes vidējā atvase; no ceļa nomaldījusies pusaudze; nepilngadīga grūtniece; vientuļā māte; mīlestību alkstoša sieviete; radoša personība; cilvēks, kas uzveicis vēzi.
Izrādās, ka šīm mācībām ir universāla jēga - ļaudis sleju kopē, pārsūta, glabā ģimenes Bībelē vai makā. Tās aizkustina miljoniem siržu un dvēseļu visā pasaulē. Lasītāju interese neatslābst, un piecus gadus vēlāk Regīna Breta, pārējām pievienojot vēl piecas dzīves mācības, rada grāmatu - bestselleru "Dievs acis nemirkšķina".
Fragments no Regīnas Bretas grāmatas "Dievs acis nemirkšķina"
Es vairs nekrāju uz savām svecēm putekļus.
Agrāk mēdzu justies par to vainīga. Draugi man bija sadāvinājuši brīnišķīgas smaržīgās sveces ar kanēļa, ābolu un vaniļas smaržu. Man bija arī aromterapijas sveces, kurām cauri spīdēja rožu ziedlapiņas un kuru nosaukumā figurēja vārds “miers”, “mīlestība” un “harmonija”. Es šīs sveces nekad neaizdedzu. Negribēju tās vienkārši nodedzināt, tāpēc krāju uz tām putekļus. Mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Reiz man
kāds uzdāvināja sveci, kas bija ielikta stikla svečturī un no visām pusēm izrotāta ar smalkiem ziediņiem. Es taupīju to gadiem, līdz vienā jaukā dienā, gribēdama noslaucīt no tās putekļus, atklāju, ka vasks ir izkusis saulē. Man nu gan vajadzēja zināt, ka rīkojos muļķīgi.
Bērnībā es lasīju mammas mīļākās rakstnieces Ermas Bombekas slejas – tās bija pirmās slejas, ar kurām vispār
saskāros. Erma bija humoriste, mājsaimniece un vienīgā autore, kuru lasot mana mamma skaļi smējās. Mammai bija visas viņas sarakstītās grāmatas. Kad Erma saslima ar vēzi, viņas teksti kļuva vēl trāpīgāki. Divus gadus vēlāk
ģenētiskas slimības dēļ atteicās darboties nieres. Tika veikta nieru transplantācija, taču pēc tās viņa nomira.
Vienā no savām labākajām slejām Erma apcerēja, ko darītu citādi, ja varētu sākt dzīvi no jauna. Ikreiz, pārlasot sleju, nosolījos viņas padomus ņemt vērā.
Apņēmos vairs nepārbaudīt e-pastu, vienlaikus runājot pa telefonu ar mammu, pārstāt darīt vairākus darbus reizē, vairāk koncentrēties uz tagadni un nolikt pie malas telefonu, lai izbaudītu skatu, kas redzams pa automašīnas logu.
Nosolījos vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, nesūdzoties par saviem matiem, kas lietū sāk sprogoties, vai poniju, kas mitrā laikā pieplok pie galvas. Ieplānoju biežāk iekurt kamīnu un nedomāt par to, cik vēsa māja liksies pēc kamīna izdzišanas vai cik piedūmota būs dzīvojamā istaba.
Nolēmu kļūt spontānāka attiecībās ar draugiem un teikt jā pēdējā brīdī izteiktiem ielūgumiem uz kopīgām pusdienām. Nolēmu mazāk runāt par savu pasauli un vairāk ieklausīties, ko viņi stāsta par savējo.
Taču man nekad tā arī neizdevās šos solījumus turēt. Līdz saslimu ar vēzi. Četrdesmit viena gada vecumā pamanīju labajā krūtī vīnogas lieluma sabiezējumu. Otrā stadija, strauji progresējošs vēzis.
Sekoja divas operācijas, četri ķīmijterapijas kursi un sešas nedēļas, kuru laikā man ik dienas tika veikta apstarošana. Rezultātā zaudēju visus matus, mocījos ar nelabumu un jutu pilnīgu spēku izsīkumu.
Taču es joprojām biju dzīva un varēju sākt jaunu dzīvi.
Vēzis ir fantastisks modinātājs. Tas liek noņemt cenu zīmi jaunajai apakšveļai un uzvilkt melnos mežģīņu apakšsvārkus. Atvērt kastīti ar pērļu kaklarotu un aplikt rotu ap kaklu. Iekurt kamīnu. Izlietot vannas bumbiņas, pirms tās traukā virs tualetes poda galīgi sačokurojušās.
Aizdegt sveces.
Es mēdzu maciņā nēsāt fotogrāfiju, kurā esmu re -dzama bez matiem. Tā man atgādina, ka ikviena diena uz šīs zemes ir laba diena. Otru atgādinājumu es katru dienu redzu sirds apvidū – tur, kur agrāk bija krūtis. Rētas liek man atcerēties, ka mums visiem ir derīguma termiņš. Tas nav uzdrukāts uz mums kā uz piena pakas vai biezpiena iepakojuma, bet mēs visi esam mirstīgi.
Mūžīgi nedzīvo neviens.
Vēzis man iemācīja beigt taupīt visu īpašam gadījumam, jo īpaša ir katra diena. Netaupi – izlieto visu jau šodien.
Es nerunāju par naudu, bet par rakstnieces Annijas Dilardas viedo padomu, kas attiecināms tiklab uz rakstniecību, kā uz dzīvi. Savā grāmatā “Dzīvot rakstot” viņa mudina rakstniekus visu materiālu likt lietā jau šodien. Viņa raksta – nepietaupiet nevienu anekdoti, rindkopu, citātu, sākumu vai nobeigumu labākam romānam, dzejolim vai
stāstam, ko plānojat uzrakstīt kaut kad nākotnē. Tas, ka vēlaties to izmantot, nozīmē, ka jums tas arī jādara.
Tam vajadzīga ticība. Tev jātic, ka tad, kad būsi izmantojis vienu labo ideju, vietā uzradīsies citas.
Aka nebūs izsmeļama.
